Politiskā krīze Vācijā mūs var ieinteresēt galvenokārt ar to, ka turienes politiskais izkārtojums ir ļoti līdzīgs situācijai Latvijā. Vācijā, tāpat kā Latvijā, koalīcijā ir trīs partijas. Divas vienas politiskas orientācijas, bet viena – citas. Divas “kreisas”, viena – “labēja”.
Vācijā politiskā krīze izcēlās pēc tam, kad atklātībā nonāca (vai tika apzināti nopludināts) “luksofora” koalīcijas “dzeltenā” liberāļu partnera - “Brīvās Demokrātiskās partijas” - finanšu ministra Kristiana Lindnera sagatavots dokuments: Vācijas ekonomikas atveseļošanas programma. Šajā dokumentā uz 18 lapām bija apkopoti brīvo demokrātu priekšlikumi valdībai. Galvenie tā punkti: samazināt nodokļus korporācijām, ierobežot pasākumus, kas saistīti ar tā dēvētajiem klimata jautājumiem, un apgriezt uzblīdušos izdevumus sociālās nodrošināšanas sfērā.
Ņemot vērā abu pārējo luksofora krāsu - sarkanās un zaļās - pozīciju šajos jautājumos, bija skaidrs, ka šie brīvo demokrātu priekšlikumi ne tikai neies cauri, bet tiks uztverti kā klajš izaicinājums. Ne velti presē šis dokuments tika nodēvēts par “laulību šķiršanas iesniegumu”. Var rasties jautājums: kāpēc šāds dokuments tapa, ja skaidrs, ka tam nebija nekādu iespēju tikt atbalstītam no koalīcijas “kreisi” noskaņoto partneru puses?
Vācijas ekonomika, tāpat kā daudzu citu valstu (arī Latvijas) ekonomikas, stagnē. Tikai par mata tiesu Vācijai izdevās izvairīties no tehniskās recesijas šā gada trešajā ceturksnī. Pašreizējā “luksofora” koalīcija ir viena no nepopulārākajām šajā gadsimtā, un valdības vadītājs Olafs Šolcs ir nepopulārākais kanclers kopš Vācijas apvienošanas laikiem.
Visām koalīcijas partijām ir stipri nokritušies reitingi, bet, ja sociāldemokrātiem un zaļajiem tas vēl nenozīmē nokrišanu zem 5% barjeras, tad to nevar teikt par brīvajiem demokrātiem, kuriem draud nākamajās vēlēšanās palikšana ārpus Bundestāga. Bet nākamās vēlēšanas jau nākamgad 28. septembrī.
Šis vēlēšanu tuvums liek partijām jau laikus pozicionēties. Ko tās varēs parādīt savam vēlētājam? Brīvie demokrāti, atrodoties kreiso valdībā, parādīt varētu tikai absolūtu neko. Visas aptaujas liecina, ka Vācijā gaidāms (jau noticis) pagrieziens pa labi. Šajā situācijā no ekonomiskā skatu punkta izteikti labējie (liberālie) brīvie demokrāti “lec nost” no kreiso valdības, izvirzot koalīcijas partneriem nepieņemamus priekšlikumus.
Vācijas konstitūcija neparedz iespēju parlamentam pašam atkāpties, tāpēc vispirms jāsarīko uzticības balsojums esošajai valdībai. Ja šis balsojums ir negatīvs, tad valsts prezidents izsludina jaunas vēlēšanas. Kanclers Šolcs jau noteicis uzticības balsojumu nākamā gada 15. janvārī, kas ļautu sarīkot Bundestāga ārkārtas vēlēšanas martā. Līdz tam darbotos vecā Šolca valdība, no kuras trīs brīvo demokrātu ministri ir aizgājuši, bet viens, kurš no partijas izstājies, palicis.
Kāpēc šo Vācijas partiju politisko spēli var uztvert kā iespējamo mūsu politiskās nākotnes spoguļattēlu? Tāpēc, ka situācija ir ļoti līdzīga. Arī mums ir trīs partiju koalīcija. Divas no tām (“Vienotība” un ZZS) labēji centriskas, īpaši ja runa ir par ekonomisko orientāciju, bet trešā (“Progresīvie”) kreisa visos jautājumos.
Lielākā Latvijas politiskās situācijas atšķirība no situācijas Vācijā ir tā, ka viņiem gaidāmās parlamenta vēlēšanas bija paredzētas jau nākamgad, bet mums tikai pēc diviem gadiem. Tas nozīmē, ka mūsu partijas var vēl gadu baudīt būšanas koalīcijā saldos augļus (ērtos krēslus). Tas varētu nozīmēt, ka līdz nākamā gada rudenim mūsu partijas nekādas asas kustības nepasāks. Taču kāpēc tikai “varētu”, nevis “varēs”?
Tam ir divi būtiski iemesli. Pirmais, nākamgad paredzētas pašvaldību vēlēšanas. Rīga partiju saimniecisko interešu ziņā daudz neatpaliek no Latvijas kopumā. Tāpēc cīņa par “Rīgas atslēgām” būs ārkārtīgi smaga un sīva. Tiesa, lai cik smagas un naidpilnas būtu “Progresīvo” un “Vienotības” attiecības pēc šķiršanās Rīgas domē, viņi tomēr saglabā kopīgu idejisko platformu cīņā pret nosacīto Šlesera/Ušakova/Rosļikova bloku. Tajā pašā laikā savstarpējā konkurence nekur nav zudusi. Lai arī kopumā “Vienotības” un “Progresīvo” politiskās pretrunas Rīgā ir maz saistītas ar pretrunām Saeimas līmenī, šī spietošana ap līdzīgu elektorātu nevar neatstāt ietekmi arī uz “lielo” politiku.
Otrs iemesls, kāpēc politiskā krīze Latvijā varētu iestāties agrāk, ir tas, ka “Progresīvo” iesaiste valdībā tā arī nav veicinājusi “Vienotības” vadītās valdības popularitāti. Varbūt pašā sākumā tā varēja likties, bet tagad “Progresīvo” ministri nemitīgi nonāk zem plašas kritikas krustuguns (no visām pusēm), un tikai retos gadījumos var teikt - vispār jau nepelnīti. Pārsvarā - pelnīti.
Ministru prezidente Evika Siliņa vairākkārt ir parādījusi “dzelteno kartīti” satiksmes ministram Kasparam Briškenam, prasot “rezultātu”. Pēdiņās, jo kādu gan rezultātu no Briškena šajā situācijā var gaidīt? Ne jau viņa rokās ir atslēga tai naudas lādei, no kuras paņemt naudu “Rail Baltica” projekta turpināšanai. Nav noslēpjama Siliņas vēlme tikt no Briškena vaļā, kā no reitingu lejup velkoša akmens.
“Progresīvo” Saeimas frakcijas līderis Andris Šuvajevs uz to nepārprotami atbild: “Uzsveru, ka jebkurš Pro ministrs ir koalīcijas stabilitātes jautājums.” Politikas dinozaurs Jānis Reirs ar savas ilgās pieredzes sarūpēto “gudrību” reaģē: “Es atbalstītu tādu piedāvājumu - paplašināt koalīciju [..] konkrēti ar “Apvienoto sarakstu”.” Mājiens kā ar mietu: “Neaizvietojamo šajā koalīcijā nav. Ja kāds te grib savus politiskos muskulīšus demonstrēt, tad tur ir durvis. Aiz tām ir gara citu gribētāju rinda.”
Vācijai un Latvijai šajās politiskajās spēlēs ir vēl viena kopīga iezīme. Lai arī politiskā krīze Vācijā ir tagad, uzticības balsojums Šolca valdībai, visticamāk, būs tikai 15. janvārī. Tāpat arī pie mums. Lai kādas būtu savstarpējās attiecības koalīcijā, nekādas būtiskas izmaiņas līdz budžeta pieņemšanai nenotiks. Vai kādas izmaiņas gaidāmas pēc tam? Latvijas politiskajā praksē klusais Ziemassvētku un Jaungada svinību laiks dažkārt tiek izmantots politiskajām spēlītēm. Vai tā būs arī šogad, redzēsim pavisam drīz.
