Aizsardzības ministrs Andris Sprūds atteicies tikties ar Saeimas “Apvienotā saraksta” frakcijas deputātiem. Šis bija jau atkārtots aicinājums “Progresīvo” ministram skaidrot savu pozīciju par reakciju uz Krievijas drona ielidošanu Latvijā, “militarizētās tēlniecības kompozīcijas” izvietošanu pie Ādažu bāzes Kadagā un citiem jautājumiem.
Sprūda nevēlēšanās iet uz Saeimu taisnoties vienai opozīcijas partijai pirmajā brīdī var šķist kā sīks politiskās cīņas elements. Vienas ne pirmā lieluma partijas pārstāvis neiet pie citas tādas pašas ne galvenās partijas frakcijas deputātiem, tādējādi izrādot klaju necieņu pēc puiciskā principa - ne tu mani taisīji, ne tu mani regulēsi.
Atsevišķi politiķi un politiskie komentētāji (Jānis Ikstens, Ilze Viņķele, Juris Pūce) jau norādījuši, ka Sprūds vai nu nesaprotot parlamentārisma principus, vai arī tos apzināti vai neapzināti grauj. Viņķele, piemēram, norāda, ka šāda nevērība “Progresīvajiem” atspēlēšoties: “Rupja kļūda un vājuma apliecinājums. PRO nebūs nekādu morālu tiesību kaut ko runāt par cieņpilnu attieksmi pret opozīciju, ja (drīzāk gan kad) tur nonāks (atkal). Apbrīnojama tuvredzība parlamentārā republikā.”
Pūce: “Bet nu pēdējo divu dienu ziņas par “Progresīvo” ministriem rāda, ka tā solītā “jaunā politika” ir: 1) atlaist 20+ gadus iestādi vadījušu amatpersonu ar vēstuli, tā arī neatrodot laiku, lai to pateiktu acīs; 2) neiet pie tautas ievēlētiem deputātiem, jo negribas.”
Ikstens: “Profesoram Sprūdam pieklibo izpratne par pienākumiem, ko uzliek parlamentāra republika.”
Uzreiz gribas iebilst arī pašam profesoram Ikstenam. Tā vien izskatās, ka jūs, profesor, dzīvojat iedomātā idealizētā parlamentārā republikā. Latvija tāda (pēc būtības, nevis uz papīra) nekad īsti nav bijusi. Latvijā parlamentārismam jau sākotnēji (gan starpkaru periodā, gan pēc 1991. gada) bija vājas sociālās saknes, un tā dēvētais parlamentārisms pie mums balstījās uz zināmu “kargo kultu”.
Īpaši šī “kargo kulta” iezīmes bija raksturīgas pirmajās desmitgadēs pēc neatkarības atjaunošanas, kad Latvijas politiķi visādi centās atdarināt “vecās demokrātijas”. Tolaik Latvijas politiķi mēdza atsaukties uz latviešu sabiedrībai it kā piemītošām pirmskara demokrātiskajām tradīcijām, lai gan patiesībā to nemaz nebija vai arī tām bija negatīva konotācija.
Atcerēsimies tautā iecienīto okupācijas laiku propagandas filmu “Pie bagātās kundzes”, kur daudzpartiju sistēma bija mākslinieciski kvalitatīvi kariķēta. Tāda tā arī bija tautas atmiņā. Atcerēsimies Kārļa Ulmaņa diktatūras gadus masu apziņā kā Latvijas “zelta laikmetu”. 1991. gadā Latvijas politikā nebija neviena, kurš pats personīgi būtu piedalījies politiskajos procesos pirms 1934. gada 15. maija.
Spilgta šī “kargo kulta” izpausme bija iekšlietu ministra Ģirta Valda Kristovska demisija 1994. gadā pēc atkārtotas ieslodzīto bēgšanas no Pārlielupes un Grīvas cietumiem. Kristovskis pats negribēja atkāpties neparko. Viņš atklāti izrādīja, ka nesaprot, par ko ir vainīgs, taču viņa kolēģi, citi “Latvijas ceļa” politiķi viņu piespieda, jo “tā vajagot”. Tā demokrātiskās sistēmās “pienākas” darīt.
Taču ar gadiem, Latvijas specifiskajai politiskajai kārtībai arvien dziļāk iesakņojoties, politiskā šķira pamanīja, ka visa tā “demokrātisko” principu ievērošana nemaz nav nepieciešama. Var šos principus ignorēt, var tiem pat uzspļaut, un nekas nebūs. Kristovskis mierīgi varēja arī neatkāpties. Nebūtu nekādi reitingu nogruvumi vai politiskās PR katastrofas.
Tas, ka Sprūds neies pie Edgara Tavara & Co, viņa un viņa partijas reitingu nesamazinās ne par procenta desmitdaļu. Drīzāk otrādi. “Progresīvo” elektorāta acīs viņš tikai būs nodemonstrējis principiālu stāju, atsakoties iet “uz tepiķa” pie kaut kādas tur nenozīmīgas opozīcijas frakcijas. Pazīstamā aktīviste Maija Krastiņa notikušo komentē šādi: “Spriežot pēc tā, kā AS komunicēja par šo tikšanos, tos, visticamāk, interesēja satikties, lai sevi pozicionētu kā priekšniekus un leģitimizētu samazgu liešanu. Nekas vairāk.”
Latvijā politiķi jau sen ir sadalīti “pareizajos” un “nepareizajos”. Agrāk bija “gaismas” un “tumsas” spēki, bet tagad runāt par “gaismas” spēkiem jau kļuvis nepieklājīgi. Lai arī netiek nepārprotami pateikts, kas ir kas, ievirze ir skaidra - “pareizie” ir sistēmiskie spēki, kuri vienmēr un visur runā tā, kā solīdā sabiedrībā “jārunā”, bet “nepareizie” runā pamatplūsmai šķērsām. Katrs pats saprot, ko tas nozīmē.
Patiesības labad, liela vaina demokrātiskās sistēmas degradācijā jāuzņemas arī pašām partijām. Tas pats “Apvienotais saraksts” tā arī līdz šim nav spējis atrast un skaidri definēt savu politisko identitāti. Ar ko tas principiāli atšķiras no “Vienotības” vai ZZS? Vai tikai ar to, ka tā sastāvā ir raibāka, no dažādākiem spēkiem salasīta publika?
Tieši pārējo partiju politiskais vājums “Vienotībai” ļauj uzvesties kā Krievijas “Jedinaja Rossija” dubultniekiem. Dažādi opozicionāri var līdz aizsmakumam kliegt, ka “visi viņi vēl sēdēs uz apsūdzēto sola un par visu samaksās”, taču ikvienam saprātīgam novērotājam ir skaidrs: nekur neviens nesēdēs un ne par ko nemaksās, jo kas tad būs tie “vainīgo sēdinātāji uz apsūdzēto sola”? Vilis Krištopans? Jūlija Stepaņenko? Guntars Vītols?
Nupat notika Seima vēlēšanas Lietuvā. Tur politiskā sistēma ir tāda, kādu daudzi gribētu pie mums - puse deputātu tiek ievēlēti no partiju sarakstiem, puse vienmandāta apgabalos. Arī Lietuvā vēlēšanās piedalījās partija, kura nosacīti bija gatava “visus šitos riebekļus sasēdināt cietumos” - “Nemunas rītausma”. Partija ieguva trešo vietu - 20 mandātus. Un tad? Vēl, protams, nav izveidota jaunā Lietuvas valdība, bet par 99% var teikt, ka “Nemunas rītausma” valdībā nebūs.
Kad Latvijā līdzīga partija - “KPV LV” - iekļuva valdībā, kas notika? Vai valsts pārvaldē notika “lielā tīrīšana” no tur visos pakšķos salīdušajiem “Vienotības” ielikteņiem? Ne uz to pusi. Paši salīda, kur vien varēja. Daudz silto vietiņu gan viņiem neatvēlēja, bet pietiekami, lai viņi sēdētu rāmi.
Atsevišķi jārunā par opozīcijas vietu Latvijas parauga “demokrātijā”. Ar to jau sen nerēķinās pilnībā un absolūti. Nekādi. Neviens, ne pats maznozīmīgākais, tāpat kā jēgpilnākais opozīcijas priekšlikums netiek atbalstīts per se.
Uzskatāms piemērs, Saeimas balsojums par Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes locekļu skaitu. Politiski pilnīgi nenozīmīgs. Tīri tehnisks, pārvaldes sistēmas grozījums: samazināt valdes locekļu skaitu no trijiem uz vienu vai diviem. Visi ar operu saistīti cilvēki, tās agrākie vadītāji - Zigmars Liepiņš, Egils Siliņš, deputāts Nauris Puntulis - vienbalsīgi saka: vislabāk būs, ja valdē būs viens cilvēks. Teātris necieš divvaldību. Tam piekrīt arī grozījumu iesniedzēja, Kultūras ministrijas parlamentārā sekretāre Signe Grūbe, kura no Saeimas tribīnes atzīst: piedāvātie grozījumi ir mulsinoši. Netiek izteikts neviens arguments, kāpēc divi valdes locekļi ir labāk nekā viens, taču tā ir nolēmusi koalīcijas padome, un debates Saeimā ir tukša salmu kulšana demokrātijas “kargo kulta” templī. Deputāti jau labi sen ir pārvērtušies par labi apmaksātiem, ērti sēdošiem robotiem/balsošanas mašīnām.
Vai esošajā politiskajā sistēmā var kaut ko būtisku mainīt? Ja nenotiks kādi ārkārtīgi nopietni ārēju spēku radīti satricinājumi, tad nedomāju vis. Lai arī Latvijā ir liels skaits neapmierināto, pašreizējā sistēma - Latvijas parauga demokrātija - ir samērā cieši iesakņojusies mūsu politiskajā realitātē un politiskajā arēnā nav nevienas kaut cik spilgtas personības, kura varētu šo sistēmu kardināli lauzt. To lieliski saprot arī profesors Sprūds un rīkojas atbilstoši realitātei, nevis profesora Ikstena iedomātajam, bet realitātē neeksistējošajam parlamentārismam.
