Aizvadītajā nedēļas nogalē, naktī no sestdienas uz svētdienu, atkal grozījām pulksteņus. Kā katru gadu. Divas reizes gadā. Marta un oktobra pēdējā nedēļas nogalē. Un tāpat kā katru gadu arī šoreiz izskanēja neskaitāmas sašutušo balsis. Cik ilgi vēl turpināsies šī bezjēdzība?
To, ka nekāda īpaša ekonomiska vai cita pamatojuma šai pulksteņa grozīšanai nav, speciālisti jau sen pierādījuši. Vēl vairāk. Arvien biežāk tiek publicēti pētījumi, ka šī pulksteņa grozīšana un līdz ar to dabiskā diennakts ritma izjaukšana nelabvēlīgi ietekmē cilvēku veselību. Ne tikai cilvēku. Izrādās, pat uz autoceļiem notriekto dzīvnieku skaits pieaug, jo pārbīdās arī ceļu satiksmes intensitātes maksimumi, par ko dzīvnieki “nav informēti”.
Tad kāpēc katru gadu atkal un atkal notiek šī pulksteņu grozīšana? Jautājums kļūst vēl asāks, ja atceramies, ka vēl 2018. gadā ES jau bija nolemts: pulksteņa grozīšana 2021. gadā tiks izbeigta. Visā ES. Kāpēc šis lēmums tā arī netika realizēts, un kāpēc no tā gandrīz vai pēdējā brīdī bija jāatsakās?
Vispirms noskaidrosim, kāpēc vispār tika ieviests “vasaras” laiks. Zeme ir apaļa, un tā griežas. Līdz ar to saule katrā zemeslodes punktā atkarībā no ģeogrāfiskā garuma lec savā laikā. Vēl salīdzinoši nesen (pirms 150 gadiem) katram apdzīvotam punktam (pilsētai) bija savs vietējais laiks. Attīstoties pārvietošanās tehnoloģijām (it īpaši vilcienu satiksmei), parādījās nepieciešamība pēc vienotas laika sistēmas.
Pirmais vienotu laika sistēmu ieviesa Anglijas “Great Western Railway” 1840. gadā, kurš par laika atskaites punktu pieņēma Griničas observatorijas meridiānu. Lai arī jau 1855. gadā šī laika atskaites sistēma Anglijā bija plaši izplatījusies, tikai 1880. gadā tā tika oficiāli nostiprināta likumdošanas līmenī. Starptautiski vienota laika sistēma tika izveidota 1884. gadā, lai gan daudzas lielas un nozīmīgas valstis, piemēram, Francija, līdz pat 20. gadsimta sākumam Griničas laika prioritāti neatzina un dzīvoja pēc sava - Parīzes laika.
Pēc Pirmā pasaules kara gandrīz visas pasaules valstis izveidoja vienotu laika sistēmu, kurā par atskaites punktu pieņēma Griničas meridiānu, bet zemeslode tika sadalīta 24 laika joslās. Katra josla nosacīti 15 garuma grādu platumā. Nosacīti, jo šīs joslas gāja pa valstu robežām vai lielāku valstu (kā ASV vai Krievija/PSRS) administratīvo vienību robežām.
Latvija pārsvarā ietilpst trešajā laika joslā. Rīgas ģeogrāfiskās koordinātas ir 24 grādi austrumu garuma. 7,5 grādi uz katru pusi no Griničas ir pirmā josla. Starp 7,5 un 22,5 grādiem būtu otrā josla, bet no 22,5 līdz 37,5 grādiem ir trešā josla. Maskava atrodas uz 37. meridiāna un teorētiski atrodas pašā trešās joslas malā. Taču praksē Maskavas apgabals un plašas teritorijas gan uz austrumiem, gan rietumiem skaitās ceturtajā laika joslā.
Latvija un visa PSRS rietumu daļa okupācijas laikā tika iedalīta vienā laika joslā ar Maskavu. +3 stundas no Griničas laika. Tas ir, ceturtajā laika joslā. Latvijai tas nozīmēja zināmu laika pārbīdi gaišāku vakaru un tumšāku rītu virzienā. Saule lēca vēlāk un rietēja vēlāk.
Padomju Savienībā un līdz ar to arī Latvijā pirmo reizi “vasaras” laiku ieviesa 1981. gadā. Pirms tam pasaulē eksperimenti ar vasaras laiku bija daudzi un dažādi. Netērēsim laiku to aprakstam. Eiropā vasaras laiku sāka plaši ieviest pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, un tas tika pamatots ar elektroenerģijas taupīšanu. Ņemot vērā, ka cilvēki vairs
necēlās līdz ar sauli kā senos laikos, kad agras rīta stundas uz lauka bija labākais darba laiks, tika uzskatīts par lietderīgu pagarināt vakara gaišumu uz rīta rēķina.
Latvija, 1991. gadā atgūstot neatkarību, centās atjaunot visu to, kas to saistīja ar pirmskara Latviju un norobežoties no visa, kas to saistīja ar Krieviju. Tajā skaitā nodalīties no Maskavas laika. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Latvijai pēc visiem tās ģeogrāfiskajiem parametriem bija jāatrodas no Maskavas atšķirīgā laika joslā.
Tā 1992. gadā, kad Krievija pārgāja uz vasaras laiku, Latvija palika pie iepriekšējā laika, bet rudenī pārgāja uz ziemas laiku, lai gan uz vasaras laiku nemaz nebija pārgājusi. Tādējādi Latvija nonāca ģeogrāfiski savā joslas laikā. Tas gan mums netraucēja turpmākajos gados veikt ikgadējo pāreju uz vasaras laiku.
Šī pulksteņa grozīšana katru reizi izsauc zināmas sabiedrības daļas neapmierinātību. Daudzi jūtas izsisti no ritma uz vairākām dienām un aicina lēmumu pieņēmējus atteikties no šī pasākuma. Kā liecina dažādas aptaujas, vairums iedzīvotāju ir pret šo pulksteņu grozīšanu. Tad kur ir problēma? Kāpēc tas joprojām tiek darīts, lai gan vairāk nekā 80% iedzīvotāju to nevēlas?
Kā jau minēju, 2018. gadā Eiropas Komisija nolēma, ka laika grozīšana 2021. gadā tiks izbeigta. Šķita, viss. Šī ākstība ar pulksteņu grozīšanu būs izbeigta. Tika rīkotas valstu aptaujas, kuras parādīja - 84% ES iedzīvotāju nevēlas nekādas vasaras un ziemas laika maiņas.
EK lēmumā bija noteikts, ka katra valsts pati izvēlēsies, kādā - vasaras vai ziemas - laikā tā grib palikt. Visticamāk, tieši šī izvēles brīvība arī noraka visu laika grozīšanas atcelšanas ideju, jo šī brīvā izvēle (ja katra valsts ieviestu savu kārtību) draudēja izjaukt vienotu laika uzskaites sistēmu Eiropā. Baltijas valstis iestājās par palikšanu vasaras laikā (faktiski Maskavas laikā), savukārt Somija bija nolēmusi palikt ziemas laikā, kā tā bija pieradusi kopš atdalīšanās no Krievijas impērijas 1917. gadā. Krievija jau 2011. gadā bija atteikusies no pulksteņu grozīšanas, paliekot ziemas laikā. Tas ir, savā laika joslā.
Gandrīz visa Eiropa no Polijas līdz pat Spānijai šobrīd atrodas vienā, otrajā laika joslā. Ja šajā teritorijā parādītos atsevišķas valstis ar citādu laiku, tad tas varētu radīt zināmu jucekli. Tāpēc Eiropas Padome (valstu vadītāji), tuvojoties 2021. gadam, galīgā lēmuma pieņemšanu par atteikšanos no ziemas/vasaras laika atcēla uz nenoteiktu laiku.
Objektīvi pašreizējā situācija ir zināms kompromiss. No vienas puses, vasaras laikā ir pilnīgi dabīgi, ka gaišās agrā rīta stundas, kad absolūtais cilvēku vairākums guļ, tiek pārbīdītas uz vakarpusi, lai pēc iespējas ilgāk (pēc pulksteņa) saglabātos gaisma. Taču situācija būtiski izmainās ziemas periodā, kad ilgstoša tumsa rīta pusē ir tikpat nepatīkama kā vakaros.
Daudz ko nosaka vēsturiskie ieradumi. Piemēram, vietās tuvu ekvatoram, kur dienas garums gada laikā maz mainās, kur saule lec ap sešiem no rīta un riet ap sešiem vakarā, dzīves aktivitātes arī sākas jau sešos no rīta, toties pulksten 10 vakarā visi jau guļ. PSRS laikā teātra izrādes sākās 19.30, bet tagad 18.30 vai pat 18.00, lai tās neievilktos līdz vēlai naktij.
Ziemeļu puslodē pēdējā gadsimta laikā aktīvā dzīve ir ievērojami pārbīdījusies tālāk uz vakarpusi. Līdz ar to laika joslas vairs īsti neatbilst reālajam dzīves ritmam. Tāpēc arī lielākā iedzīvotāju daļa gribētu palikt “vasaras” laikā, lai ilgāk būtu gaišs tieši vakaros. Tomēr, kamēr tas direktīvā kārtā netiks centralizēti izlemts ES augstākajās lēmējstruktūrās, tikmēr paliksim pie pulksteņu grozīšanas divas reizes gadā, jo šādus jautājumus katra valsts atsevišķi nelemj.
