Nav noslēpums, ka pēdējos gados Rīgas ielās ir būtiski palielinājies to cilvēku skaits, kuri, visticamāk, nav dzimuši Latvijā. Ko ar šo fenomenu darīt? Ignorēt, izliekoties, ka nekas traks nenotiek? Vai skaļi uzstāt, ka migrācija jāaptur un migrantiem “nav vietas” Latvijā?
Skaidra un sabiedrībā vispārpieņemta atbilde uz šiem jautājumiem pagaidām nav izkristalizējusies. Līdz ar to var uzskatīt, ka praksē jautājums tiek ignorēts. It kā tā nebūtu. Atsevišķi kliedzieni: apturiet taču to migrāciju, vismaz pagaidām nogrimst vispārējā vienaldzības dūnu pēlī.
Valsts kancelejas “Inovācijas laboratorijas” (izrādās, ir arī tāda) vadītāja Evija Taurene TV24 raidījumā “Preses klubs” izteica, ja tā var teikt, oficiālo viedokli: “Šobrīd migrācija ir jāpieņem kā notiekošs faktors visā Eiropā. Tas ir absolūti normāli, ka arvien vairāk migrantu mēs redzam tepat arī Rīgā un reģionos visā Latvijā. Vienīgais jautājums ir tas, kā mēs izvēlamies ar to strādāt. Vai mēs izvēlamies to ignorēt, domājot, ka tas viss kaut kā atrisināsies, vai arī mēs aktīvi iesaistām šos cilvēkus mūsu sabiedrībā?”
Pati Taurene raidījuma gaitā neslēpa, ka viņa izvēlas “šo cilvēku aktīvu iesaisti mūsu sabiedrībā”, un kā atdarināšanas vērtu paraugu piesauca Alborgas pilsētu Dānijā, kur esot “speciāls cilvēks, kurš strādā ar migrācijas politiku vietējā, pašvaldību līmenī; kur ir fantastiskas iniciatīvas, kā visdažādāko valstu pārstāvji tiek iekļauti vietējā sabiedrībā. Caur kultūras norisēm, izglītības norisēm, valodas kursiem. Ir vesela māja paredzēta tam vien, lai dažādas aktivitātes organizētu”.
Šos Taurenes izteikumus šeit pieminu kā hrestomātisku piemēru izplatītajai pārliecībai, ka lietas vislabāk var atrisināt, padarīt visiem pieņemamas ar dažādu “aktivitāšu organizēšanu”. To, ka ar šīm aktivitātēm visbiežāk tiek aizpildīts pasākumu plāns un “apgūta” piešķirtā nauda, atstāsim aiz iekavām. Tāpat kā to, cik šīs aktivitātes ir efektīvas praksē. Galvenā problēma ir tā, ka tas maz kuru interesē, jo galvenais ir pats process (iespēja atskaitīties par padarītajiem darbiem un saņemt par to resursus), nevis rezultāts.
Šī tendence vērojama visā Eiropā. Vai kāds kādreiz saskaitīs, cik Latvijas nodokļu maksātājiem ir izmaksājuši visdažādākie bezdarbnieku pārkvalifikācijas kursi, valodu kursi un cita veida “aktivitātes”? Kāda ir šo kursu efektivitāte iepretim izmaksām? To nekad neviens neaprēķinās, jo tas fiziski nemaz nav izdarāms. Taču ikviens, kurš kādreiz šādus kursus apmeklējis, zinās teikt, ka 99% gadījumu tie ir vistīrākie pasākumi “ķeksītim”, jo “tā vajag izskatam”.
Taču tas vēl nav tas trakākais. Nav noslēpjama Taurenes kundzes faktiskā neieinteresētība jautājuma problemātikā. Viņa migrācijas jautājumam pieiet it kā no malas. Nu jā, iespējams, tur ir problēma. Ko darīt? Jāpaskatās vadlīnijās, citu valstu pieredzē. Nu lūk, ir Dānijas pieredze, kur “vesela māja paredzēta tam vien, lai dažādas aktivitātes organizētu”, tad varbūt arī šeit līdzīgu māju izveidosim? Apmēram tā. Kāda ir šādas “mājas” efektivitāte, cik lielu migrantu īpatsvaru tā varētu aptvert, tie jau ir otršķirīgi jautājumi.
Tajā pašā laikā pilnībā tiek ignorēta mūsu pašu vēsturiskā pieredze. Kāpēc piesaukt Alborgas pieredzi, ja mums pašiem ir milzīga migrantu integrācijas pieredze. Diemžēl ne visai pozitīva, bet arī tā ir vērtība. Mēs ar savu pieredzi varētu mācīt Dānijas, Zviedrijas vai Nīderlandes integrētājus, nevis otrādi. Mums ir šī pieredze vairāku paaudžu garumā, kā arī vairāk nekā 30 gadu pēcokupācijas pieredze.
Šai mūsu pieredzei šobrīd pasaulē nav pieprasījuma. It kā tai būtu nulles vērtība un tā nekam nav izmantojama. Tas tikai liecina, ka pasaule (Eiropa) vēl nav nonākusi līdz tam kritiskajam punktam, kad par migrāciju runās tāpat kā pie mums Latvijā, kad 1988. gada aprīlī notika masu demonstrācija pret metro būvi. Cilvēki protestēja ne jau pret metro, bet gan pret jaunām migrantu masām, kuras būtu nepieciešamas šai būvei.
Labi, var saprast zviedru vai dāņu migrācijas ekspertus, kuri nevēlas no mūsu pieredzes mācīties, bet kāpēc mēs paši ar milzīgu ikdienas integrācijas grūtību pieredzi atsaucamies uz kaut kādām citu valstu pieredzēm? Dānijas situācijai ir maza līdzība ar situāciju Latvijā, kur pēdējo pāris gadu laikā esmu vismaz divas reizes saskāries ar situāciju, kad mani iebraucējs no dienvidu zemēm sveicina ar vārdu: “Privet!” Nevis “sveiki”, “labdien” un pat ne “g’morning”, bet gan “privet”. Acīmredzot šim iebraucējam šķiet, ka, šādi sveicinot, viņi izrāda cieņu vietējai kultūrai. Nu tai, kurā vārds “privet” nozīmē sveicienu.
Teikšu godīgi. Neticu, ka Latvijai izdosies pilnībā apturēt kārtējo migrācijas vilni, kurš gāžas pār Eiropu. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka ir virkne darbu, kurus vietējie negribēs strādāt nekādā gadījumā. Kaut vai izvadāt ēdienu. Diez vai šajā sektorā masveidā gribēs strādāt latviešu studenti. Līdzīgu darbu ir daudz, un, kā liecina citu attīstīto valstu pieredze, vietējo izvēlīgums darba tirgū tikai pieaugs.
Protams, var maksimāli ierobežot un bremzēt šo migrantu pieplūdi, bet visu uzsvaru likt uz to, manuprāt, nebūtu pareizi. Daudz būtiskāk būtu visas pūles vērst tieši uz integrāciju. Daudzi iebildīs, ka citu valstu pieredze liecina, ka šie integrācijas rezultāti ir vāji. Tam var piekrist, taču tādā gadījumā vispirms jāatbild uz jautājumu: kāpēc šie rezultāti ir tik vāji?
Lai arī atbilde ir pašā virspusē, par to tikpat kā nerunā, jo tā nav ierakstīta nekādās “vadlīnijās”. Līdzšinējā integrācijas prakse caurmērā ir bijusi apmēram tāda, kādu kā vēlamo min “Inovāciju laboratorijas” vadītāja: dažādas “integrācijas mājas” un tamlīdzīgi. Respektīvi, process ir viss, apgūstamā nauda vispirms, bet rezultāti netiek nedz mērīti, nedz citādi izvērtēti.
Pieejai jābūt pilnīgi citai. Galvenais ir rezultāts. Tas pieejams, vienīgi maksimāli ierobežojot šo cilvēku iespējas dzīvot tā, kā viņi raduši savās mājās. Nekādas pretimnākšanas. Tikai pašas nepieciešamākās cilvēktiesības un brīvības. Ņemot vērā Eiropā vadošos tikumus, var gandrīz vai teikt - neiespējamā misija.
Kur ir izeja? Kā neļaut šiem cilvēkiem dzīvot, kā viņiem labpatīkas, vienlaikus ievērojot visas “humānistu” prasības? Manuprāt, mums ir viens spēcīgs arguments, kura stingra ievērošana mazinātu migrantu vēlmi “izmantot Latvijas labvēlību pret citādajiem”. Tā ir strikta prasība vienmēr un visur ievērot valsts valodas likumu. Gribi picas izvadāt, tad iemācies latviski runāt vismaz ar šo pakalpojumu saistītā valodā. Gribi par taksometra šoferi strādāt, nokārto latviešu valodas eksāmenu vismaz B2 līmenī. Turklāt nevis formāli, ķeksītim, bet pa īstam.
Kāds var teikt, ka Anglijā, Francijā un pat Vācijā vairums migrantu prot vietējo valodu, bet tas tāpat nav ļāvis viņiem pilnībā integrēties. Tam var piekrist, bet Latvijas gadījumā latviešu valodas apgūšana jau par vismaz 80% liecinās, ka cilvēks patiešām vēlas integrēties. Ja vēl viņam netiks piedāvātas nekādas “mazākumtautību” atlaides un privilēģijas, tad varēsim cerēt, ka daļa no šiem migrantiem un it īpaši nākamā paaudze sekmīgi integrēsies.
Šis ir tas gadījums, kad varam izmantot savu pašu pieredzi. Vājie okupācijas laiku integrācijas rezultāti ir sekas tieši tam, ka tā laika migranti Latvijā jutās kā mājās. Viņiem bija (un joprojām vēl ir) visas iespējas mācīties savās skolās, veidot savas kultūrvides saliņas, plaši lietot savu valodu sadzīvē un pat valsts iestādēs. Tieši ārkārtīgi stinga, reizēm pat pārspīlēti stingra svešvalodu lietošanas ierobežošana ir vienīgais veids, kā panākt vēlamo migrantu integrācijas līmeni.
Uzreiz jāatzīst, ka šie mani ieteikumi tāpat neapmierinās tos, kuri latviskumu mēra pēc asins tīrības. Viņi turpinās klaigāt: nevienu svešo mums te nevajag. To darot, gan būtu jāapzinās, ka tādējādi faktiski (praksē) tiek turpināta problēmas ignorēšanas politika.
Diemžēl arī manam piedāvājumam ir viens milzīgs trūkums. Tā ir katastrofāli zemā latviešu nacionālā pašapziņa. Lūk, citāts no latviešu literārās avīzes “Balss” 1886. gada 12. marta numura: “Latvieši ir pārāk laipni, padevīgi un pieklājīgi. Vajaga tik vienam vāciešam ienākt kādā latviešu sapulcē un visi latvieši kā derēti sāk pa vāciski runāt, vaj prot vaj neprot. Turpretim gan ļoti reti notiks, ka vācietis būs tik laipns, latviešu sapulcē ienācis, runāt pa latviski.”
Kā redzams, vairāk nekā simt gadu laikā maz kas ir mainījies. Mainās tikai valodas, kādās latvieši “kā derēti sāk runāt”, saskaroties ar citvalodnieku. To pats redzu ikdienā, jo mana dzīvesbiedre ir etniskā ukrainiete, kura brīvi runā latviešu valodā, bet ar nelielu akcentu. Regulāri nākas saskarties ar situāciju, kad latvieši, izdzirdot šo akcentu (par spīti tam, ka saruna sākta plūstošā latviešu valodā bez stomīšanās), paši pāriet uz krievu valodu (it kā lai tam otram vieglāk). Kāda ir pieredze tiem, kuri latviešu valodu vēl tikai mācās, pat bail iedomāties. Viņiem latviešu valodā nav kur praktizēties, jo visbiežāk latviski izteikties viņam neļaus paši latvieši, pārejot uz citām valodām.
Jebkurš iebraucējs agri vai vēlu šo nacionālās pašapziņas trūkumu ievēro. Cik nav bijis cilvēku, kuri atbrauc uz Latviju ar stingru apņēmību mācīties latviešu valodu, taču šī apņēmība strauji zūd, kad viņi atklāj: Latvijā bez latviešu valodas ne tikai var viegli iztikt, bet arī paši latvieši pie pirmās izdevības, tiklīdz dzird, ka cilvēks vāji runā latviski, ir gatavi pāriet uz krievu, angļu vai jebkuru citu valodu.
Ko darīt? Ja jau paši latvieši no sava prāta nevar neļaut iebraucējiem šeit justies kā mājās, tad nepieciešams to darīt likumdošanas līmenī. Jāpanāk situācija, kurā Latvijas iedzīvotājs bez latviešu valodas zināšanām var strādāt tikai uz laiku ar iedzīvotāju apkalpošanu nesaistītās nozarēs - rūpnieciskajā ražošanā un būvniecībā. Tas, ka latviski nerunājošs cilvēks var strādāt par bērnu sporta treneri (kā nupat kļuva zināms saistībā ar kautiņu pēc treniņa), vispār ir pilnīgs absurds.
Tur, kur ir saskarsme ar klientiem - stingras prasības pēc valodas sertifikāta. Tas varbūt migrācijas problēmu tāpat līdz galam nerisinās, bet vismaz tās uzblīšanu kaut nedaudz nobremzēs. Problēmas ignorēšana, klaigājot: nevienu imigrantu, situācijā, kad ES iekšienē ir brīva darbaspēka kustība, situāciju neuzlabo ne par mata tiesu.
Jābūt konkrētai rīcībai, fiksējot likuma pārkāpumus no migrantu puses, ar sekojošu viņu, kā arī viņu darba devēju stingru sodīšanu. Vaļīga attieksme pret pašu pieņemtajiem likumiem, tajā skaitā valodas likumu, ir ceļš uz valsts pamatu ļodzīšanu, Latvijas stabilitātes un drošības graušanu.
