Vakar Saeima pieņēma grozījumus Latvijas nacionālās operas un baleta likumā, kurā tika iebalsoti vairāki acīmredzami nepārdomāti punkti. Būtiskākais no tiem – līdzšinējo trīs valdes locekļu vietā būs divi.
Par šo Saeimas balsojumu varētu arī nerunāt, ja tas vakar pēcpusdienā nebūtu tik uzskatāmi nodemonstrējis koalīcijas “ceļa ruļļa” pārbraukšanu pāri jebkuram loģikas un saprāta argumentam. Jau pēc pirmā deputāta Naura Puntuļa priekšlikuma noraidīšanas kļuva skaidrs: koalīcijas deputātus nekādi argumenti neinteresē, un viņu balsošanas motivācija ir tikai viena - koalīcijā nolemtais. Puntulim no tribīnes atlika vien secināt: skumji, ka LNO liktenis jums vienaldzīgs un tik svarīgā balsojumā visu nosaka koalīcijas rutīna.
Latvijas Nacionālā opera un balets (LNO) ir nacionālas nozīmes valsts kultūras iestāde. Tas rakstīts šī likuma 2. pantā. LNO ir viens no latviešu kultūras stūrakmeņiem. Tas nozīmē, ka no šīs iestādes stingrības, stabilitātes būs atkarīga arī pārējās ēkas (valsts) stingrība un stabilitāte.
Neslēpšu, ka pievērst uzmanību ap LNO notiekošajam mani lūdza cilvēki, kuru vārdi Latvijas kultūrā ir ierakstīti (akmenī iekalti) zelta burtiem. Taču arī viņi nespēja izskaidrot, kāpēc jautājums par LNO pārvaldības reorganizāciju ir pārvērties politiski birokratizētā rutīnā, kur svarīgākā ir nevis lietas būtība, bet gan “nu tā sanāca un tur neko vairs nevar mainīt”.
Par ko stāsts? Savulaik, kad LNO vadīja nu jau mūžībā aizgājušais “smalkais estēts” Andrejs Žagars, izskanēja pārmetumi par viņa izšķērdīgo dāsnumu, veidojot izrādes ar Latvijas apstākļiem neraksturīgi dārgu viesmākslinieku piedalīšanos. Lai finansiāli disciplinētu nākamos LNO vadītājus, 2012. gadā tika izdarīti likuma grozījumi, kuru rezultātā LNO valde tika paplašināta līdz trijiem cilvēkiem.
Tagad jau pagājuši divpadsmit gadu, un dzīve pierādījusi, ka LNO valdē trijiem cilvēkiem nav ko darīt. Tajā pašā laikā ievērojami pieaugušas valdes locekļu algas un katrs valdes loceklis nodokļu maksātājiem izmaksā jau tuvu 100 000 gadā. Par šo naudu var uzvest veselu izrādi. Citiem vārdiem, iestudējuma vietā tiek maksāts par cilvēka atsēdēšanu amatā.
Tiktāl domstarpību nav. To visi saprot, un tāpēc arī tiek virzīti šie grozījumi likumā. Taču tālāk sākas dīvainības. Ja trīs valdes locekļu modelis ir pierādījis savu darboties nespēju, tad loģiski būtu atgriezties pie jau “pārbaudītām vērtībām”. Tas ir, viena cilvēka vadības, stingrāk un precīzāk nosakot viņa finansiālās pilnvaras.
Žagara laikā neviens viņam nepārmeta LNO māksliniecisko pagrimumu. Drīzāk otrādi. Slavēja par LNO spozmes atdzimšanu. Cita lieta, par kādu naudu. Turklāt atcerēsimies, ka tie bija grūtie 2009. gada krīzes un pēckrīzes laiki. Pretenzijas bija tikai vienā aspektā: pārāk brīvi operējis ar resursiem.
Varbūt tādā gadījumā nepieciešams vadītājam blakus nolikt personu, kura atbild par finansēm, cieši tur savās rokās iestādes “maku” un neļauj “pa gaisu lidojošām mākslinieciskām dvēselēm” tērēt tik, cik iegribas, nemaksājot komunālos un audzējot parādus? Līdzīgi ir daudzos Eiropas opernamos, kur par to atbild intendants.
Taču šim nolūkam LNO jau ir finanšu direktors. Arī nākamais LNO valdes priekšsēdētājs (no 1. novembra) Sandis Voldiņš iepriekš ir darbojies LNO valdē, atbildot tieši par finanšu sfēru, tāpēc papildu cilvēku viņam šī iemesla dēļ nevajag.
Par ko ir satraukušies cilvēki, kuriem LNO liktenis sāp, kuriem LNO nav tukša vieta? Jāuzsver, ka viņus pašus tas nekādā veidā neskar. Viņi savu vietu latviešu kultūras panteonā sen jau kā nopelnījuši. Bet viņi labi pārzina mūziķu, teātra mākslinieku vidi.
LNO gadījumā politiskā vadība (“Progresīvo” vadītā Kultūras ministrija) izdomāja, ka trīs valdes locekļi izmaksā pārāk dārgi, tāpēc viena valdes locekļa vieta jālikvidē. Turpmāk valdē būs divi cilvēki. Kāpēc divi, bet ne viens?
Nav runa tikai par to, ka tas nozīmē papildus 100 000 eiro gadā no LNO budžeta. Pusmiljons eiro piecos gados (valdes pienākumu termiņš). Divi valdes locekļi nozīmē arī paaugstinātus kolektīva nestabilitātes riskus. Jebkurā sistēmā, ja tai ir divi vadītāji, agri vai vēlu sākas grupēšanās, cīņas par to, kurš galvenais, un viss no tā izrietošais.
Atcerēsimies iepriekš minēto: LNO ir viens no latviešu kultūras stūrakmeņiem. Tas nozīmē, ka no šīs iestādes stingrības, stabilitātes būs atkarīga arī pārējās ēkas (valsts) stingrība un stabilitāte. Kam vajadzīgas nevajadzīgas intrigas, “deķa vilkšana uz savu pusi” mūsu kultūrvides centrālajā iestādē?
Var atgriezties pie jautājuma: kāpēc Saeima palika pie šāda pussoļa? Ja reiz secināts, ka LNO kolektīvā vadība nav lietderīga, tad kāpēc nav iets līdz galam? Parasti līdzīgos gadījumos jebkuram lēmumam ir ieinteresēto personu loks, kuri zobiem un nagiem cīnās par savām interesēm un šīs savas intereses uzdod par visas sabiedrības interesēm, ar savu neatlaidību uzspiežot pārējiem savu gribu.
Cik noprotams, šoreiz nav pat tā. Nav nekādas īpašās ieinteresētības, jo runa ir tikai par vienu valdes locekli, uz kuru nav pat izsludināta konkursa vieta. Var jau būt, ka kāds šo amatu patiesi jau noskatījis, bet tā ēzeliskā ietiepība, ar kādu koalīcija atbalstīja priekšlikumu, kurš pat tās vienīgajai aizstāvei no Saeimas tribīnes, Kultūras ministrijas parlamentārajai sekretārei Signei Grūbei “izskatās mulsinoši”, ir patiesi mulsinoši. Deputāts Puntulis ne tikai Grūbei, bet visai koalīcijai jautāja: ja jau jūs paši atzīstat, ka priekšlikums ir mulsinošs, tad kāpēc to atbalstāt? Atbildi viņš nesadzirdēja. Pretī dvesa dziļš, nomācošs klusums.
Tā vien izskatās, ka šoreiz ar LNO ļaunu joku nospēlējis izslavētais politiskās drosmes trūkums un trula partejiskā disciplīna, kad deputātiem veselā saprāta izpausmes kaut kur dziļi jānoslēpj un jāpārvēršas par nedomājošiem robotiem - pogu spaidītājiem. Konkrētajā gadījumā pat pašiem nesaprotot, kāpēc, jo Grūbes versija, kāpēc jābalso tā un nekā citādi, bija tik nepārliecinoša, ka diez vai kāds tai patiesi noticēja.
Var jautāt: nu, bet kas tad notiks, ja būs divi valdes locekļi? Vai tad LNO māja sabruks? Nē, nesabruks, un 99% Latvijas iedzīvotāju to - cik LNO valdē cilvēku - pat nemanīs, taču viens no latviešu kultūras stūrakmeņiem būs kaut mazliet, bet saļodzījies. Ja jau LNO vadītāji Zigmars Liepiņš, Egils Siliņš, deputāts Nauris Puntulis, kurš LNO nostrādājis 25 gadus, vienā balsī saka: draugi, nav labi, kāpēc viņiem neticēt?
No politiskā aspekta sliktākais, ka tiek normalizēta ne tikai šāda gļēvulīga pussolīšu politika, bet Saeimas darbs tiek noreducēts līdz trulai pogu spiešanai pat tad, kad, balsojot pēc loģikas, ne politiski, ne saimnieciski neviens neko nezaudē. Teikšu godīgi, vakar skatīties šī jautājuma izskatīšanu Saeimā bija vienkārši pretīgi. Ja likumdevējs izraisa šādas emocijas, tad, draugi, patiešām nav labi.
