Atklātā vēstule smagos kriminālnoziegumos apsūdzētās, organizācijas “Gribu palīdzēt bēgļiem” projektu vadītājas Ievas Raubiško atbalstam spoži izgaismo vairākas Latvijas nākotnes drošībai nozīmīgas lietas.
Pirms aplūkosim ar šo vēstuli saistītos Latvijas drošības apdraudējumus, nedaudz par pašu vēstuli. “Atklātā vēstule - brīvību Ievai” adresēta trijām Latvijas augstākajām amatpersonām - valsts prezidentam Edgaram Rinkēvičam, Saeimas priekšsēdētājai Daigai Mieriņai, premjerministrei Evikai Siliņai un Saeimas deputātiem. To rakstījusi Rasma Pīpiķe, kura parakstījusies kā “dažādības vadības eksperte un cilvēktiesību aizstāve mūža garumā”.
“Gribu palīdzēt bēgļiem” mājaslapā pati vēstule vai tīmekļa saite uz to nav atrodama. Tāpat arī ne kādas partijas vai citu, līdzīgu ideoloģiskās ievirzes nevalstisko organizāciju mājaslapās. Šī vēstule izplatīta parakstīšanai “savējo” vidū, tikpat kā izvairoties no publiskām vietnēm.
Saite uz šo vēstuli, bet ne pati vēstule, ir publiski pieejama portālā “Satori”. Tā kā līdzīga vēstule tika izplatīta jau agrāk - 2023. gada 17. janvārī, tad publiskajā telpā ir radies neliels sajukums, jo atsevišķi portāli veco vēstuli uzdevuši par jauno un vecās vēstules parakstītājus par jaunās vēstules atbalstītājiem.
Pašā vietnē, kur vēstule publicēta, tās parakstītāji nav redzami. Tur minēts vienīgi parakstītāju skaits. Līdz 13. oktobrim to parakstījušas 555 personas. Vēstules parakstītāju uzvārdi ar piebildi “saskaņā ar vēstules publiskotāju informāciju” atrodami portālā “Satori”.
Uzreiz jāsaka, ka starp parakstītājiem ir niecīgs skaits aktīvo politiķu un žurnālistu. To gan parakstījuši vairāki no “Progresīvajiem” aizgājušie un paliels skaits “Kustības “Par!”” politiķu, taču viņiem darbošanās politikā vairāk saistāma ar aktivitātēm sociālajos tīklos, nevis reālo politiku. Tas liecina, ka cilvēki, kuri ir profesionāli tuvāk politiskajiem procesiem, apzinās šādas vēstules divdomīgo (maigi sakot) būtību un daudzi to parakstījuši zināmas radniecības dēļ.
Kas vēstulē rakstīts? Tajā uzsvērta “cilvēka dzīvības, kas ir viena no visaugstākajām ANO Cilvēktiesību deklarācijā uzsvērtajām vērtībām” nozīme, no kuras izejot Raubiško “rīcība bija drosmīgs un cilvēcīgs solis, kas būtu jāuztver kā paraugs humānai un atbildīgai rīcībai”. Vēstule noslēdzas ar saukli: “Neviens, uzsveram ‒ neviens cilvēks nedrīkst tikt notiesāts un ieslodzīts par to, ka ir nostājies cilvēcības pusē.”
Vēstulē bez mazākās kautrības notiek klaja sabiedriskās domas manipulācija - fokusa pārbīde. Vēstulē nav ne vārda par to, par ko Raubiško patiesībā tiek apsūdzēta, toties tiek izvirzīta melīga pašu versija par šo apsūdzību, kura vēlāk, ar atsaucēm uz dažādiem ANO pieņemtiem dokumentiem, tiek “apgāzta”. Atšifrēsim šīs manipulācijas mehānismu. Jau vēstules ievadā teikts, citēju: “Rakstu jums [..] sakarā ar Ievu Raubiško, kura ir apsūdzēta par palīdzību bēgļiem.”
Tie ir acīmredzami meli, kurus vēstules autore nevar nezināt. Raubiško nav apsūdzēta par “palīdzību bēgļiem”. Viņa ir apsūdzēta pilnīgi par ko citu. Citēsim LETA: “Latgales rajona tiesā Rēzeknē prokurore Irina Kudrjavceva-Dilba nolasīja apsūdzību, atbilstoši kurai izmeklētāji uzskata, ka Raubiško organizēja robežas tīšu nelikumīgu šķērsošanu personu grupai.”
Atzīsim, ka “palīdzība bēgļiem” tomēr nav tas pats, kas “robežas nelikumīgas šķērsošanas organizēšana”. Lai ko mēs teiktu par šiem robežpārkāpējiem, tomēr viena lieta ir humānu apsvērumu dēļ palīdzēt tiem, kas jau robežu šķērsojuši, bet pavisam cita tieši organizēt šo robežas šķērsošanu, tādējādi iesaistoties acīmredzamā Putina/Lukašenko hibrīdkara operācijā.
Cik apzināti vai neapzināti Raubiško ir darbojusies Kremļa diktatora un viņa Baltkrievijas pakalpiņa interesēs, nav pat tik būtiski. Visticamāk, viņa pati nav tieši saistīta ar Krievijas vai Baltkrievijas drošībniekiem. Jādomā, ka viņa no viņiem tieši nav saņēmusi ne centa. Diemžēl par to, vai viņa un viņas vadītā organizācija nav saņēmusi Kremļa naudu caur citām dažādām “noderīgo idiotu” struktūrām, ar kurām šodien pārpludināta Eiropa un visa pasaule, pārliecības vairs nav ne tuvumā.
Ja arī Raubiško nav rīkojusies pēc Maskavas vai Minskas komandām, tad tas viņu neattaisno par rīcību svešu, mums naidīgu spēku interesēs. To Raubiško advokāti varēs mēģināt pārvērst par vainu mīkstinošu apstākli, uzsverot, ka viņa rīkojusies aiz muļķības. Tiesa, minētajā vēstulē nav ne miņas par to, ka Raubiško vispār kaut ko būtu darījusi nepareizi. Tieši otrādi, norādīts, ka viņas “rīcība jāuztver kā paraugs”.
Šī vēstule šodienas nestabilajā drošības vidē jāuztver ar milzu nopietnību, jo tā parāda, ka Latvijā ir organizēta un ietekmīga personu grupa, kura iedomātu ideoloģisku apsvērumu dēļ ir gatava likt uz spēles būtisku valsts apdraudējumu. Viņi šo piedalīšanos pret Latviju vērstā hibrīdkara operācijā (Lukašenko režīma organizētā haosa radīšanā uz robežas) neuzskata ne par noziegumu, ne pat par kādu problēmu. Viņu izpratnē lielāka problēma ir pati robežas pastāvēšana, nevis tās nelegāla šķērsošana.
Nopietni jāizvērtē, vai šāds pasaules redzējums šodienas apstākļos nav uzskatāms par kaitniecisku un sociāli bīstamu. Īpaši kontekstā ar aizvadītajā nedēļā speciālā operācijā “Slazdi” aizturētajiem 46 robežpārkāpējiem. Vai arī šī nozieguma organizētājus liksim par “paraugu”, kam līdzināties? Ar ko gan nelegālo migrantu pārvadāšanai pārkrāsota viltus policijas mašīna sliktāka par “apzināti nepatiesas informācijas sniegšanu (melošanu) Eiropas Cilvēktiesību tiesai”? Atšķiras tikai nozieguma “smalkums”. Vienā gadījumā noziedznieki darbojušies primitīvi, otrā rafinēti.
Cilvēki ar minēto pasaules uztveri pat necenšas slēpt, ka nelegāla valsts robežas pārkāpšana viņu izpratnē ne tikai nav noziegums, bet gan pretēji - darbība, kura jāatbalsta un kurai jāpalīdz. Jau pats Raubiško pārstāvētās organizācijas nosaukums to pasaka priekšā: “Gribu palīdzēt bēgļiem” (lasi: gribu palīdzēt noziedzniekiem - nelegālajiem robežpārkāpējiem).
Ne mazāk būtiska ir šī apelēšana pie valsts amatpersonām ar nepārprotamu aicinājumu ietekmēt tiesu. Šī konstrukcija ir visai dīvaina: mēs tiesu tieši neietekmēsim (jo tas varbūt neizskatīsies tiesiski), bet aicināsim to pašu prettiesisko darbību izdarīt ar citu rokām. Ar prezidenta, deputātu rokām.
Tiesa, nez vai tas izskatās “smukāk”, jo valsts pārvaldes struktūrām tiek dots skaidrs signāls, ka valstī ir labi koordinēts spēks, kura mērķis ir būtiski ietekmēt šīs struktūras sev vēlamā virzienā. Pat ja šis virziens sakrīt ar mūsu valsts ienaidnieku mērķiem.
Atsevišķi jārunā par centieniem šo vēstuli padarīt par kaut ko nenozīmīgu vai pat absurdu. Piemēram, tīmeklī jau parādījušies līdzīgi aicinājumi: “Brīvību drosmīgajiem Alūksnes novada uzņēmējiem - narkotiku ražotājiem!” Var saprast šo zobgaļu vēlmi norādīt uz Raubiško aizstāvības vēstules absurdo raksturu, taču analoģija ir pārāk nelīdzīga, lai sekmīgi darbotos.
Parādiet man pustūkstoti sabiedrībā daudzmaz redzamu cilvēku, kuri visā nopietnībā, nekautrējoties būtu gatavi likt savu parakstu zem šāda aicinājuma? Tas, ka vairāk nekā 500 cilvēku to ir izdarījuši zem “Brīvību Ievai”, norāda tikai uz to, ka šī konkrētā lieta jāuztver daudz nopietnāk. Tas nav jautājums par Raubiško tiesisko likteni. Tā ir liecība, ka sabiedrībā ir stipri (šobrīd pat grūti pateikt, cik stipri) atrofējusies imūnsistēma.
Cilvēcība, uz kuru uzsvaru liek vēstules autore, ir viena lieta, bet, ja tā ir pretrunā ar tiešajām sabiedrības interesēm, tad tā vairs nav nekāda cilvēcība, bet gan vistīrākā kaitniecība. Apzināti nelietoju valsts vai nācijas vārdu, jo šie jēdzieni “tajās aprindās” ir toksiski jau paši par sevi. Konkrētajā gadījumā šī “progresīvā” robežu noārdīšana grauj visu cilvēku sociālo labklājību.
To mēs redzam gan Eiropā, gan ASV, kur tieši “atvērto durvju” ideoloģija, rūpes par “ikvienu”, neatkarīgi no šī cilvēka paša pienesuma kopējai lietai, grauj sociālo stabilitāti, drošības sajūtu un vairo politisko haosu. Vai tiešām kāds iedomājas, ka, teiksim, Trampa tipa politiķim būtu kaut mazākās izredzes, ja ne šo “humānistu” kaitnieciskā darbība?
Raubiško gadījumā situācija ir vēl trakāka. Viena lieta ir patiešām palīdzēt cilvēkiem, kuri kaut kādu apstākļu rezultātā nonākuši grūtā situācijā, taču konkrētā gadījumā notikusi tieši šī noziedzīgā nodarījuma organizēšana. Skaties no kuras puses gribi, Raubiško ir aktīva Putina/Lukašenko hibrīdkara dalībniece. Līdz ar to arī tie vairāk nekā 500 vēstules parakstītāju stūrgalvīgi turpina pildīt savu “noderīgā idiota” lomu un lej ūdeni uz Latvijas valsts ienaidnieku dzirnavām.
