Rēzeknē notiekošajā Latgales rajona tiesas prāvā, kurā par nelikumīgas robežas šķērsošanas organizēšanu apsūdzēta biedrības “Gribu palīdzēt bēgļiem” aktīviste Ieva Raubiško, prokurore apsūdzētajai lūgusi piespriest viena gada un sešu mēnešu cietumsodu.
Šī ziņa izraisījusi pretrunīgu reakciju sabiedrībā. Kamēr vieniem šķiet, ka sods par mazu, citi neslēpj apsūdzētajai savu atbalstu un izsaka cerību, ka tiesa būšot “taisnīga”. Tas ir, viņa tiks attaisnota. Raksturīgs ir Rīgas domes deputātes Zanes Pūpolas komentārs sociālajos tīklos: “Mazas izredzes, ka tiesa būs saprātīga un nostāsies taisnības pusē, bet Ieva Raubiško darīja to, ko būtu jādara mums visiem.”
Pati Pūpola nesen izstājās no partijas “Progresīvie”, jo, viņasprāt, tā ietur nepietiekami principiālu (propalestīnisku) pozīciju Tuvo Austrumu konflikta jautājumā. Tagad viņa publiski pauž savu solidaritāti ar likumpārkāpēju, nonievā tiesu (“mazas izredzes, ka tiesa būs saprātīga”) un faktiski mudina arī citus uz noziedzīgu nodarījumu veikšanu. Aicina darīt to, “ko būtu jādara mums visiem”.
Šis tiesas process Latvijā iezīmē ko jaunu, nebijušu. Tiek tiesāta redzamas, noteiktas ideoloģiskās ievirzes nevalstiskās organizācijas (NVO) pārstāve, kurai pēc NVO sākotnējās jēgas būtu jāveicina tiesiskums, likumu ievērošana, kārtība un sociāli atbildīga attīstība, bet tā vietā cilvēks mērķtiecīgi nodarbojies ar noziegumu organizēšanu un citu cilvēku kūdīšanu uz likumu pārkāpšanu.
Par ko Raubiško tiek apsūdzēta? Aģentūra LETA: “Kā norādījusi apsūdzība, 11. janvārī sarakstē ar Sīrijas pilsoni Raubiško devusi norādījumus Sīrijas pilsoņu grupai nelikumīgi šķērsot Latvijas robežu, lai varētu paziņot, ka Sīrijas pilsoņu grupa atrodas Latvijas jurisdikcijā, un šādi radītu pamatu Eiropas Cilvēktiesību tiesas pagaidu noregulējuma saņemšanai. Izpildot Raubiško dotos norādījumus, sīriete un četri viņas tautieši, pret kuriem kriminālprocess izdalīts citā lietvedībā, 11. janvārī tīši nelikumīgi šķērsojuši robežu Robežnieku pagastā.”
Uzreiz jānorāda, ka šādas apsūdzības, kādas izvirzītas pret Raubiško, ir jaunums tikai Latvijā. Citur Eiropā, kur tā dēvēto bēgļu plūsmas ir nesalīdzināmi lielākas, piemēram, Itālijā, šādas lietas ir ikdiena. Līdz Itālijas pašreizējās premjerministres Džordžijas Meloni nākšanai pie varas tur (Lampedūzas salā Vidusjūrā) līdzīgas darbības, ar kādām nodarbojās Raubiško, bija nostādītas uz gluži vai industriāliem pamatiem.
Proti, juridiski izglītotu aktīvistu grupas šos, sauksim lietas īstajos vārdos, robežpārkāpējus sagaidīja paši pirmie un smalki viņus instruēja, kā jārīkojas tālāk. Galvenais, samācīja, kā “pareizi” jāmelo, lai, izmantojot caurumus likumdošanā, vieglāk iegūtu bēgļa statusu ar visām no tā izrietošajām priekšrocībām. Raubiško darbojās pēc līdzīga parauga. Instruēja, kas robežpārkāpējiem jādara. Citiem vārdiem, organizēja noziedzīgu rīcību (nelikumīgu valsts robežas šķērsošanu).
Uz šo aktīvistu darbošanos Itālijas un citu ES dienvidu valstu tiesībsargājošās institūcijas ilgu laiku skatījās caur pirkstiem, jo, no vienas puses, viņi, paši būdami juridiski zinoši, centās darboties likumu ietvaros (pamācīt vietējos likumus nezinošos iebraucējus jau nav noziegums). No otras puses, šos aktīvistus lielā mērā atbalstīja valdošā sabiedriskā doma, kura ilgu laiku juta līdzi “nabaga bēglīšiem”.
Tagad, kad nelegālo migrantu lavīna pārpludinājusi visu Eiropu, situācija pamazām mainās un arī pamatplūsmas doma kļūst pret robežpārkāpējiem neiecietīgāka. Raubiško lieta; nupat kā Londonā uz diviem gadiem cietumā notiesātās Vinsenta van Goga gleznas “Saulespuķes” apskādētājas (aplējējas ar zupu), tāpat kā regulārā satiksmes bloķēšana “klimata” vārdā, iezīmē būtisku šodienas attīstīto rietumvalstu problēmu. Kā reaģēt uz tādām sociālo protestu formām, kad nepārprotami tiek pārkāpts likums, bet kuras tiek rīkotas it kā ar labiem nodomiem?
Nerunāsim par to, cik šie nodomi patiešām labi vai slikti. Fokusēsimies tieši uz likumu ievērošanu. Vienmēr sabiedrībā būs lietas, kas kādam šķitīs netaisnīgas. Ikvienam ir sava svēta pārliecība par to, kādai jābūt pasaules kārtībai. Ja tagad katrs, kas iedomāsies, ka valdība vai pasaules sabiedrība nepievērš pietiekamu uzmanību kādas “netaisnības” risināšanai, ies uz muzeju apķēpāt vecmeistaru šedevrus (lai pievērstu uzmanību “labai” lietai) vai pielīmēsies pie lidlauku skrejceļiem, tad pasaulē ātri vien iestāsies pilnīgs haoss.
Tieši sociālā haosa novēršanai, kārtības nodrošināšanai savulaik tika izgudroti un ieviesti likumi. Patīk tie kādam vai ne, tie ir jāievēro. Turklāt mūsdienu demokrātiskajā sistēmā ir daudzas tiesiski korektas iespējas šos likumus mainīt. Lai to paveiktu, nav jāizdara noziedzīgas darbības un jāpārkāpj likumi.
Pasaulē vienmēr ir bijuši radikāļi/revolucionāri, kuriem ierastās likumu un pasaules kārtības mainīšanas procedūras likušās pārāk sarežģītas, smagas un tāpēc neefektīvas. Vienkāršāk ir vienā rāvienā pārcirst jebkuru Gordija mezglu nekā to atšķetināt. Pārmaiņas vajag tūlīt pat. Rīt uz brokastu laiku, nevis kaut kad pēc gadiem.
Šie cilvēki savas revolucionārās pārliecības dēļ gatavi iet uz likumu pārkāpumiem. Vieglākos gadījumos aplejot ar zupu gleznas muzejos, smagākos gadījumos organizējot terora aktus. Nemānīsim sevi. Arī teroristi, tieši tāpat kā Raubiško, Pūpola un citi aicinātāji “darīt to pašu”, savus šausmu darbus veic “augstāku ideālu”, “taisnības” vārdā. Negribas pat rēķināt, cik miljoni cilvēku tikai 20. gadsimtā vien nogalināti “labākas pasaules” vārdā. Negribas pat uzskaitīt, kādi šausminoši noziegumi pastrādāti šīs pašiedomātās “taisnības” dēļ.
Tāpēc katram, kurš grib graut ierasto kārtību, pārkāpt likumus, kūdīt citus uz likumpārkāpumiem, jāsaprot, ka tās ir darbības ar attiecīgām sekām. Nopietnām sekām. Tajā skaitā iespējamu sēdēšanu cietumā.
Esmu gatavs noticēt, ka Raubiško savā būtībā ir labs, iejūtīgs cilvēks. Diemžēl arī labi cilvēki dažkārt izdara muļķības, kādi ir absolūti visi noziegumi bez izņēmuma. Bet par noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu jāsaņem sods. Selektīva attieksme pret noziegumiem ir drošākais ceļš uz beztiesību, haosu un sociālo degradāciju. To nedrīkstam pieļaut. Likums visiem viens.
