Pirms divām nedēļām, 7. septembrī, Rēzeknes novada Gaigalavas pagastā nokrita Krievijas bezpilota lidaparāts ar 50 kilogramu sprāgstvielu lādiņu. Par šo incidentu Latvijas Aizsardzības ministrija (AM) paziņoja tikai svētdienas pievakarē. Pirmdienā tika sarīkota preses konference, kurā atbildīgās amat/militārpersonas centās paskaidrot, kas noticis un kāpēc šis drons nav ticis notriekts. Sabiedrības vērtējums par šo skaidrojumu – nepārliecinoši.
Otrdienas, 17. septembra, rītā valsts robežas tuvumā Krāslavas novada teritorijā Latvijas gaisa spēki konstatēja tobrīd nenoskaidrotu lidojošu objektu. Gaisā tika pacelti NATO iznīcinātāji, taču “nenoskaidrotais lidojošais objekts” izrādījās vienkārši migrējošu putnu bars.
Vienā gadījumā, kad Latvijas teritorijā vairāk nekā 100 kilometrus nolido Irānā ražotais “Shahed” lidaparāts ar kaujas pildījumu, nekas nenotiek, bet citā gadījumā tiek reaģēts uz putnu baru. Šī nekonsekvence liek domāt, ka nekāda skaidra, nepārprotama rīcības algoritma, kā rīkoties katrā konkrētā gadījumā, nav.
Katrs, kurš kaut attāli bijis saistīts ar armijas lietām, zina, ka nav vairāk reglamentētas struktūras kā bruņotie spēki. Ārkārtīgi skaidrs un precīzs reglaments, kurš nosaka stingru disciplīnu, ir armijas kaujas spēka pamats. Pavēles neapspriež, tās izpilda - ir šī reglamenta pamatprincips. Tāpēc armijas ģenerālštābs izstrādā plānus un direktīvas katrai konkrētai iespējamai situācijai, lai, šai situācijai iestājoties, katram jau iepriekš būtu skaidrs, kā viņam rīkoties.
Šīs dronu incidents liecina par divām ārkārtīgi būtiskām lietām. Pirmā - tā ir neskaidrība par to, cik droša ir mūsu gaisa telpa. Vēl tagad, divas nedēļas pēc incidenta, nav 100% pārliecības, ka drons patiešām tika laikus pamanīts un visu šo ceļu no Baltkrievijas robežas līdz tā nokrišanai Gaigalavas pagastā kontrolēti novērots. Ne mazāk ticama ir versija, ka tikai pēc vietējo iedzīvotāju ziņojuma drons tika pamanīts.
Uzreiz jāsaka, ka tas vēl nebūtu nekas pārmērīgs, jo arī valstīs, kuras jau ilgstoši atrodas reālā karastāvoklī, ne visus dronus piefiksē un notriec. Zemu lidojošos dronus nemaz nav tik viegli atklāt ar tradicionālajiem radariem. Ukrainā šos Irānas “Shahed” tipa dronus dēvē par mopēdiem to lidojuma specifiskā trokšņa dēļ. Tāpēc arī tos atklāj tieši ar skaņas jutīgām uztvērējierīcēm.
Galīgi nav skaidra mūsu pretgaisa aizsardzības kapacitāte. Ne katrs drons vai vēl jo vairāk katrs putnu bars būtu pelnījis NATO iznīcinātāju “pacelšanu gaisā”. Līdz ar to priekšplānā izvirzās tieši mazā, pretdronu pretgaisa aizsardzība. Mūsu AM augstākās amatpersonas labprāt runā par “dronu koalīciju” Ukrainas kara kontekstā, bet tikpat kā nerunā par mūsu pašu pretdronu aizsardzību. Diez vai tas saistīts ar kādu “slepenības” faktoru. Baidos, ka vispārējās aizsardzības doktrīnas maiņa, neskatoties uz karu Ukrainā, notiek gliemeža tempos.
Otra lieta ir vēl bīstamāka. Nav pārliecības, ka Latvijas bruņotajiem spēkiem vispār ir konkrēts rīcības plāns nestandarta incidentu gadījumos. Spriežot pēc atšķirīgajām, vienotā sistēmā nesaistītām atbildēm uz jautājumiem par 7. septembra incidentu, augstākās militārās pavēlniecības rīcības modelis visos gadījumos ir viens: jebkurā krīzes situācijā vispirms informēt NATO augstāko vadību un tad gaidīt rīkojumus no “augšas”.
Jāatzīst, ka šāda uzvedība pilnībā atbilst līdz šim Latvijā valdošajiem pieņēmumiem - mēs paši aizsargāties nevaram, jo esam pārāk vāji. Tāpēc visu savas valsts aizsardzību pārliekam uz NATO atbildības pleciem. Kā viņi teiks, tā būs.
Kādreiz, vēl pirms Ukrainas pilna mēroga kara, populāra bija teorija par 48 vai cik tur to stundu noturēšanos, līdz “atnāks palīgā NATO spēki”. Šobrīd šī teorija vairs nešķiet pārliecinoša. Ja mēs paši nespēsim izrādīt nopietnu pretestību, nespēsim noturēties vismaz nedēļu, tad “palīdzības atnākšanu” varam arī nesagaidīt. Ja pretinieks jau būs ieņēmis Rīgu, tad drīzāk sāksies kaut kādas dīvainas “sarunas”, nevis NATO karaspēks nāks un Rīgu atbrīvos.
Tā kā šobrīd Krievijas bruņotie spēki ir pilnībā iestrēguši Ukrainā, tad šāds Latvijai nelabvēlīgs scenārijs ir mazticams. Krievijai vienkārši nav brīvu resursu. Tas mūs glābj. Tajā pašā laikā ir jāstiprina aizsardzības potenciāls. Turklāt nevis balstoties fantāzijās par mazu, bet mobilu armiju, kura kā ezis apgrūtināšot pretinieka spēkus, bet gan uz Ukrainas kara pieredzi balstītos klasiskā frontālā kara aizsardzības pasākumos: gatavība uzspridzināt tiltus, ceļu un lauku mīnēšana, aizsardzības līniju izbūve utt. Pļāpāšana par “ežiem” un citiem zvēriņiem guva klausītāju atsaucību līdz 2022. gada 24. februārim, kad par nākotnes karu katram bija savs redzējums. Tagad Ukrainas frontēs mēs redzam, kāds ir 21. gadsimta karš.
Man nav ne mazāko šaubu par to, ka gan Latvijas, gan NATO militāristi visu to saprot nesalīdzināmi labāk par mani. Man nav šaubu par viņu profesionālismu. Tad par ko uztraukums? Par to, ka gala lēmumu pieņem politiķi. Un šajā līmenī viss izskatās daudz bēdīgāk. Kāpēc?
Tāpēc, ka politiķi neslēpj, ka viņu primārais uzdevums ir par katru cenu novērst karu. Varētu teikt, brīnišķīgi. Vai vispār var būt vēl cildenāks un humānāks uzdevums. Atslēgas vārds šeit ir: par katru cenu. Līdz ar to visi ģenerālštābu izstrādātie rīcības plāni atduras pret politiķu uzstādījumu: nekādā gadījumā neprovocēt un nekādā gadījumā neatbildēt uz provokāciju. Savukārt, ko uzskatīt par “provokāciju”, bet ko jau par nopietnu nacionālās drošības apdraudējumu, paliek politiķu izvērtēšanas kompetencē. Kritēriji ir neskaidri un izplūduši.
Šobrīd “lielo” valstu - ASV, Vācijas, Lielbritānijas un Francijas - piesardzība jeb, pareizāk sakot, nevēlēšanas Ukrainai ļaut izmantot šo valstu piegādātās raķetes pret Krievijas iekšienē esošiem mērķiem izskaidrojama vienīgi ar šīm bailēm “izprovocēt” Krieviju uz kādu asu, nestandarta rīcību. Bailes, ka Putins varētu izšķirties uz kaut ko tādu, uz ko obligāti nāktos reaģēt. Nav runa pat par taktisko kodolieroču izmantošanu.
“Lielo” valstu politiskā vadība vislabprātāk nereaģētu gandrīz pilnīgi ne uz ko, ja tas tieši neapdraudētu šīs valstis. Taču tā kā ir vairākkārt izteikts solījums “aizstāvēt katru collu NATO teritorijas”, tad reakcijas trūkums zināmos gadījumos jau būtu šīs valsts un valsts vadītāja nopietna prestiža jautājums.
Patiesības labad jāatzīmē, ka tādu īstu solījumu “aizstāvēt katru collu NATO teritorijas” personiski ir devis vienīgi ASV prezidents Džo Baidens. Viņam vēl šis solījums jāiztur dažus mēnešus, līdz viņš nodos varu nākamajam ASV prezidentam. Ne Donalds Tramps, ne Kamala Harisa šādus skaidrus un nepārprotamus solījumus nekad nav devuši. Viņi tālredzīgi izlīdzējušies ar vispārīgiem, “vērtību” un “pārliecības” izteikumiem, kuros tikpat kā nav nekādas konkrētības.
Līdz ar to rodas iespaids, ka arī NATO līmenī nav nekādas skaidrības, kā reaģēt, ja, piemēram, Krievijas raķete ielido NATO gaisa telpā un rada reālu apdraudējumu gan civilajiem, gan militārajiem objektiem. Ja Latvijas militāristi ziņo tālāk NATO pavēlniecībai, tad NATO pavēlniecība nevis skatās, kas mums rakstīts plānā - kā rīkoties konkrētajā gadījumā, bet gan ziņo Baidenam vai kas tur sēž pie sakaru pults un gaida rīkojumu, ko darīt. Kamēr Baidens iedziļinās situācijā, tikmēr raķete jau sasniegusi savu mērķi un nodarījusi postījumus.
Varbūt arī nav tik traki, taču vairāki līdzīgi incidenti Rumānijā un Polijā, tagad arī Latvijā liecina, ka bāzes princips visos gadījumos ir viens. Uz jebkuru potenciālā pretinieka “provokāciju” nereaģēt. Izlikties, ka nekas nenotiek. Tad, kad šīm provokācijām būs kādas nopietnākas sekas, tad arī domāsim un lemsim, kā reaģēt.
Vai šāda taktika palielina mūsu drošības sajūtu? Neņemos spriest, jo uz to būtu jāatbild mūsu drošības koncepcijas autoriem un militārajiem plānotājiem. Varu runāt tikai par sevi. Man šī nenoteiktība nerada drošības sajūtu. “Lielo” NATO valstu uzkrītošās bailes no “eskalācijas” nerada pārliecību, ka būs stingra un apņēmīga atbilde uz Trampa drauga, bijušā ASV Kongresa Pārstāvju palātas spīkera Ņūta Gingriča hrestomātisko jautājumu: vai ir vērts izliet amerikāņu kareivju asinis par Narvu? Tāpat nav pārliecības, ka nopietnāka incidenta gadījumā netiks tērēts laiks “viedokļu saskaņošanai” ar visām lietā iesaistītajām pusēm, kā tas ierasts birokrātiskajās struktūrās.
Jau minēju, ka bruņoto spēku pilnvērtīgas, tas ir, kaujas spējīgas rīcības pamatā ir stingrs un skaidrs reglaments, kad katram skaidrs, kas viņam jādara. Birokrātisko normu ieviešana militārajās struktūrās to kaujas spējas tikai samazina, jo birokrātisko struktūru pamatā ir cits princips: kāpēc kaut ko darīt, ja var nedarīt. Kāpēc reaģēt, ja var nereaģēt. Kā 1940. gada 17. jūnijā. Es palieku savā vietā, bet jūs palieciet savās. Ar visu tam sekojošo.
