Šonedēļ apritēja gads, kopš apstiprināta Evikas Siliņas valdība. Kā parasti tādās reizēs tiek izvērtēts gada laikā paveiktais un izteiktas nākotnes prognozes.
Kopējo viedokli par Siliņas valdības darbu un rīcībspēju, manuprāt, visprecīzāk izteica Lauris Zvejnieks Latvijas Radio intervijā ar premjerministri: “Jums ir trīs ministri, kuru darbu plaši kritizē un apšauba viņu spējas tikt galā ar saviem pienākumiem, tad vēl klīst runas, ka divi citi ministri regulāri darba laikā esot iereibuši un jūsu rīkojumus izpilda, nu, tā kā dzēruši...”
Nav pat tik svarīgi, kuri konkrēti ministri šajā situācijā domāti, jo šādā redakcijā pārmetums drīzāk izteikts pašai Siliņai, kurš, pārtulkots vienkāršā, sadzīves valodā, skan: “Paklau, kas tev tur tajā valdībā notiek? Trīs vājinieki - tukšmuldētāji, divi plenči nāk uz darbu regulāri (!) dzērumā. Vai tu vispār kontrolē, kas tur notiek?”
Atstāsim aiz iekavām “klīstošās runas” par iereibušajiem ministriem, taču jau tas vien, ka šādas “runas klīst”, liecina par zināmu vaļību valdības koridoros. Ar to domājot ne tikai pašu valdību, bet visu Ministru kabineta aparātu. Tajā skaitā politisko vadību. Citiem vārdiem, visu politisko šķiru.
Valsts pārvaldes jeb varas mehānisms savā būtībā ir ārkārtīgi jutīgs. Tas precīzi reaģē uz augstākās vadības atklātajām un slēptajām īpašībām. Ja aparāts jūt, ka grožus neviens netur, tad katrs sāk darboties, kā viņam labpatīkas. Tā kā aparāta “modus operandi” ir: kāpēc darīt, ja var nedarīt, tad rezultāts ir tāds, kāds ir. Kur vien skaties, visur nepadarīto darbu jūra.
Problēmas krājas, un nav pārliecības, ka tās tiks atrisinātas, nevis to kaudze augs lielumā.
Runa pirmām kārtām ir par situāciju ar abiem “baltikiem” - dzelzceļa un aviācijas. Abos gadījumos problēmas ir un būs ilgtermiņa, jo gan “Rail Baltica”, gan “airBaltic” ir ārkārtīgi smagi, bet latvieša sirdij tuvi “čemodāni bez roktura”. Patiesību sakot, ne vienu, ne otru nevar pamest ceļmalā un iet tālāk brīvākām rokām, jo to tā vienkārši nemaz nevar izdarīt. Pat ja kāds to patiesi gribētu.
Līdz ar to ar šīm sabiedrībā jutīgajām lietām būs jāstrādā vēl ilgi, un šādās hroniski gruzdošās lietās parādās jau daudz piesauktās komunikācijas problēmas, kur liela daļa vainas jāuzņemas pašai valdības vadītājai. Kāpēc?
Satiksmes ministrs Kaspars Briškens ir iemantojis neatmazgājamu tukšmuldētāja reputāciju. Pirms gada viņš pārliecinoši stāstīja, ka “Rīga ir neatņemama “Rail Baltica” projekta sastāvdaļa” un Rīgas staciju integrācija jānodrošina jau projekta pirmajā ieviešanas posmā, taču tagad viņš šos savus izteikumus cenšas pārinterpretēt pa jaunam: tā jau bija domāts. No lidostas “Rīga” līnija ies tālāk uz Lietuvu, uz Kauņu. Vai tad tā nav Rīgas integrācija projektā? Atgādināsim satiksmes ministram, ka lidosta “Rīga” atrodas Mārupes pagastā.
To, ka Briškens īsti nekontrolē savus runas plūdus, Siliņa pati labi zina. Atcerēsimies, cik asi viņa valdības sēdē pārtrauca Briškenu, kad viņš piesauca valdības lēmumus, aiz kuriem gribēja noslēpt savu paša neizdarību. “Par kādiem valdības lēmumiem jūs runājat?” Siliņa nekavējoties pārprasīja, liekot Briškenam konkretizēt teikto.
Ar to gribu teikt, ka tik svarīgu valdības (īpaši uzsveru, valdības) lēmumu kā “airBaltic” pamatkapitāla samazināšana par 571 miljonu (!) eiro vai
būtiskus valdības lēmumus “Rail Baltica” projektā nevar uzticēt Briškenam. Lai arī viņš skaitās daiļrunātājs, kurš apvārdos pat velna vecmāmiņu, sabiedrība viņa teiktajam vairs neuzticas. Tieši šīs daiļ/tukšrunāšanas dēļ. Tāpēc šāda līmeņa valdības lēmumi būtu jāskaidro pašai valdības vadītājai. Ja viņa jūtas kā īsta komandas līdere.
Te arī nonākam pie galvenās problēmas. Tas, ka pat tik svarīgs uzdevums kā 571 miljona eiro faktiskas norakstīšanas izskaidrošana sabiedrībai tika uzdots cilvēkam, par kuru jau iepriekš zināms - galā netiks, liecina par to, ka Siliņa iekšēji šo līdera lomu nav pieņēmusi. Pat ja tieši tā tas bija domāts - ļaut Briškenam izgāzties, lai būtu vieglāk no viņa atbrīvoties - tas neko labu neliecina par Siliņas līderības kvalitātēm.
Kā jau minēju, “aparāts” to lieliski jūt. Tas neuztver Siliņu kā neapstrīdamu līderi, kas pirmā ies ārā no ierakuma un uzņemsies smagākos darbus. Acīmredzot arī pati Siliņa sevi par tādu neuztver. Apstākļu sakritības dēļ viņa kļuva par valdības vadītāju, jo viņas virzītājiem šķita, ka tā būs labāk. Pagaidām šis aprēķins nav attaisnojies.
Otra lieta, kur parādās Siliņas “roku neturēšana uz stūres”, ir nodokļu reforma un ar to saistītās budžeta problēmas. Var pieņemt, ka finanses un ekonomika nav Siliņas stiprā puse un visus ar šo sfēru saistītos jautājumus viņa ir uzticējusi lielākiem speciālistiem - finanšu ministram Arvilam Ašeradenam, “Progresīvo” Saeimas frakcijas vadītājam Andrim Šuvajevam un ilggadējai Finanšu ministrijas valsts sekretārei Baibai Bānei.
Taču valdību vada ne jau šie godājamie eksperti, bet gan Siliņa. Viņa atbild par visu. Ja vien ir līdere. Ja viņa ir tikai tehniska funkcija, kura vada valdības sēdes un piedalās dažādos protokola pasākumos, tad cita lieta. Tad rodas nākamais jautājums: vai mums tāds tehnisks valdības vadītājs šodienas situācijā ir vajadzīgs? Varbūt tomēr labāk, ja valsti vada cilvēks, kurš gatavs uzņemties pilnu atbildību par pieņemtajiem lēmumiem?
Uz šiem fundamentālajiem jautājumiem jau tuvākajā nākotnē gan sabiedrībai, gan pašai Siliņai būs jāatbild. Sabiedrībai, atkarībā no Siliņas tālākās darbības, būs vai nu viņa jāpieņem tāda, kāda viņa ir, vai arī vilšanās un neapmierinātības lavīna turpinās velties ar politiski grūti paredzamām sekām.
Savukārt Siliņas turpmākajām darbībām jābūt tādām, kas sabiedrību pārliecinās - valsts vadības stūre ir drošās un, galvenais, stingrās, par sevi pārliecināta cilvēka rokās. Siliņas turpmākajām darbībām jābūt tādām, lai sabiedrībai ne mirkli pat prātā neiezagtos šausmīgā doma, ka “šoferis” pie stūres ir aizmidzis.
Šo pārliecību sabiedrībā Siliņa var iegūt vienīgi ar nosvērtu, bet enerģisku rīcību. Turklāt rīcībai jābūt tādai, lai nevienam vairs neienāktu pat prātā pirms jautājuma uzdošanas to sākt ar paskaidrojošo ievadu: “Klīst runas, ka divi citi ministri (līdztekus tiem trim, kas netiek galā ar saviem pienākumiem) nāk uz darbu iereibuši un jūsu rīkojumus izpilda, nu, tā kā dzēruši.”
P.S. Lēmums atcelt agrāk pieņemto lēmumu pieaicināt uz valdības sēdēm viesmīļus, lai ministriem nebūtu jātērē savs dārgais laiks, ejot pēc kafijas, nav šādas enerģiskas rīcības paraugs.
