Krievu emigrācijas "skudru pūznī" iegrūsts zarains miets

Marija Pevčiha filmā “Nolaupīt. Piekaut. Aizdedzināt. Kas cenšas iznīcināt Navaļnija komandu?” © Ekrānuzņēmums

Krievu emigrācijas aprindās (dažkārt dēvētas arī par “opozīciju”) sācies vēl nebijis jandāliņš. Tā vien šķiet, ka notiek cīņa uz dzīvību un nāvi. Kuri ir vienīgie īstie un pareizie “opozicionāri”? Krievijas cietumā nomocītā Alekseja Navaļnija politiskie mantinieki vai desmit gadus Krievijas cietumā nosēdējušā “oligarha”, naftas kompānijas “Jukos” dibinātāja Mihaila Hodorkovska atbalstītie “cīnītāji pret Putina režīmu”?

Par šo skandālu, kurš jau nedēļu ir centrālā tēma krievu “antiputiniskajā” informatīvajā burbulī, varētu arī nerakstīt, jo kāda gan mums gar to daļa, taču, ņemot vērā, ka arī Latvijā ir apmetusies daļa šīs emigrācijas un mūsu sabiedrībā nav izkristalizējusies skaidra pozīcija, kā pret šo emigrāciju izturēties, šis jautājums kļūst ievērības cienīgs.

Par ko stāsts? Uzreiz jāuzsver, ka pats notikušais ir maznozīmīgāks nekā gluži vai neprātīgi pārspīlētā krievu emigrācijas reakcija uz to.

Citi “opozicionāri” - parasti bandīti

Īsumā. Pagājušo ceturtdien “You Tube” platformā iznāca Navaļnija dibinātā “Cīņas pret korupciju” fonda (FBK, šeit un turpmāk saīsinājumi pēc Krievijā pieņemtās abreviatūras) atmaskojoša filma, kurā šī brīža galvenā FBK runassieva Marija Pevčiha savā ierastajā, skolotājas beziebildumu intonācijā apgalvoja, ka viens no “Jukos” bijušajiem vadītājiem, tagad Izraēlā dzīvojošais Leonīds Ņevzļins organizējis un apmaksājis uzbrukumus vienam no FBK vadītājiem Leonīdam Volkovam Viļņā šā gada martā, citam redzamam FBK darbiniekam Ivanam Ždanovam Ženēvā, kā arī ekonomista Maksima Mironova sievai Aleksandrai Petračkovai Buenosairesā.

Šā gada vasarā ar FBK sazinājies kāds cilvēks, kurš pavēstīja, ka viņam esot pierādījumi par Ņevzļina saistību ar šiem notikumiem. “Volkovu bija paredzēts sadauzīt ar āmuriem stiprāk [nekā tas tika izdarīts], līdz pat invalīda ratiņiem,” šo cilvēku citē Pevčiha. Martā Volkovs tika cauri ar pāris sitieniem pa galvu un salauztu roku, kas arī, protams, ir smags kriminālpārkāpums. Tas pats avots parādīja video, kurā uzfilmēts uzbrukums Ždanovam Ženēvā un Petračkovai Argentīnā. Tāpat viņa rīcībā bijusi plaša elektroniskā sarakste starp cilvēku, kurš pasūtījis šos uzbrukumus un tā organizatoru.

Pevčiha salīdzina šīs sarakstes stilistiku ar to saraksti, kas viņai personiski bijusi ar Ņevzļinu, un pēc vairākiem specifiskiem momentiem atzīst, ka tās ir ļoti, ļoti līdzīgas. Avots izrādījies kāds Andrejs Matuss. Pevčiha viņu dēvē par “izšķīrēju” (“rešalu”), kas saistīts ar Krievijas Federālo drošības dienestu (FSB).

Pēc kāda laika Volkovs un Ždanovs Melnkalnē tikušies ar šo Matusu, kurš viņiem atskaņoja audioierakstu, kuros Ņevzļins apspriež uzbrukuma organizatoriskās detaļas. Pevčiha atzīst, ka šo ierakstu autentiskumu grūti pierādīt, bet “balss esot ļoti līdzīga”. Sakrīt arī daudzas citas detaļas - teikumu veidošanas uzbūve, intonācija, parazītvārdi utt.

Viss tas būtu vairāk kā pārliecinoši, ja ne apstāklis, ka nedēļu pirms šīs FBK publikācijas, 6. septembrī, ārkārtīgi līdzīgu (atsevišķi komentētāji pat apgalvo - vārds vārdā) “pētījumu” publicēja Margaritas Simonjanas propagandas kanāls “RT” (“Russia Today”). Arī FBK nenoliedz, ka Matuss un citi filmā pieminētie “avoti” neko citu dzīvē nav darījuši kā vien mānījuši, šantažējuši, krāpuši, izspieduši naudu un tirgojušies ar informāciju. Taču FBK viņu šaubīgo reputāciju attaisno ar to, ka arī nelieši dažreiz runā taisnību.

Pevčiha tiešā tekstā apgalvo, ka aiz šiem uzbrukumiem stāv Ņevzļins, bet nozieguma motīvs esot nevaldāms naids pret šiem cilvēkiem personiski un FBK kopumā. Filmā vairākkārt tiek pieminēts arī Hodorkovska uzvārds, liekot saprast, ka Ņevzļins un Hodorkovskis ir viens zābaku pāris un vienu no otra šķirti vērtēt nevar. Pevčiha aicina visus, kas sadarbojas ar Hodorkovski un viņa struktūrām, pārtraukt to darīt.

Navaļnistu un putinistu intereses sakrīt

Kā jau sākumā teicu, lai arī pats notikušā sižets ir aizraujošas kriminālfilmas cienīgs, interesantākais notika pēc tam. Ņemot vērā visas šīs epopejas nenoliedzamo saistību ar Krievijas drošības struktūrām, pilnīgi likumsakarīgi daudzi uz šo FBK filmiņu reaģēja rezervēti. Aicināja nerīkot “linča tiesu”, ievērot “nevainīguma prezumpciju”, rūpīgāk izvērtēt pierādījumus un paļauties uz demokrātisko valstu (pirmām kārtām Lietuvas) tiesībsargājošām institūcijām, kuras lietu izmeklēs.

Jebkuram novērotājam no malas ir acīmredzams, ka šis ir tas gadījums, kad FBK un FSB intereses sakrīt. Krievija 2014. gada jūnijā zaudēja “Jukos” starptautiskajā arbitrāžas tiesā Hāgā. Saskaņā ar šīs tiesas spriedumu tai bija “Jukos” tiesiskajiem mantiniekiem jāizmaksā 50 miljardu eiro kompensācija. Tagad ar procentiem šī summa jau pieaugusi līdz 62 miljardiem eiro, un agri vai vēlu Krievijai šī nauda būs jāatmaksā. Ņevzļins ir viens no šiem mantiniekiem.

Tāpat vispārzināms ir Putina naids pret Hodorkovski, kuru viņš 2013. gadā īsi pirms Soču olimpiskajām spēlēm izlaida no cietuma un ļāva izbraukt no Krievijas. Reti kurš šaubās, ka Putins stipri nožēlo šo “vājuma brīdi”, kad cerībā uz izlīgšanu ar Rietumiem viņš “pastiepa savu draudzīgo roku” (Putina interpretācijā), bet pretī dabūja Ukrainas “maidanu” un Rietumu līderu neierašanos uz olimpisko spēļu atklāšanas un noslēguma ceremonijām.

Visu šo apstākļu kopums liek uz FBK “atmaskojumiem” raudzīties, mazākais, ar aizdomām. Taču FBK un viņu atbalstītāju reakcija bija absolūti neadekvāta. Viņi ikvienu, kurš atļāvās kaut mazliet iebilst pret Pevčihas, Volkova & Co izvirzītajām apsūdzībām un pretenzijām, pasludināja ja ne par noziedznieku, tad noziedznieku atbalstītāju, kuram nav ne goda, ne morāles ētisko principu. Pilnīgi neatkarīgi no šī cilvēka agrākajiem nopelniem un viņa godprātības reputācijas. Ja tu skaļi nekliedz - Hodorkovskis blēdis, nelietis un bandīts, tad pats tāds esi.

Kā tādos gadījumos mēdz būt, lai izskaidrotu (pirmām kārtām pašiem sev), kāpēc visnotaļ cienījami cilvēki nepievienojas uzbudinātajam Ņevzļina (lasi: Hodorkovska) apsūdzētāju korim, tika izgudrots izskaidrojums: viņi visi “sēž” uz Hodorkovska/Ņevzļina naudas. Internetā sākās policejiska tirdīšana: vai esi kādreiz saņēmis kādu kapeiku no Hodorkovska fondiem? Tika prezumēts: ja cilvēks kādreiz no Hodorkovska saņēmis kaut centu, tātad visu atlikušo mūžu par saviem uzskatiem aizmirsīs un publiski translēs tikai Hodorkovska viedokli.

Cīņu biedri nepalīdz, palīdz Ņevzļins

Zīmīgs ir Ļubovas Soboļas stāsts. Savulaik viņa bija viena no redzamākajām FBK politiskajām figūrām. Var pat teikt, otrā aiz Navaļnija. Visi Volkovi, Ždanovi, Pevčihas bija tālu otrajā plānā. Līdz karam Ukrainā Soboļa vadīja “You Tube” kanālu “Navalny LIVE”. Drīz pēc kara sākuma “You Tube” atslēdza Krievijas satura monetizāciju.

Lūk, kā pati Soboļa apraksta situāciju: “Mēs dzīvojām no šīs monetizācijas. Pēkšņi un bez brīdinājuma aptuveni 80% “You Tube” ieņēmumu pazuda, un man burtiski nebija no kā maksāt saviem darbiniekiem algas.

Es jutos atbildīga par cilvēkiem, kuri strādāja par ekstrēmistisku atzītā kanālā. Viņiem šī darba dēļ bija jāpamet valsts, jāņem līdzi dzīvesbiedri, suņi, jāmaina un jāveido no jauna savas dzīves. [..] Es nevarēju slēgt kanālu vienas dienas laikā, jo tajā laikā, ņemot vērā “Doždj”, “Eho Moskvi” un citu mediju slēgšanu, mūs skatījās miljoniem cilvēku Krievijā, kuri meklēja patiesību par karu.

Drīz pēc tam Ņevzļins palīdzēja finansiāli aizlāpīt caurumu budžetā uz pāris mēnešiem uz priekšu.

Kāpēc es nemeklēju naudu citur? Es to darīju. Es baidījos publiski vākt līdzekļus, jo mēs bijām atzīti par ekstrēmistiem, un ziedotājiem tiktu izvirzītas jaunas kriminālapsūdzības. Taču katru nedēļas nogali es rīkoju neskaitāmus līdzekļu vākšanas pasākumus ar cilvēkiem, kuri bija pametuši Krieviju, ar saviem draugiem un draugu draugiem. Tajā pašā laikā es izpārdevu visu atribūtiku, visas piemiņas lietas, kas bija palikušas no manām vēlēšanu kampaņām Krievijā un “Live's” darba. Tagad man ir šausmīgi žēl, ka, lai samaksātu saviem darbiniekiem kārtējo algu, es līdzekļu vākšanas izsolē pārdevu krūzes no Navaļnija ceturtdienas raidījumiem. Es uzskatīju, ka man ir jāsaglabā struktūra, cilvēki, un es par to cīnījos.

Kāpēc es nelūdzu saviem kolēģiem finansiālu palīdzību? Es to darīju. Leonīds Volkovs, zinot visas kanāla grūtības pēc tam, kad sākās karš un tika atslēgta monetizācija, nedeva ne rubļa “Navaļnija LIVE” darbinieku algām.

Ņevzļins sniedza finansiālu atbalstu arī pēc manas saindēšanās pagājušajā gadā. Toreiz es nevarēju piesaistīt līdzekļus, vācot līdzekļus, es fiziski biju nespējīga to darīt. Es rakstu atklāti: tagad man ir noslēgts bezprocentu aizdevuma līgums par 56 000 dolāriem. Šie līdzekļi man ir jāizmaksā Leonīdam Ņevzļinam personīgi līdz 2025. gada 31. decembrim.”

Tie, kas “tēmā”, zina, ka Ļubova Soboļa šajos sev grūtajos laikos pārcieta smagu psihisku krīzi un visi viņas “cīņu biedri” no viņas novērsās. Atcerēsimies, ka savulaik viņa bija otrā ietekmīgā figūra Navaļnija komandā pēc paša Navaļnija. Tas arī izskaidro, kāpēc ne Volkovs, ne kāds cits no jaunajiem FBK līderiem Soboļai nedeva ne rubļa. Toties naudu iedeva Ņevzļins.

Taču dīvaina ir Soboļas šodienas pozīcija. Viņa ar visām četrām stāv Volkova un Pevčihas pusē, bet “sliktais” nepārprotami ir Ņevzļins, kurš vienīgais Soboļai grūtā brīdī viņu atbalstīja. Kā novērotājs no malas varu droši prognozēt, ka Soboļai atgriezties FBK “politbirojā” neizdosies vairs nekad, lai kā viņa demonstrētu uzticību jaunajiem vadoņiem.

Volkovam & Co grūti just līdzi

Šo Soboļas gadījumu pieminu vienīgi tāpēc, lai ilustrētu, kāpēc visi godprātīgi un cienījami antiputiniskās emigrācijas pārstāvji nemetas piebalsot Volkovam un Pevčihai. Kāpēc ne visi steidz nosodīt Ņevzļinu un Hodorkovski. Tāpēc, ka pēc Navaļnija apcietināšanas un it īpaši pēc viņa bojāejas Navaļnija komanda cenšas ar elkoņiem atbīdīt visus pārējos un uzdoties par vienīgajiem, īstenajiem “opozicionāriem”. Viņi esot “īstie”, kamēr visi pārējie - 90. gadu netaisnīgās privatizācijas beneficiāru nopirkti “oligarhu pakalpiņi”.

Tiesa, kā šis “opzicionārisms” izpaužas, kādi ir tās darbības rezultāti, nav saprotams. Lai ilustrētu navaļnistu “opozicionārās” darbības metodes, jānorāda, ka pat tagad, kad Putina režīms vairs pat necenšas izlikties un neslēpj savu totalitāro būtību, viņi nupat, 6.-8. septembrī, Krievijā notikušajās dažādu līmeņu “vēlēšanās” rosināja pieturēties pie Navaļnija savulaik izgudrotajām “gudrajām vēlēšanām”. Proti, jābalso vienalga par ko, tikai ne par “Vienotās Krievijas” kandidātu. It kā jebkurš cits, no jebkuras citas “partijas” būtu kaut kāds labāks vai citādāks. Aicinot piedalīties šādās viltus “vēlēšanās”, tām tika piedota kaut mikroskopiska leģitimitāte.

Volkovs un Pevčiha tā arī nav atklājuši, no kurienes viņi ņēma divus miljonus eiro, lai uzsāktu “You Tube” kanāla “Populārā politika” darbu 2022. gadā. No kurienes viņi katru mēnesi saņem aptuveni 400 tūkstošus eiro, lai uzturētu 150 FBK darbiniekus ar vidējo algu 2500 eiro katram, neskaitot pašu līderu algas. Šis naudas jautājums nav mazsvarīgs, jo lielākā daļa tā saucamās Krievijas opozīcijas šobrīd dzīvo uz dažādu “grantu” rēķina. Šie granti nav bezizmēra, un cīņa notiek par “pīrāga daļu” vārda burtiskajā nozīmē.

Cīnītāji pret korupciju reihā, nevis pret reihu kā tādu

Atsevišķi jārunā par attieksmi pret karu Ukrainā, kas, manuprāt, ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc daudzi nenostājas cietušā Volkova pusē. Navaļnija komanda Ukrainas kara jautājumā ieņem maksimāli neitrālu pozīciju. Jā, viņi atzīst kara agresīvo raksturu, taču ne ar pušplēstu vārdu (nemaz nerunājot par kādu centu) neizsaka atbalstu Ukrainai. Viņu pozīcija ir vāji slēpti impēriska, kas spilgti izpaudās nesenajos Jūlijas Navaļnijas izteikumos par dekolonizācijas tēmu, kad viņa par šo daudzām Krievijas Federācijas tautām sāpīgo jautājumu atļāvās augstprātīgi paironizēt, lai neteiktu - paņirgāties.

FBK “cīņa ar korupciju” situācijā, kad Krievija realizē agresīvu karadarbību pret kaimiņvalsti, atgādina slavenā hitleriešu cīnītāja pret korupciju Konrāda Morgena darbību. Viņš 1943. gadā “atmaskoja” Būhenvaldes koncentrācijas nometnes šefu Karlu Kohu. Atklājās, ka Kohs sūta ieslodzītos strādāt algotu darbu, bet darba devēju samaksāto naudu piesavinās sev. Tas tad bija Koha milzīgais “noziegums”. Apmēram tāpat šodien izskatās FBK “atmaskojumi”. Cīnītāji pret korupciju reihā, bet ne cīnītāji pret pašu reihu.

Ņevzļins un Hodorkovskis, tieši pretēji, neslēpj savu atbalstu Ukrainai, visās iespējamās vietās uzsver, ka vēlas Ukrainas uzvaru karā, un šo vēlmi pastiprina arī finansiāli.

Jo mazāka emigrācijas kopiena, jo labāk

Ko es par to visu domāju? Šīs nedēļas laikā “Ņevzļina lieta” krievu interneta vidē ir pārtapusi par tādu gigantisku informatīvo okeānu, kura fonā šī brīža plūdi Centrālajā Eiropā šķiet mazs strautiņš. Šis informatīvais masīvs liek domāt, ka Ņevzļins lietā ir nepārprotami iekšā. Cik daudz, cik dziļi, tas jau ir cits jautājums. Tāpat kā tas, vai pats Ņevzļins “pavilcies” uz savām psihiskajām nosliecēm, vai arī Krievijas drošībnieki, zinot Ņevzļina rakstura īpatnības, viņu sekmīgi “vadījuši” sev vēlamā virzienā. Viņu kūdījuši un piespēlējuši tādu kā Matuss ar viņa “draudzīgo palīdzību”.

Kā daudzi, kas Ņevzļinu pazīst, atzīst, viņam piemīt dedzīga, ļaunatminīga, sliktā nozīmē neatlaidīga daba. Līdz ar to ir augsta ticamība (bet ne 100%), ka Volkovs un citi cietušie ir “sliktā” Ņevzļina upuri. Tāpat nevar izslēgt, ka Ņevzļins kaut ko ir perinājis, bet FSB izspēlējis trūkstošās mizanscēnas. Visādi var būt.

Kā mums reaģēt? Šis Krievijas emigrācijas iekšējais skandāls ir tikai kārtējo reizi izkliedējis mītu par tā dēvētajiem labajiem krieviem. Savu blusu viņiem netrūkst. Tāpēc oficiālā līmenī no viņiem labāk turēties pa gabalu, jo nekad nevar būt drošs, ko kāds no viņiem izspēlēs un kurš beigās izrādīsies FSB aģents. Tieši šī iemesla dēļ, jo mazāka būs šī Krievijas emigrācijas kopiena Latvijā, jo labāk. Jo mazāka būs varbūtība dažādiem pārsteigumiem. Vienalga no kuras puses: no Ņevzļina, Volkova vai Matusa.

Komentāri

Lai cik ierobežota arī nebūtu Latvijas Bankas (LB) ietekme uz eirozonas monetāro politiku, LB prezidentam joprojām ir nozīmīga loma mūsu valsts ekonomiskajā, finansiālajā un banku sistēmas attīstībā. Tāpēc mūsu politiķu izvēlei – kuram uzticēt šo svarīgo amatu pēc tam, kad šā gada 21. decembrī beigsies pilnvaru termiņš esošajam LB prezidentam Mārtiņam Kazākam – jāpieiet ar pilnu nopietnību.

Svarīgākais