Režisora Alvja Hermaņa kolēģis, režisors Elmārs Seņkovs savā “Facebook” lapā saistībā ar Hermaņa ierakstu par raidījuma “Kultūršoks” tendenciozitāti ievietojis šādu ierakstu.
“Mani šodien nomoka divi jautājumi. Kāpēc mēs joprojām izliekamies, ka mēs nedzīvojam divkopienu sabiedrībā? Joprojām vēl daudzi mājās izvēlas nerunāt latviešu valodā, paralēli notiek kultūras pasākumi domāti krievvalodīgo auditorijai, lielākā daļa Latgales teritorijā runā krievu valodā, utt. Ko mēs neesam pirms tam izdarījuši pareizi, lai šodien šāda situācija nebūtu?
Otrs - kāpēc Alvis Hermanis regulāri un ilgstoši ar saviem ierakstiem provocē un cenšas šķelt mūsu sabiedrību? Vai tas veicina integrāciju?
Skumji.”
Ja reiz režisoru šie jautājumi nomoka, centīsimies viņam palīdzēt un kopā uz tiem mēģināsim rast atbildes.
Pirmais jautājums, kurš nedod mieru Seņkovam: “Kāpēc mēs joprojām izliekamies, ka mēs nedzīvojam divkopienu sabiedrībā?”
Šis jautājums ir ārkārtīgi būtisks, jo līdzīgi kā Seņkovs šajā jautājumā domā daudzi. Patiesi, vai tad nav redzams, ka realitātē Latvijā ir izveidojusies divu kopienu sabiedrība un tā joprojām nekur nav izzudusi? Tad kāpēc izlikties, ka tā tas nav?
Atbilde, kāpēc “izlikties”, sastāv no divām daļām. Pirmā ir tiesiskā konsekvence. Šī divkopienu realitāte ir starptautiski nosodītas okupācijas sekas. 1939. gada 23. augusta Hitlera - Staļina Eiropas sadalīšanas pakta rezultāts. Ja Latvijā dažādas kopienas būtu izveidojušās pēc Beļģijas vai
Šveices parauga, tad tā būtu cita runa. Latvijā šī realitāte ir minētā noziedzīgā pakta sekas.
No tā izriet nākamās konsekvences. Ko ar šo “realitāti” darīt? Ir trīs varianti. Viens radikālākais, ko pieprasa īsti radikāļi bez pēdiņām - novērst okupācijas sekas, visus okupantus un viņu pēctečus aizvācot no Latvijas. Jebkurš saprātīgs cilvēks saprot, ka šis variants ir ne tikai nereālistisks. Tas ir arī šodienas apstākļiem nepieņemams tīri humānu apsvērumu dēļ.
Otrs arī visai radikāls variants ir pieņemt šo “realitāti” kā doto. Samierināties ar to un dzīvot, kā ir. Režisora Seņkova vārdiem, “beigt izlikties, ka nedzīvojam divkopienu sabiedrībā”.
Trešais ir kompromisa variants. Nevienu nekur prom nesūtīt. Latvijā okupācijas periodā ieceļojušiem cilvēkiem un viņu pēctečiem ļaut dzīvot un baudīt visas Latvijas pilsoņa tiesības un privilēģijas, taču ar vienu nosacījumu. Mēs “izliekamies”, ka “nedzīvojam divkopienu sabiedrībā”. Šāda “izlikšanās” ar atsevišķiem izņēmumiem notiek no abām pusēm. Tas ir tas nerakstītais “sabiedrības koplīgums”, kas tika noslēgts, atjaunojot Latvijas valstisko neatkarību 1991. gadā.
Valstiskā līmenī tiesisko normu ievērošana ir vēl svarīgāka. Piemēram, kopš neatkarības atjaunošanas brīža visās iespējamās vietās mūsu valsts vadītāji, juristi un citi starptautisko tiesību eksperti stingri uzsvēra Latvijas valsts turpināšanas ideju. Neesam nekāda no jauna izveidota valsts, bet gan 1918. gada 18. novembrī proklamētās valsts tieša pēctece, kuras normālo attīstības gaitu pārrāva 1940. gada okupācija.
Šai valsts tiesiskās pēctecības doktrīnai bija milzu nozīme daudzu tālāko juridisko normu pieņemšanā, jo, ja mēs pieņemtu, ka Latvijas valsts ir jauna valsts, kas radās uz 1990. gada 4. maija un 1991. gada 21. augusta lēmumu pamatiem, tad daudz kas izskatītos pilnīgi citādi. Tajā skaitā situācija ar divkopienu sabiedrību.
Ja mēs pieņemtu, ka Latvija 1991. gadā izveidojās tāda, kāda tā tobrīd bija, tad pilnīgi loģiski un likumsakarīgi visiem tobrīd Latvijā dzīvojošajiem iedzīvotājiem būtu jādod pilsonība, bet krievu valodai (kura bija dzimtā valoda ap 40% tā brīža Latvijas iedzīvotāju) jādod otras valsts valodas statuss. Tas nozīmētu, ka pusgadsimtu ilgā okupācija tiktu normalizēta, padarīta par leģitīmu un norakstīta vēsturē, kā norakstīti ir visi cara laika normatīvie akti.
Kāds tam visam sakars ar Seņkova uzdoto jautājumu? Nav runa par to, vai mēs izliekamies vai neizliekamies, raugoties uz realitāti. Mēs visu lieliski redzam. Taču mēs nepieņemam šo divkopienu sabiedrību kā tiesiski atzīstamu, normalizējamu faktu. Kaut vai lai izvairītos no tālākām konsekvencēm. Tās pašas valodas jautājumā. Brīvas konkurences apstākļos latviešu valoda ar diviem miljoniem lietotāju nevar konkurēt ar divsimt miljoniem krievu valodas sapratēju. To diemžēl apliecina arī vairāk nekā 30 gadu ilgā prakse Latvijā.
Par spīti latviešu valodas administratīvajām priekšrocībām, latviešu valoda (atšķirībā, piemēram, no lietuviešu valodas Lietuvā) neatrodas Latvijā pārliecinoši dominējošā statusā. Daudzus tas neuztrauc, un viņi attrauc: vai nav vienalga, kādā valodā cilvēks runā. Tajā pašā laikā citiem (arī Hermanim) tas ir ļoti sensitīvs jautājums. Ja kādu tas neuztrauc, ja viņam vienalga, vai latviešu valoda pastāvēs arī pēc gadiem un paaudzēm, tad tāpēc uzreiz nevajag cilvēkiem, kuriem tas ir svarīgs jautājums, pārmest provokatīvu rīcību, šķelšanu un tamlīdzīgi.
Otrs iemesls, kāpēc “jāizliekas”, ir sociāli evolucionārs. Cilvēki kopš aizvēsturiskiem laikiem, kopš izlīduši no alām, kopš sākuši dzīvot kaut cik civilizēti, ir veidojuši noteiktas sociālas konstrukcijas, kuras palīdz sabiedrību strukturēt (noturēt saprātīgos rāmjos, neļaujot visu noteikt mežonīgiem instinktiem).
Var jautāt, kāpēc jātur dakšiņa kreisajā rokā, bet nazītis labajā, ja ērtāk ēst ir labo roku. Tādas šķietamas neērtības ir bez sava gala. Teiksim, kāpēc naktī, braucot pa gandrīz tukšu pilsētu, jāapstājas pie sarkanā luksofora? Kāpēc izlikties, ka mēs tur kaut ko ievērojam, ja neviena tuvumā nav? Pie krustojumiem nedaudz samazinu ātrumu, paskatos pa labi, pa kreisi un maucu pāri pie sarkanā. Kāpēc izlikties?
Cilvēce nemitīgi attīstās. Jo vairāk “izlikšanās”, jo sabiedrība attīstītāka un tālāk no nosacīta meža. Primitīvs, mežonīgs cilvēks neizliekas. Kā viņš jūt, tā arī uzvedas. Tieši kā zvērs mežā. Diez vai režisors Seņkovs gribētu ilgstoši atrasties vidē, kur cilvēki visu saka tieši tā, kā ir; dara to, ko grib, neslēpjoties un “neizliekoties”.
Tieši tāpat, lai ievērotu tiesiskumu un Latvijas valstiskuma nepārtrauktību, mēs konkrētajā gadījumā “izliekamies”, ka nav nekādu divu kopienu. Tepat pāri robežai mēs redzam sabiedrību, kura pārstājusi “izlikties”. Tā pat lepojas ar to, ka vairs “neizliekas” un atļaujas būt “tāda, kāda ir”. Tāpēc arī Krievijas iedzīvotāju vairākums atbalsta Putina politiku, jo tagad var brīvi, bez “izlikšanās” visas apkārtējās tautas nicinoši saukt par čurkām, haholiem, čumazajiem, šprotēm, pindosiem un tamlīdzīgi. Vairs nav jāizliekas par “labiņiem” un var brīvi ļauties zemiskiem instinktiem.
Režisors Seņkovs varbūt to nav sapratis un domā, ka šobrīd pasaulē populārā vaļība - ko gribu, to daru; ko gribu, to velku mugurā, un man pie vienas vietas, ko par mani domā apkārtējie - ir kaut kāda “īstā” brīvība. Nākotnes mērķis, uz ko tiekties. Patiesībā tā ir vistīrākā iešana atpakaļ meža virzienā, pretēji civilizācijas attīstībai un progresam.
Progress ir virzība no vienkāršākā, vieglākā uz arvien sarežģītāko, grūtāk izpildāmo. Progress (augsti attīstīta cilvēka iezīme) ir sarežģīta galda kultūra, izsmalcinātas manieres (prasme uzvesties), pieklājība, takts, gramatiski pareiza rakstība un spēja ironizēt, nevis ēšana ar karotēm, nevīžīgs apģērbs, nekārtība mājoklī, rakstīšana kā pagadās un runāšana, izmantojot 100 vārdus. Par to ieteiktu režisoram Seņkovam kādreiz padomāt. Iespējams, kādu ļoti interesantu, sabiedrībā aktuālu izrādi izdotos uzvest.
Otrs režisoru Seņkovu nomokošs jautājums ir: “kāpēc Alvis Hermanis regulāri un ilgstoši ar saviem ierakstiem provocē un cenšas šķelt mūsu sabiedrību? Vai tas veicina integrāciju?”
Mēģināšu atbildēt arī uz to. Hermanis “regulāri un ilgstoši ar saviem ierakstiem” nevis provocē un cenšas šķelt mūsu sabiedrību, bet tieši otrādi, cenšas atgādināt, ka aiz loga ir trešais kara gads kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā un katram ir skaidri jāpozicionējas - kurā pusē tu esi? Tik vienkārši.
Karš Ukrainā parādīja, un to šodien pilnībā atzīst arī Harkivas vai Odesas krievvalodīgie ukraiņi, ka samierināšanās ar krievu valodas un Krievijas/PSRS impēriskuma simbolu izplatību ir bijusi kļūda. Pārprasta iecietība un mūžīga piekāpšanās tieši provocē gan vietējos Putina potenciālos gaidītājus, kuri attopas tikai tad, kad bumbas jau pašiem krīt uz galvas, gan impērisko ideju apsēstos Krievijā.
Līdz ar to provocē un šķeļ sabiedrību tieši tie, kuri, bremzējot integrācijas procesus, par katru cenu cenšas saglabāt un, galvenais, normalizēt līdzšinējo situāciju, kurā faktiskā divkopienu sabiedrība (lasi: mīna ar laika degli) tiek iekonservēta, iecementēta uz mūžīgiem laikiem. Tieši tā, kā to vēlētos Putina potenciālie gaidītāji.
Seņkovs retoriski vaicā: vai tas (Hermaņa skaidrā pozicionēšanās) veicina integrāciju? Protams, ka veicina. Tieši tas un nekas cits. Ir taču jāsaprot, ka integrācija ir veicama tikai uz mūsu valsts Satversmes gara un burta pamata. Ne velti Latvijas konstitūcijai ir izgudrots latviskais termins - Satversme. Tātad tā, kas satver šo valsti, šo sabiedrību. Tiklīdz Satversmes tvēriens atslābst, tā viss izirst un pajūk. Vai tiešām to tik grūti saprast it kā intelektuāli attīstītiem cilvēkiem?
Satversmē nepārprotami rakstīts, ka Latvijā latviešu valoda ir valsts valoda. Tā kā pusgadsimtu ilgajā okupācijas laikā latviešu valoda bija atspiesta tālu dibenplānā un tagad pat pēc 30+ gadiem joprojām nav pilnībā atguvusies, tad tieši šo okupācijas seku novēršana (latviešu valodas dominējošā statusa atjaunošana visā valstī) ir jāliek integrācijas pamatā.
Nākamais integrācijas punkts ir vienotas vērtības. Tas nenozīmē, ka visiem jādomā vienādi. Tas nozīmē, ka ir lietas, par kurām sabiedrībā nevar būt diskusiju. Runa ir par lietām, kuras tiek pieņemtas kā pašsaprotamas, un katrs, kurš tās apstrīd, automātiski nonāk ārpus sabiedrības. Piemēram, attieksme pret cilvēkiem ar invaliditāti. Ja kāds pret šiem cilvēkiem atļaujas būt nevērīgs, neiecietīgs, nievājošs, tad viņš pats sevi marginalizē.
Šodien viens no šādiem vērtību indikatoriem ir Krievijas - Ukrainas kara vērtējums. Ja kāds nespēj skaidri un nepārprotami pateikt: kurš šajā karā ir agresors; uz kuru karojošo pusi gulstas vaina par bojā gājušo cilvēku dzīvībām un tamlīdzīgi, tad šādam cilvēkam jāizjūt diskomforts. Tam jājūtas ārpus sabiedrības. Jebkuri centieni šo diskomfortu mīkstināt, “tolerējot” viņa greizo vērtību sistēmu, strādā nevis sabiedrības saliedēšanai, bet tieši otrādi - šķelšanai.
Līdz ar to ar sabiedrības šķelšanu nodarbojas tieši tie, pret kuriem iestājas Hermanis. Diemžēl jākonstatē, ka šo šķēlēju vidū pagaidām (uzsveru, pagaidām) ir arī cienījamais režisors Seņkovs. Viņa ieraksts beidzas ar konstatējumu - skumji. Šeit nu jāpiekrīt Seņkovam. Patiešām skumji, ka tautā cienīts režisors Seņkovs apmaldījies trijās priedēs un pieslējies sabiedrības šķēlējiem.
Taču mēs savu vēstījumu noslēgsim citādi. Cerīgi. Cerēsim, ka talantīgais un daudzsološais režisors Elmārs Seņkovs pārskatīs savus pašreizējos uzskatus, atradīs atbildes uz viņu mokošajiem jautājumiem un iepriecinās mūs visus ar vēl daudzām novatoriskām, interesantām un patiesi mūsdienīgām izrādēm.
