Nacionālā apvienība (NA) lēmusi izteikt neuzticību satiksmes ministram Kasparam Briškenam, jo viņš nespējot vadīt nozari, pieņemt lēmumus un tos izskaidrot sabiedrībai. Pirms tam arī partijas “Latvija pirmajā vietā” (LPV) Saeimas deputāti aicināja vākt parakstus Briškena demisijas pieprasījumam.
Var saprast opozīcijas partiju centienus sašūpot valdības laivu, taču šīs aktivitātes valdības ļodzīgo konstrukciju diez vai vēl vairāk saļodzīs. Drīzāk tieši nostiprinās. Kāpēc? Atcerēsimies pēdējo nedēļu notikumus, kopš aktualizējās “airBaltic” un “Rail Baltica” problemātika un savilkās mākoņi pār satiksmes ministra galvu.
Pagājušajā nedēļā, trešdien pēc Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča un Ministru prezidentes Evikas Siliņas tikšanās, abas Latvijas augstākās amatpersonas izteica negaidīti asu kritiku satiksmes ministram Kasparam Briškenam. Tā kā līdz tam ne Rinkēvičs, ne Siliņa nebija nevienu ministru publiski kritizējuši, nosaucot vārdā, tad šis abu amatpersonu kopējais paziņojums tika tulkots nepārprotami: Briškenam ir jāiet. Nav ko graut valdības kopējo autoritāti, jo tobrīd Briškens bija ieguvis neatmazgājamu “tukšmuldētāja” reputāciju un atradās zem ārkārtīgi spēcīgas kritikas krustuguns. Tieši krustuguns, jo pārmetumi nāca no visām pusēm.
Plāns bija vienkāršs. Lai “Progresīvie” nomaina neveiksmīgo ministru, kas grauj visas valdības kopējo reitingu, un strādājam tālāk. Darām kā vienmēr. Ja valdības gaisa balons strauji zaudē augstumu, tad kāds jāmet pāri apmalei. Tas, kuru vieglāk “upurēt”. Ilzi Viņķeli, Jāni Vitenbergu, partiju “KPV LV” vai kādu citu, kas pa rokai. Kā Krišjāņa Kariņa laikā. Taču “Progresīvie” atteicās savu ministru “upurēt”. Arī ZZS, saprotot, ka paši ar zināmiem nosacījumiem var nonākt līdzīgā situācijā, atteicās atbalstīt šādu valdības glābšanas veidu.
Tas nozīmēja Rinkēviča/Siliņas plāna faktisku izgāšanos. Tiesa, politikā steiga ne pie kā laba nenoved, tāpēc Briškena pārmešana “pār bortu” netika atcelta. Tā tika uz laiku atlikta. Līdz nākamajam klupienam, kas, ņemot vērā Briškena darba ieradumus un reputāciju, ir tikai laika jautājums.
Taču sestdien Latvijas gaisa telpā ielidojošais bezpilota lidaparāts ar sprāgstvielu pildījumu radīja jaunu “komunikāciju krīzi”. Izrādījās, ka arī aizsardzības ministrs Andris Sprūds ir no tās pašas “tukšmuldētāju” sugas, kas prot gari un gudri virknēt vārdus un teikumus, bet kritiskā situācijā, kad nepieciešama skaidra un stingra valoda, izrādās, šādi runāt nemaz neprot.
Problēma ir tā, ka visi šie daiļrunātāji savu karjeru balstījuši uz “pareizu”, vispāratzītu frāžu un “patiesību” atkārtošanu. Tas lieliski strādā situācijās, kad viss darbojas normālajā ritmā. Krīzes situācijā, kad nepieciešama ātra, bieži vien nezin kā vēlāk vērtējama rīcība, šie “daiļrunātāji” apmulst un savā darbībā pilnībā sastingst. Nestandarta situācijas prasa nestandarta pieeju, bet no jebkā, kas ir ārpus vispārpieņemtā, viņi nekad savā mūžā nav spējuši iziet. Rezultātā bezjēgas labskanīgu vārdu virknēšana, mēģinot aizrunāt radušos problēmu.
Rēzeknes drona lieta atklāja to, ko Rinkēvičs ar Siliņu, lemjot par Briškena “mešanu pār apmali”, nebija ierēķinājuši. Tajā partijā tur visi ministri ir tādi. Gan Briškens, gan Sprūds, gan kultūras ministre Agnese Lāce. Ne velti Rīgas domē (RD) ārēji saskanīgais Staķa/Ķirša bloks izjuka absolūtas nespējas sastrādāties dēļ.
Negribu šī bloka izjukšanā kādu pusi īpaši vainot, jo abi “labi”, bet tieši šī neatbilstība starp “gudrajām runām” un praktiskajiem darbiem bija šīs RD koalīcijas izjukšanas dziļākais cēlonis. Ja nākamajās pašvaldību vēlēšanās 2025. gadā šis bloks kārtējo reizi zaudēs varu Rīgā, tad tas būs tieši šī paša iemesla dēļ.
Ko tas nozīmē lielajā politikā? Tas nozīmē, ka Rinkēviča/Siliņas plāns nestrādā. Ja “Vienotība” grib noturēties savā dominējošā pozīcijā uz Latvijas politiskās skatuves, tad nepieciešama radikālāka rīcība. Nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās. Koalīcija jāmaina fundamentāli. Politiskajai šķirai jāatzīst (grib to tā vai negrib), ka “Progresīvie” ir partija, kura acīmredzot neprot strādāt praktisku darbu.
Tas nozīmē koalīcijas maiņu, taču tas iespējams, vienīgi gāžot esošo valdību un veidojot jaunu. Taču politiskā situācija gan “Vienotības” iekšienē, gan visā politiskajā šķirā ir tāda, ka Siliņa diez vai tiktu atkārtoti virzīta par premjerministri. Viņai tika dota iespēja, bet varas koridoros par viņas vadības stilu nav sajūsmā un negribētu viņu redzēt arī nākamās valdības priekšgalā.
To saprotot, opozīcija cenšas sist pa valdības vājo vietu, kas šobrīd skaitās Briškens. Taču, kā jau minēju, politikā steiga nav labākā rīcības metode. NA, izvirzot prasību Briškenam demisionēt tagad un tūlīt, netieši nostiprina valdības stabilitāti, jo pret ārēja pretinieka spiedienu gribot negribot ap esošajiem līderiem nākas saliedēties arī tiem, kuriem nebūtu nekas pretī pret Siliņas valdības un esošās koalīcijas nomaiņu pret kaut ko citu. Ar to domājot “Vienotības” un ZZS iekšējos esošās valdības kritiķus. Viņi šobrīd ir spiesti savas vēlmes paturēt pie sevis, jo notiek ārējs NA “uzbrukums” mums visiem.
Siliņai, atgriežoties no Kijivas, būs gaidāma grūta izšķiršanās. Viņa vēl pavisam nesen kopīgā preses konferencē ar Valsts prezidentu skaidri formulēja savu uzdevumu: izvērtēt Briškena atbilstību “pēc viņa spējām tikt galā ar šo komunikāciju izaicinājumu”. Tagad būs pienācis laiks sniegt pārskatu par paveikto. Kādu vērtējumu Briškens guvis? Vai ir ticis galā ar “šo komunikācijas izaicinājumu”?
Ja Siliņa teiks, ka, “rūpīgi izvērtējot satiksmes ministra atbilstību, esmu nākusi pie secinājuma, ka viņa spējas atbilst “tikt galā ar šo komunikāciju izaicinājumu””, tad radīsies nākamais jautājums: kas lika nonākt tieši pie šāda vērtējuma - kaut kādi jauni atklājušies Briškena “krīzes komunikācijas” talanti vai kas cits?
Visticamāk, Siliņa par šo preses konferencē izteikto “atbilstības izvērtējumu” centīsies aizmirst, jo pretējā gadījumā draudētu visas valdības sagruvums. Tā kā valdošajā koalīcijā nav “ieplānota” valdības maiņa, tad nāksies vien vilkt šīs arvien nepopulārākās valdības pastāvēšanu garumā. Nāksies izlikties nemanām arvien skaidrāk iezīmējušos šīs valdības birku - nemitīgu komunikācijas krīžu pārņemta valdība.
Turklāt ievērosim, ka par komunikācijās krīzēm runā viņi paši. Sabiedrībā jau sen priekšplānā izvirzījies cits jautājums: vai tās ir tikai komunikācijas problēmas vai tomēr vājais darbs? Pēdējo noslēpt kļūst arvien grūtāk.
