ASV prezidenta amata kandidātu Donalda Trampa un Kamalas Harisas publiskās debates TV kanālā ABC tika gaidītas ar milzīgu interesi. Tās plānoja skatīties vairāk par 60 miljoniem ASV iedzīvotāju.
Novērotāji jau pirms debatēm bija vienisprātis, ka debates tos, kuri jau izlēmuši, par ko balsos, nekādi neietekmēs. Cīņa šobrīd notiek par svārstīgo vēlētāju balsīm. Varbūt tieši tāpēc tās tika rīkotas Filadelfijā, kas ir ASV pirmā galvaspilsēta. Tieši tur 1776. gada 4. jūlijā tika parakstīta ASV Neatkarības deklarācija.
Filadelfija ir Pensilvānijas lielākā pilsēta, savukārt Pensilvānija ir lielākā (19 elektori) svārstīgā pavalsts, kura nav ne zila, ne sarkana (demokrātu un republikāņu partiju krāsas). Dažādi statistiskie aprēķini liecina, ka tieši Pensilvānija varētu izšķirt 5. novembra vēlēšanu rezultātu.
Lai arī mēs Latvijā šajās vēlēšanās nepiedalāmies, to iznākums mums būs ārkārtīgi svarīgs. Ņemot vērā saspringto situāciju Eiropā, svarīgāks nekā jebkad agrāk. Varbūt izņemot 1916. gada vēlēšanas, kad par ASV prezidentu atkārtoti ievēlēja Vudro Vilsonu, kurš stingri aizstāvēja tautu pašnoteikšanās tiesības, uz kuru pamata tika nodibināta arī Latvijas valsts. Patiesības labad gan jāpiebilst, ka Vudro Vilsona slavenajā 1918. gada 8. janvāra 14 punktu programmā Baltijas valstu neatkarība, atšķirībā no citu Austrumeiropas tautu neatkarīgu valstu nodibināšanas, nebija paredzēta.
Tagad, kad Krievija neslēpti mēģina pārskatīt Aukstā kara rezultātus un atjaunot impērisko varenību, ASV kā drošības garanta loma ir ievērojami pieaugusi. Tāpēc tā cilvēka izvēle, kurš sēdēs Vašingtonas Baltā nama Ovālajā kabinetā, mums ir zināmā mērā pat eksistenciāls jautājums.
Lai gan nevajadzētu pārspīlēt ASV lomu, tajā pašā laikā šo lomu nevar nenovērtēt. Trakākais ir tas, ka iepriekš nekādi nevar paredzēt, kā viens vai otrs personāžs rīkosies kritiskā brīdī. Ar kritisku brīdi jāsaprot situācija, kad jāizšķiras: cīnīties vai bēgt (padoties, piekāpties)?
Ko darīt, ja Putins izšķiras par taktisko kodolieroču lietošanu Ukrainā? Ko darīt, ja Putins izlemj dot raķešu triecienu pa militārās produkcijas pārkraušanas bāzēm Polijas - Ukrainas pierobežā? Ko darīt, ja pastiprinās dažādas hibrīdkara provokācijas Baltijas valstu telpā? Nemaz nerunājot par kaut kādām reālām provokācijām uz robežas un potenciāliem iebrukumiem, uz kuru fona pagājušās sestdienas incidents ar Latvijas gaisa telpā ielidojušo dronu liksies bērnu rotaļas.
Visi šie jautājumi dzen ASV un NATO vadību gluži vai izmisumā. Vašingtonā, Briselē, tāpat kā Parīzē un Berlīnē augstākie vadītāji no šo jautājumu risināšanas baidās kā velns no krusta. Vienalga kas, tikai lai nebūtu jāizšķiras, ko darīt: cīnīties (karot) vai bēgt (piekāpties un mēģināt atkal sarunāt pa labam). Tāpēc arī šīs slimīgās bailes no “eskalācijas”.
Cilvēki intuitīvi jūt citus cilvēkus ne tikai pēc viņu izteiktajiem vārdiem, bet arī pēc ķermeņa valodas, mīmikas, balss intonācijas un citām sīkām, it kā netveramām lietām, kuras cilvēku zemapziņa uztver visai precīzi - nedrošību, nepārliecinātību, bailes vai tieši otrādi - enerģiju, gatavību rīkoties, mesties cīņā un būt pārliecinātam par uzvaru.
No šāda aspekta raugoties, Harisa debašu sākumā izskatījās mazāk pārliecinoša. Pirmais jautājums bija par ASV ekonomisko stāvokli un kandidātu redzējumu, kā to uzlabot. Harisa uz to atbildēja, kā bērni noskaita dzejolīti pie Ziemassvētku eglītes: formāli iemācītu, īsti nesaprotot jēgu. Galvenā jēga noskaitīt un saņemt dāvanu. Harisai (vismaz man tā izskatījās) galvenais bija ātri nobērt sagatavošanās posmā iemācītu tekstu. Lai arī viņa ierasti plaši žestikulēja, viņa izklausījās samāksloti un sev neorganiski.
Pat Harisas pārmetumi Trampam, ka viņa vienīgā ekonomiskā programma esot samazināt nodokļus miljardieriem, neizskanēja pārliecinoši. Tiesa, tikpat nepārliecinoši kā Trampa pārmetumi Harisai, ka viņa esot marksiste, kaut nevar noliegt Harisas pret “naudas maisiem” vērstu stilistisku ietonējumu. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāatzīst, ka vēlāk Harisa redzami atdzīvojās un viņā parādījās reāla, nevis samācīta dedzība.
Trampa pozīcija šajā un gandrīz visos citos jautājumos bija viena: tik slikti kā pēdējos četros gados, kopš Baltajā namā sēž Baidens, nekad agrāk ASV vēsturē neesot bijis. Baidens esot sliktākais ASV prezidents, bet Harisa vēl sliktāka. Viņi šo valsti - ASV - ved uz sabrukumu, kas neizbēgami notiks, ja mani neievēlēs. Jo vienīgi es to varu glābt. Make America Great Again (Padarīsim Ameriku atkal diženu).
Nākamais tika izskatīts ASV sabiedrībā ārkārtīgi nozīmīgais un sabiedrību šķeļošais abortu jautājums. Tā kā tas daudzus skar ļoti personīgi, tad tur katram ir sava stingra, nelokāma nostāja, bet objektīvi Tramps no šī sev ne pārāk labvēlīgā jautājuma (abortu aizliegums ir nepopulārs, bet daļai republikāņu “pro-life” vēlētāju tas ir principiāls jautājums) tika cauri samērā veiksmīgi.
Tramps uzsvaru lika uz divām lietām. Uz demokrātu vēlmi atļaut abortus grūtniecības pēdējos mēnešos un pat pēc bērna piedzimšanas, ko savulaik izteica (bet kas nekad nav ticis atļauts) Rietumvirdžīnijas pavalsts bijušais gubernators Ralfs Nortems. Otra lieta bija atbilde uz Harisas pārmetumiem, ka tieši Trampa izvirzītie Augstākas tiesas tiesneši pārskatījuši abortu jautājumā fundamentālo 1973. gada lietu “Roe vs Wade”.
Tramps šajā brīdī pat ieguva tīri cilvēcīgu seju, kas viņam reti sanāk. Viņš ar žēlīgu sejas izteiksmi norādīja, ka “Roe vs Wade” lieta 50 gadus ir šķēlusi ASV sabiedrību, bet tagad viss esot mainījies. Tagad abortu jautājums ir nodots pavalstu likumdošanas rīcībā. Tagad katra pavalsts var rīkot referendumus un rīkoties pēc saviem ieskatiem. Viņš pat nosauca šīs pavalstis (konservatīvās), kurās referenduma iznākumi bijuši liberāļiem labvēlīgi. Viss likumīgi, bez sabiedrības šķelšanas.
Savukārt Harisai šajā jautājumā bija jāķeras pie klajiem meliem, kas viņas reitingu gan nesamazinās ne par procenta desmitdaļu. Proti, viņa vairākkārt atkārtoja, ka Trampa ievēlēšanas gadījumā tikšot ieviests abortu aizliegums. Uz to Tramps mierīgi atbildēja, ka to pat gribēdams nevarētu izdarīt, jo tagad, kad spriedums “Roe vs Wade” lietā ir atcelts, tas vairs nav federālās valdības kompetencē, bet nodots pavalstu likumdevēju rokās.
Lai arī šajā jautājumā Tramps izskatījās pārliecinošāks, tas viņam diez vai dos kādus papildu punktus. Viņš toties centās gūt punktus, nemitīgi šausminoties par migrantu pūļiem (kuru vidū pārsvarā esot noziedznieki), kas pārplūdinājuši ASV. Tramps tā arī nenoturējās, nepieminot ASV sociālajos tīklos plaši izplatījušos viltus ziņu par migrantu apēstajiem Springfildas Ohaio iedzīvotāju mājdzīvniekiem - kaķiem un suņiem. Lai gan šī ziņa tika atspēkota jau labu laiciņu pirms debatēm, Tramps to atkārtoja tiešajā ēterā.
Šo mājdzīvnieku ēšanas epizodi plaši izmanto Trampa pretinieki, lai parādītu, cik primitīvas metodes izmanto Tramps, lai gūtu atsaucību “mazprasīgo” vēlētāju acīs. Tāpat Tramps piesauca apšaubāmus faktus par to, ka Venecuēlā un citur Latīņamerikā esot krasi samazinājusies noziedzība, jo visi turienes noziedznieki esot “aizsūtīti” uz ASV. Skaidrs, ka šī baidīšana ar noziedzniekiem/migrantiem/kaķu un suņu ēdājiem ir apelēšana pie noteiktas auditorijas.
Taču mūs visvairāk interesē kandidātu ārpolitiskā nostāja. It īpaši attieksme pret Krievijas - Ukrainas karu, Putinu, NATO, drošību Eiropā un pasaulē. Diemžēl Trampa atbalstītājus mūsu pusē Tramps neiepriecināja, lai gan dedzīgu trampistu pārliecību nekas nespēj iedragāt.
Tramps atskaņoja veco plati: ja pie stūres būtu es, tad nekāds karš Ukrainā nebūtu sācies. Karš sākās tikai tāpēc, ka Baltajā namā sēdēja “mīkstie”. Patiesības labad jāatzīst, ka šo Trampa atziņu, kuru nebeidz atkārtot viņa atbalstītāji, nekādi nevar pārbaudīt, jo tā ir spekulācija par tēmu “kā būtu, ja būtu”.
Uz debašu vadītāja Deivida Mjura (var tikai apbrīnot viņa profesionālismu visu debašu garumā) tiešu jautājumu Trampam, vai viņš vēlas Ukrainas uzvaru karā, Tramps atbildēja izvairīgi: “Es gribu, lai karš beidzas. Es gribu glābt dzīvības. Tiek nogalināti miljoniem cilvēku. Tas ir daudz sliktāk nekā skaitļi, kas jums ir. Tie ir viltus skaitļi.”
Tramps atbildēja savā stilā, īsos teikumos, liekot saprast, ka patiesais upuru skaits ir daudz lielāks. Pāris reižu debašu laikā viņš piesauca trešo pasaules karu, līdz kuram pasaule nonāks, ja netiks ievēlēts viņš, bet gan šie “vājinieki” ar Harisu priekšgalā.
Harisai jautājums par to, vai viņa vēlas Ukrainas uzvaru, uzdots netika. Tā vietā tika jautāts, kā viņas politika atšķirsies no Baidena politikas šajā jautājumā. Atbilde bija tikpat izvairīgā kā Trampa atbilde: ja nebūtu ASV, Putins sēdētu Kijivā. Uz to Tramps atteica: ja viņš būtu ASV prezidents, tad Putins sēdētu Maskavā. Viņš gan tur sēž arī pie Baidena.
Savukārt Eiropu Tramps piespiedīšot samaksāt par visu. Tajā skaitā par Ukrainas karu, kurš amerikāņu nodokļu maksātājiem izmaksājot dārgi - 250 miljardus. No kurienes šie skaitļi, nav īsti skaidrs, bet abas puses nemitīgi piesauca dažādus miljonus un miljardus, par kuru jēdzienisko piepildījumu īsta skaidrība neradās. Kā atsevišķa tēma attiecības ar Krieviju netika izdalītas.
Tramps debatēs apliecināja to, ko jau agrāk bija teikuši politiskie analītiķi. Tramps kā vienīgo ASV konkurenti redz Ķīnu. Tāpēc tieši Ķīnas ietekmes sašaurināšanu saskata kā savu ārpolitisko uzdevumu. Putinu viņš labi pazīstot un ar viņu visu viegli sarunāšot.
Respektīvi, Trampa pasaulē ir divi “lielie spēlētāji” - ASV un Ķīna. Viņš - Tramps un Sji Dzjiņpins. Putinam ir kodolieroči, bet nav ekonomiskā spēka. Tramps pierunās Putinu ar viņu izdevīgi sadarboties, pāriet no Pekinas Trampa orbītā, un viss būs desmitniekā. Tik vienkārši.
Skatoties un klausoties Trampu, nerodas šaubas, vai viņš pats tic šiem vienkāršajiem risinājumiem. Tiem tic arī mūsu pašmāju trampisti. ASV trampistus gan šīs ģeopolitiskās spēlītes neinteresē. Viņus vairāk interesē migrantu apēstie suņi un kaķi, noziedzības pārcelšanās no Venecuēlas uz Baidena/Harisas pārvaldīto ASV, kā arī Harisas un viņu atbalstītāju “marksisms”. Šis vārds jāliek pēdiņās, jo tam ar īsto marksismu ir tikai nosacīta līdzība, kaut virzība šajā virzienā nav noliedzama.
Kopumā debates radīja zināmu vilšanos, jo atšķirībā no iepriekšējām debatēm šā gada 27. jūnijā, kurās piedalījās Tramps un Baidens, šīs debates nekādu šaha galdiņu riņķī neapvērsa. Pa lielam visi palika pie sava. Lai arī CNN aptaujā uzreiz pēc debatēm 63% aptaujāto atzinuši Harisu par debašu uzvarētāju, vairums analītiķu sliecas domāt, ka no elektorālā viedokļa abi nostartējuši savai auditorijai atbilstoši.
Kas bijis par Harisu, tas vēl vairāk nostiprinājies savā pārliecībā, bet kas par Trampu, tas par viņu vēl stingrāk stāvēs un kritīs. Arī uz svārstīgo elektorātu šīm debatēm diez vai būs būtiska ietekme, jo agrākās aptaujas liecina, ka arī svārstīgais elektorāts ir sadalījies pusi uz pusi attiecībā uz to, uz kuru no kandidātiem vairāk sliecas.
Šķelšanās iet strikti pa ideoloģisko līniju, kur vienā pusē ir ASV patriotiskais, uz kristīgām vērtībām balstītais, tradicionālais, patriarhālais pasaules redzējums un otrā pusē globālais, ateistiskais, liberālais, antipatriarhālais un antitradicionālais pasaules redzējums, kuru, nedaudz pievelkot aiz matiem, var arī uzskatīt par marksistisku, kā to debatēs nosauca Tramps.
Konservatīvi noskaņotam latvietim šīs ASV prezidenta vēlēšanas rada ļoti divējādas sajūtas. No vienas puses, Harisas “marksisms” krīt uz nerviem, bet no otras, Trampa neslēptā mīlestība pret dažādiem diktatoriem un autokrātiem nesola neko labu mazajām valstīm, kuras var viegli kļūt par tirdzniecības objektiem starp “lielajiem”. Tieši tāpat kā 1939. gada 23. augustā Latvija tika “pārdota” darījumā starp Staļinu un Hitleru.
Nav ne mazākās pārliecības, ka Trampam līdzīgi “darījumi” būtu nepieņemami. Drīzāk otrādi. Tāpēc, lai kāda Harisa būtu “marksiste”, Latvijai labāk būtu, ja uzvarētu “marksiste” Harisa nekā Putina “labs pazinējs” (Trampa vārdi) Tramps.
