Venēcijas kinofestivālā izrādītā Krievijas-Kanādas režisores Anastasijas Trofimovas dokumentālā filma “Krievi karā” izraisījusi plašu sašutumu Ukrainā un to cilvēku vidū visā pasaulē, kuri ar sirdi un dvēseli jūt līdzi Ukrainas ciešanām.
Filmas “Krievi karā” nosodītājiem nav šaubu, kura puse ir agresors, kura upuris; uz kā gulstas vaina par kara izraisīšanu un drausmīgajiem kara noziegumiem un kurai pusei var tikai just līdzi un maksimāli palīdzēt. Šie cilvēki nesaprot: kā nopietnā kinofestivālā var izrādīt filmu, kuru Ukraina uzskata par “spilgtu Krievijas propagandas paraugu” un “mēģinājumu attaisnot karu”.
Trofimovas filmā karš parādīts no Krievijas karavīru skatu punkta ar nepārprotamu vēstījumu: viņi jau tādi paši cilvēki vien ir. Normāli, simpātiski cilvēki, kuri apstākļu sakritības dēļ (?) nonākuši tādā situācijā, kad jānogalina citi cilvēki.
Pati režisore ir pārliecināta, ka viņas darbs mainīšot stereotipus par krievu karavīriem Rietumos. “Krievijā viņi ir varoņi, kas nekad nemirst. Rietumos viņi ir kara noziedznieki,” Trofimova skaidroja savu ieceri pirms filmas pirmizrādes. Trofimova septiņus mēnešus pavadīja kopā ar Krievijas karavīriem frontē. “Man vislielākais šoks bija redzēt, cik viņi ir parasti. Pilnīgi parasti puiši, ar ģimenēm, ar humora izjūtu, ar savu izpratni par to, kas notiek šajā karā,” sacīja režisore.
Ukrainas Valsts kinematogrāfijas aģentūra ir nosodījusi šīs filmas iekļaušanu Venēcijas kinofestivāla programmā. Filma nodēvēta par “maskētu Krievijas propagandu”. Ukrainas kinematogrāfijas aģentūras paziņojumā uzsvērts, ka ir “absolūti nepieņemama” jebkāda agresijas un kara noziegumu attaisnošana no Krievijas puses. “Šī filma, kurā agresorus mēģina attēlot kā upurus, ir bīstams rīks manipulācijai ar sabiedrisko domu. Tās mērķis ir novelt atbildību par Krievijas armijas pastrādātajiem noziegumiem uz citiem. Šādu filmu demonstrācija ne tikai izkropļo realitāti, bet arī apdraud starptautisko tiesiskumu un veicina dezinformācijas izplatīšanos,” norādīts paziņojumā.
Par šo gadījumu varētu nerunāt, ja tas spilgti neatsegtu kādu plašāku parādību. Proti, pārliecību, ka spēja just līdzi arī “sliktajiem” ir apliecinājums (vismaz savās acīs) kādam morālam un intelektuālam pārākumam, iedomātam cildenumam.
Konkrētajā gadījumā nav nekādu šaubu par to, kurš agresors, kurš kara izraisītājs, noziedznieks un tamlīdzīgi. Tur viss ir skaidrs. Arī filmas veidotājiem. Taču, lai sevi varētu ieraudzīt pašiedomātā morālā pauguriņa virsotnē, nepieciešams iet tālāk, dziļāk. Jāmeklē “saskarsmes punkti” un jāizrāda “sapratne” par ikviena neģēļa “sarežģīto” iekšējo pasauli. Par tiem īpašajiem apstākļiem, kuri viņu noveduši līdz sliktajiem darbiem. Tas, protams, neattiecas tikai uz kara noziegumiem Ukrainā. Tas attiecas uz visiem “slikto” cilvēku “sliktajiem” darbiem.
Šī prakse nav jauna. Tā pazīstama jau sen. Advokāti cenšas iežēlināt publiku un tiesnešus ar nežēlīgu slepkavnieku grūto bērnību un dzīvē pārciestajām psiholoģiskajām traumām. Žurnālisti, literāti, filmu režisori gūst balvas un citu “intelektuāļu” atzinību, demonstrējot līdzi jušanu tiem, kuriem dzīvē nav paveicies. Viņi rūpīgi un ar baudu atsedz iemeslus, kāpēc viņi ir tādi, kādi ir.
Pārliecinoši parādot, ka arī nežēlīgs slepkava ir cilvēks, kurš tikai salūzis zem “grūtās dzīves nastas”, ir visas iespējas apliecināt savu piederību intelektuālajai elitei, kas savukārt ļauj izjust pārākumu pār “tumšo ļaužu masu”, kura ne tikai īstus ļaundarus, bet jebkurus nepatīkamus cilvēkus būtu gatavi saplosīt.
Diemžēl šī “intelektuālā” rotaļāšanās ar labā/ļaunā jēdzieniem nav tik nekaitīga, kā varbūt viņiem pašiem gribētos. Praksē tieši šie ļaunuma “sapratēji” un “izskaidrotāji” ir tie, kuru dēļ ļaunums var netraucēti izpausties un izplatīties. Tādi nelieši kā Putins neslēpti spekulē uz “nabaga” Krievijas sapratējiem. Nav runa tikai par nopirktiem “sapratējiem” kā Gerhards Šrēders. Runa ir tieši par intelektuālajiem “noderīgajiem idiotiem”, kuri “morālu apsvērumu dēļ” spriedelē “viss nav tik viennozīmīgi” garā tur, kur viss ir skaidrs kā 2x2.
Bieži vien šai “sapratnei” un “iecietībai” nav nekāda sakara nedz ar intelektuālismu, nedz ar būšanu morālā pauguriņa virsotnē. Toties tā ir cieši saistīta ar tīrāko gļēvumu. Ar bailēm, ka kāds var sadusmoties, izdarīt ko sliktu, atriebties un izjaukt līdzšinējo rāmo, mierīgo dzīvi. Atcerēsimies atsevišķu latviešu “intelektuāļu” centienus par katru cenu saglabāt okupācijas stabu Uzvaras parkā un joprojām nepārejošos centienus saglabāt krievu valodu sabiedriskajos medijos.
Tieši tāda pati attieksme parādās imigrācijas jautājumos. Visa bēdīgi slavenā “atvērto durvju” politika tika pasniegta no “morālā pauguriņa virsotnes” pozīcijām. Mēs, augstsirdīgie un cildenie, glābsim nabaga bēgļus. Vienlaikus gļēvi pieverot acis uz Krievijas kara noziegumiem jau toreiz, 2015. gadā Sīrijā, kad nežēlīgi un absolūti nesodīti tika bombardēta un pamazām drupās pārvērsta Alepo pilsēta (ar vairāk nekā diviem miljoniem iedzīvotāju).
Venēcijas kinofestivālā parādītā filma, kurā okupanti attēloti kā “parasti” cilvēki un kurā nav pat netieši pieminēti viņu veiktie postījumi un kara noziegumi Ukrainā, ir tikai kārtējais Rietumu “intelektuāļu” gļēvulības (ne morālā cildenuma) apliecinājums, par kuru kādreiz noteikti būs jāsamaksā. Tieši tāpat kā par iecietību pret “nabaga bēglīšu” noziegumiem, sistēmisku eiropeiskās kārtības graušanu un cita veida piekāpšanos dažādiem hamasiem, putiniem un citiem talebaniem.
Bet kamēr pašam Krievijas raķetes uz galvas nekrīt un vakardienas bēglis nestaigā pa blakus ielu, vicinot mačeti, var izbaudīt savu morālo pārākumu, pie vīna glāzes spriedelējot par “naidu”, “tumsonību” un visu veidu fobijām, ar kurām sirgstot “atpalikušie ļautiņi” visapkārt.
