Trešdien jau šķita, ka satiksmes ministra Kaspara Briškena dienas ministra krēslā ir skaitītas. Premjerministre Evika Siliņa un Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs pēc abu tikšanās publiski atzina Briškenu par galveno vainīgo “airBaltic” krīzes komunikācijā.
Siliņa solīja izvērtēt Briškena atbilstību amatam pēc viņa spējām “tikt galā ar šo komunikāciju izaicinājumu”. Rinkēvičs izteicās vēl asāk: “Lieta, kas, man liekas, ir absolūti izgāzusies: tā ir satiksmes ministra komunikācija. Lietas, kuras bija jāskaidro sabiedrībai tūlīt piektdienas pēcpusdienā, tika skaidrotas vakar. Sabiedrībai ir pilnīgi pamatoti jautājumi. Tā tomēr ir nodokļu maksātāju nauda, kas tur ir ieguldīta.”
Divu valsts augstāko amatpersonu tik nepārprotama viena konkrēta ministra kritika uzjundīja runas par izmaiņām valdības sastāvā. Par pašas valdības stabilitāti runas nebija. Nomainīsim vienu vai dažus ministrus, kuri “krīt ārā no valdības kopkora”, un rullēsim tālāk. Tā bija ierasta prakse Krišjāņa Kariņa laikā. Atcerēsimies iekšlietu ministres Marijas Golubevas nomaiņu 2022. gada maijā, par kuru nācās “samaksāt” toreizējam Nacionālās apvienības (NA) ekonomikas ministram Jānim Vitenbergam.
Taču Siliņas valdība nav Kariņa valdība. “Progresīvie” izteica “absolūtu uzticēšanos” savam ministram un viņa darbībā nesaskatīja jelkādu pamatu demisijai. Arī pats Briškens kategoriski noraidīja visus pārmetumus un atkāpties atteicās. Pareizāk sakot, par atkāpšanos pat nedomāja. Ko tur Siliņa ar Rinkēviču nosapņojuši, “tas mani neinteresē”. Viņš arī samērā pārliecinoši turējās trešdienas vakara TV šovā pie Dombura.
Ceturtdienas rītā “Progresīvajiem” palīdzīgu roku sniedza arī Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa no ZZS, kura pat necentās kaut kā izlocīties, lai “vilks paēdis un kaza dzīva”. Viņa skaidri un gaiši izteica Briškenam uzticību. Ievērojiet, tas notiek situācijā, kad Briškena tēls sabiedrībā neatrodas augstā goda vietā.
Ar savu atbalstu Mieriņa riskē arī ar savu jau ne tā pārāk augsto reitingu. Taču partejiskā solidaritāte (izdevīgums) šoreiz nospēlēja izšķirošo lomu. Mēs šoreiz atbalstīsim jūs, jūs atbalstīsiet mūs, ja kādreiz, nedod dievs, pienāks tāds brīdis (dons Korleone apbedīšanas biroja īpašniekam Amerigo Bonaseram, Mario Pjuzo “Krusttēvs”).
Jāatzīst, ka Briškena “darba izvērtējums” tikai pieteikts ļoti dīvainā situācijā. No vienas puses, tas bija izcils, lai no viņa atbrīvotos. Sabiedrību gandrīz vienlaikus šokēja divi nepatīkami pārsteigumi. Nacionālās aviokompānijas “airBaltic” pamatkapitāla samazināšana par 571 miljonu eiro un atzīšanās, ka “Rail Baltica” trase tā arī cauri Rīgai neies un lielā nauda tiek izdota “nezin par ko”. Abas šīs lietas saistās ar Briškena pārraudzībā esošo resoru, un tieši viņam tās bija “jākomunicē” (jāizskaidro sabiedrībai saprotamā valodā).
Briškena problēma ir tā, ka viņš ne tikai neprot lietas izskaidrot cilvēkiem saprotamā valodā, bet viņam jau pirms šīs “krīzes komunikācijas” bija izveidojusies stabila tukšmuldētāja reputācija. Vēl trakāk. Viņa tukšmuldētāja slava vilka dibenā visu valdības reitingu. Tieši šī nelāgā slava bija tas iemesls, kāpēc premjerministre un prezidents sarunā tête-à-tête izdomāja, ka no šī “grabošā gultņa” valdības motorā vajadzētu tikt vaļā. Valdības kopējās reputācijas un ilgtermiņa stabilitātes vārdā.
Taču te parādās lietas otra puse. Kas nav labvēlīga ne Siliņai, ne Rinkēvičam, ne “Vienotībai”. Ja abstrahējamies no Briškena “tukšmuldētāja” reputācijas, tad viņam kā satiksmes ministram objektīvi grūti kam piesieties. Piektdienas pēcpusdienā lēmumu par “airBaltic” pamatkapitāla samazināšanu pieņēma ne jau Briškens un ne jau Satiksmes ministrija. To pieņēma valdība. Līdz ar to tad arī valdībai, kopā ar Briškenu vai bez viņa, bija šis lēmums jāskaidro. Vainas uzvelšana ar atpakaļejošu datumu Briškenam izskatās ne vien liekulīgi un divdomīgi, bet arī visai neglīti no politiskās ētikas viedokļa.
Arī “Apvienotā saraksta” mēģinājumi lietā iesaistīt prokuratūru, rakstot PR valodā sacerētu “iesniegumu” ar lūgumu izvērtēt “valdības lēmumu”, neizskatās nopietni. Gribu atgādināt, ka ikviens šāds PR gājiens, kurš orientēts uz “publiku”, tikai nostiprina politiskās šķiras pārliecību, ka attiecīgā spēka atstāšana opozīcijā ir pamatota.
Šo rindiņu rakstīšanas brīdī (ceturtdien) vēl nav 100% skaidrs, kā beigsies Briškena darbības “izvērtējums”, lai gan par 90% var prognozēt Briškena “uzvaru”. Vārds “uzvara” jāliek pēdiņās, jo neveiklais un tāpēc nesekmīgais mēģinājums tikt vaļā no daudzus kaitinošā Briškena nepaliks bez sekām. Abām pusēm. Plaisa starp “Vienotību” no vienas puses un ZZS & “Progresīvo” bloku no otras puses ir skaidri iezīmējusies un nekur nepazudīs.
“Vienotības” nenoslēpjamā vēlme vienmēr dominēt kārtējo reizi atspēlējas. Kariņa otrā valdība atdūrās pret “Apvienotā saraksta” un Nacionālās apvienības bloku, tagad izveidojies (pareizāk sakot, izveidojies tas bija jau sen, bet tagad skaidrāk iezīmējies) ZZS un “Progresīvo” bloks. Pilnam komplektam vēl derētu abu šo bloku situatīva apvienošanās, tādējādi ar vienu rāvienu izbeidzot “Vienotības” dominēšanas ēru.
Tiesa, šāds notikumu scenārijs vairāk atbilst fantāziju pasaulei, jo pretrunas starp ideoloģiski orientētajām partijām - “Progresīvie” un NA - nevarētu tikt pārvarētas bez nopietnām abu partiju identitāšu problēmām. Tāpat šādas “varavīksnes” valdības bez “Vienotības” izveidošanās Latvijas apstākļos būtu īsta revolūcija un radītu grūti prognozējamas nākotnes izredzes visai politiskajai trupai. Tajā skaitā “Vienotībai”.
Pēkšņi varētu atklāties, ka bez mūžīgi neiztrūkstošās “Vienotības” tīri labi var iztikt. Tiesa, tikpat labi varētu gadīties tieši otrādi: izrādīties, ka partijas bez viena izteikta līdera sāk plēsties par katru nieku un uzvesties kā bērnudārzā. Tāpēc labāk neriskēt un dzīvot tālāk ar to koalīciju, kāda ir.
Lieta tikai tā, ka izsētā neuzticības sēkla jau nekur nebūs pazudusi. Lai arī mēdz teikt, ka politiķiem esot bieza āda un viņi spēj politiskā izdevīguma vārdā aizmirst vakardienas apvainojumus, tas tā ir tikai daļēji. Jā, viņi prot izlikties un aizvainojumu iedzīt dziļākajā pagultē, bet tikpat ātri spēj to izvilkt ārā pie pirmās izdevības.
Konkrētajā gadījumā aizvainojums drīzāk paliks Briškena kritiķiem, viņa spēju atbilstības izvērtētājiem, jo mājiens, ka Briškens valdībā ir kļuvis nevēlams, ir izteikts pietiekami nepārprotami, lai tā ignorēšana tika uztverta kā nedraudzīgs pretsolis. Ar visām no tā izrietošajām sekām. Tieši nodokļu reformas un budžeta pieņemšanas priekšvakarā.
Mūs gaida karsts politiskais rudens, un varbūtība, ka Siliņas valdība varētu pārskatāmā nākotnē stipri sašūpoties vai pat krist, būtiski pieaug.
