Valdības ģeniālā krīzes komunikācija "airBaltic" norakstīto 571 miljona eiro lietā

© Arnis Kluinis

Latvijas aviokompānijas “airBaltic” pamatkapitāla samazināšana par 571 miljonu eiro izraisījusi milzīgu sabiedrības neizpratni. Kā tad tā? Valsts bija kompānijā ieguldījusi šo naudu, bet tagad šis ieguldījums ar vieglu rokas kustību norakstīts. Neaizmirsīsim, valsts, tie esam mēs – nodokļu maksātāji. Tā vietā, lai sagaidītu “airBaltic” peļņu un ieguldījumu kaut daļēju atgūšanu, nauda izkūpināta skurstenī (lidmašīnu turbodzinējos un kompānijas vadītāju algās).

Tā šī lieta izskatās no ierindas nodokļu maksātāja skatu punkta. Netaisos uzdoties par kādu īpašu aviācijas ekspertu vai finansistu. Nešaubos, ka šajos jautājumos mums Latvijā netrūkst speciālistu, kuri varēs sniegt kompetentāku lietas skaidrojumu. Mans uzdevums ir izvērtēt valdības politisko tēlu šīs lietas komunikācijā ar sabiedrību.

Jākonstatē, ka valdības (ieskaitot atbildīgo ministriju) daudzie un labi apmaksātie komunikāciju departamenta speciālisti vasaras pēdējās siltās, saulainās dienas izmantoja lietderīgi. Sev. Tas ir, atpūtās. Starplaikā starp šī valdības lēmuma faktisko pieņemšanas brīdi augusta pēdējā piektdienā un lēmuma publisku paziņošanu septembra pirmajā pirmdienā nekāda daudzmaz jēdzīga pasaciņa, kurā ievīstīt šo zinību dienas “dāvanu” sabiedrībai, netika sacerēta. Viss liecina, ka nebija arī tāda uzdevuma, jo valdība sevi pat netaisījās apgrūtināt ar attaisnojošu iemeslu sagudrošanu.

“Pasakas” sacerēšana tika uzdota “airBaltic” sabiedrisko attiecību speciālistiem. Otrdien rīta pusē notika “airBaltic” preses konference, kurā prognozējami nekas jauns un būtisks netika pateikts. Ar dažādām variācijām tika atkārtota tā pati vecā dziesma: “Tā ir tehniskas grāmatvedības operācija, kas uz uzņēmuma darbību būtisku ietekmi neatstās. Nākotnē, kad atnāks stratēģiskais investors, viss būs vēl labāk.”

Vēlreiz jāatkārto: sabiedrību satraucis ir jautājums nevis par to, vai “airBaltic” turpinās darbu, vai nopirktās lidmašīnas lidos, tiks izīrētas vai pārdotas, bet gan par valdības pieņemto lēmumu samazināt “airBaltic” pamatkapitālu par gandrīz 600 miljoniem. Kas notiek ar mūsu naudu, jo tie miljoni galu galā ir mūsu miljoni. Par to būtu jārīko preses konference, nevis par “airBaltic” darbības nākotni.

Šī demonstratīvā valdības (nevis atsevišķa sen jau kā autoritāti zaudējuša ministra) nevēlēšanās sabiedrībai skaidrot pašu pieņemto lēmumu no krīzes komunikācijas viedokļa ir šķietami katastrofāla. Kāpēc “šķietami”? Tāpēc, ka tā būtu katastrofāla agrākos laikos, kad vienu un to pašu tēmu varēja “malt” mēnešiem ilgi. Kā tas bija ASV 1974. gadā ar “Votergeitas lietu” un tepat pie mums Latvijā 1997. gadā ar “trīs miljonu lietu”.

Tukšmuldēšana kā labākā komunikācijas valoda

Šodienas laba komunikācija būtiski atšķiras no agrākās. Agrāk bija jāatrod loģiski sakarīgākais, homogēnākais jebkuras lietas, lēmuma vai notikuma skaidrojuma variants, kurš ļautu atbildēt pat uz vissarežģītākajiem jautājumiem. Tādiem, kuri atkārtojas un attīstās dienu pēc dienas.

Šodien galvenais ir pēc iespējas mazāk par tēmu runāt, bet, ja no tā izvairīties nevar un jārunā obligāti (kā satiksmes ministram Kasparam Briškenam), tad izmantojot garas, bezjēdzīgas tukšmuldēšanas kursos (humanitārās izglītības sistēmā) apgūtas frāzes, kuras “gudri” skan, bet nenes nekādu jēdzienisko slodzi. Atduroties pret šo tukšmuldēšanu, sabiedrībai un tās komunikatoriem - žurnālistiem ātri zūd interese par attiecīgo notikumu, jo, ja neviena atbildīgā amatpersona nelieto kādus skaļus apzīmējumus - afēra, nozagšana, jāliek cietumā un tamlīdzīgi, tad nav aiz kā aizķerties, lai uzturētu sabiedrības interesi nemitīgi mainīgajā pasaulē ar nebeidzamu informācijas plūsmu.

Arī eksperti no malas šeit nepalīdzēs, jo mūsdienu sociālo tīklu laikmetā “eksperti” ir visi. Īstu ekspertu, kurus par tādiem var saukt bez pēdiņām, slēdzieni ir devalvēti. Pret gandrīz jebkuru ekspertu var nolikt pretī citu tādu pašu ekspertu, ar tādu pašu atbildību par saviem vārdiem. Respektīvi, nekādu atbildību, jo ekspertu prognožu pareizība ir vismaznozīmīgākais kritērijs, lai saglabātu eksperta statusu. Svarīgākais ir gudri, nopietni un, galvenais, pārliecinoši izskatīties studijā.

Dažas nedēļas pirms “airBaltic” jautājums nonāca valdības sēdes darba kārtībā, presē parādījās Igaunijas aviācijas eksperta Tomasa Petersona viedoklis par “airBaltic” katastrofālo finanšu stāvokli. Atbilstoši nupat nosauktajam eksperta “nozīmīguma” kritērijam, jebkuras pārlieku trauksmainas prognozes eksperta “svaru” samazina. Tāds eksperts neizskatās pietiekami nopietns. Tāpēc Petersonu apgāzt bija vieglāk par vieglu. Viņam pretī tika nolikti mūsu eksperti, kuru pamata arguments (tas, kas vispārliecinošāk iedarbojas uz klausītāju) bija - viņam vienkārši skauž, ka mums ir tas, kā viņiem (igauņiem) nav (sava nacionālā aviokompānija).

Strausa metode - vismodernākā

Ja vērtējam Evikas Siliņas valdības izvēlēto metodi “airBaltic” krīzes komunikācijai, tad tā jāuztver kā īpaši moderna. Valdība šo vairāk nekā pusmiljarda nodokļu maksātāju naudas norakstīšanu neskaidro nekā. Vispār. Tā vienkārši pārbīda fokusu. No savas atbildības par nodokļu maksātāju naudas izlietošanu uz tās kompānijas, kurai nauda savulaik dota, saimnieciskās darbības un īpašumstruktūras skaidrošanu. Norakstām mēs, bet lai skaidrojas viņi. It kā tas uz mums neattiektos. Varētu pat teikt, ģeniāli.

Atsevišķi jāpaskaidro, kāpēc šo komunikāciju veidu nosaucu par īpaši modernu. Tāpat arī jānosauc vārdā šīs modīgās tendences ieviesējs. Tas, bez šaubām, ir veco stereotipu un pasaulē pieņemto priekšstatu par normālo lietu kārtību lauzējs - Krievijas diktators Putins.

Svaigākais piemērs. Ukrainas bruņotie spēki šā gada 6. augustā iebruka Krievijas starptautiski atzītajā teritorijā. Kaut kas tāds, kad svešzemju karavīru zābaks staigā pa Krievijas kanonisko zemi, notika pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara laikiem. Ārprāts? Šausmas? Bezprecedenta gadījums?

Varbūt kādam tas tā arī likās, tikai ne Putinam. Viņš izliekas, ka Kurskas apgabalā nekas ekstraordinārs nenotiek. Viss kā vienmēr. Laukos tiek novākta raža, pilsētās būvējas jauni dzīvojamie rajoni, un visi kopā draudzīgi gatavojas vienotajai vēlēšanu dienai 8. septembrī, kad formāli tiks pārvēlēti kādi vietējie birokrāti.

Putins pasaulei rāda priekšzīmi. No sākuma visi šausminās, bet drīz vien ievēro, ka metode strādā. Tas attiecas ne tikai uz komunikāciju. Uz visu, jo cilvēks patiesībā ir vājš un grēcīgs, nevis stiprs un principiāls, kā daudzi līdz šim domājuši un domā joprojām.

Šī modernā valdības komunikācijas krīzes metode - runāt par “airBaltic” pēc iespējas mazāk - visticamāk, vainagosies panākumiem. Proti, ātri aizmirsīsies, neatstājot nekādu paliekošu traipu valdības reputācijā un tās stabilitātē. “Progresīvo” faktiskais līderis Andris Šuvajevs jau paziņojis, ka neredzot bažas, ka Siliņas valdība varētu nepārdzīvot 2025. gada budžeta pieņemšanu. Citiem vārdiem: pat neceriet.

Komentāri

Milzīgi zaudējumi, politiķu nemākulīgi lēmumi, valsts naudas iepumpēšana, lai glābtu aviokompāniju, izmisīga investoru meklēšana un visbeidzot bankrots – tāda ir Itālijas nacionālās aviokompānijas “Alitalia” dramatisko peripetiju vēsture. Daudzās lietās vērojamas pārsteidzošas sakritības ar Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” ērkšķaino ceļu. Atšķirības ir tikai izmēros – “Alitalia” bija dibināta pēc Otrā pasaules kara, tērēja miljardus, vizināja pasažierus pāri okeānam ar milzīgajām “Airbus” lidmašīnām. Var teikt, ka mūsu “airBaltic” ir kā mazs itāļu “Alitalia” modelis – daudzas ķibeles stipri līdzīgas.

Svarīgākais