Nepatīkamu atgadījumu virkne, kurā nonāca tūrfirmas “FISOM” pakalpojumus izmantojošie un Spānijā iestrēgušie jaunieši, skaidri parāda, pie kā noved nekompetence, vieglprātība un absolūta bezatbildība. Tā kā beigās nekas traks jau nenotika un visi jaunieši neskarti tika mājās, tad par šo konkrēto gadījumu varētu arī nerakstīt. Taču patiesībā lieta ir daudz nopietnāka. Tā atsedz visā pasaulē plaši izplatījušos sērgu.
Par kādu “sērgu” ir runa? Par to modīgo ideju, ka pie teikšanas jālaiž pēc iespējas jaunāki cilvēki, pat vēl bērni (kā tas savulaik bija ar skolnieci Grētu Tunbergu). Šo ideju tieši vai netieši sludina zināmas aprindas arī tepat Latvijā. Kaut vai aicinot pazemināt vēlēšanu vecuma slieksni.
Tieši pirms šī neveiksmīgā brauciena uz Portugāli žurnālā “Ir” tika publicēta intervija ar “FISOM” īpašnieku un vadītāju, 24 gadus veco Matīsu Dālbergu. Teikt, ka šī intervija bija komplimentējoša, nozīmē nepateikt neko. Tā veidota nekritiskā, saldi jūsmīgā reklāmas raksta stilā. Tajā pašā laikā, visticamāk, tā nav šīs tūrisma firmas apmaksāta reklāma. Raksta autore, gados jaunā Alise Zita Zeidaka pret intervējamo izjūt neslēptu apbrīnu un ceļ viņu debesīs no tīras sirds.
Tas, ka šāda intervija ar cilvēku, kuram “ir basas kājas un uz rokas 18 gadu vecumā uztetovēta pasaules karte”, tikusi publicēta, liecina, ka arī gados vecākie žurnāla redakcijas vadītāji šo interviju uzskata par ideoloģiski atbalstāmu. “Tas [basās kājas un pasaules kartes tetovējums] puisim ļoti piestāv — no viņa staro liela atvērtība idejām un pasaulei, vēlme parādīt tās plašumu arī citiem un drosme sekot tam, par ko sirds deg. Pat tad, ja uzreiz nesanāk,” teikts intervijas pieteikumā.
Idejai, ka cilvēces gadu tūkstošiem krātās problēmas atrisinās lietu nodošana jauno rokās, pamatā ir pieņēmums, ka šie jaunieši ir “vecās, netaisnīgās pasaules” nesamaitāti, viņos “staro liela atvērtība idejām un pasaulei” un viņus rīkoties motivē “vēlme parādīt tās plašumu arī citiem”. Ja vēl piedevām piemīt “drosme sekot tam, par ko sirds deg. Pat tad, ja uzreiz nesanāk”, tad kas gan var būt vēl jaukāk un atbalstāmāk?
Būsim godīgi. Kuram šodien ir drosme publiski apšaubīt šos pārliecinošos, iedvesmojošos saukļus? Kuram ir drosme pateikt, ka, pirms ķerties pie kādas nopietnas lietas, vispirms nepieciešams daudzus gadus kārtīgi mācīties, ar šo lietu rūpīgi iepazīties, iegūt pieredzi, apzināt riskus, kļūdu pieļaušanas iespējas un citas sīkas, ikdienišķas lietas, kuru apgūšanai nepieciešama ilggadēja, neatslābstoša piepūle.
Teikt, ka, lai dzīvē kaut ko sasniegtu, jāveltī zināms darbs un piepūle, šodien skaitās nemoderni. Tā ir tāda vecišķa, aizgājušo laiku ideja. Tagad modē ir sludināt pavisam ko citu. “Drosme sekot tam, par ko sirds deg. Pat tad, ja uzreiz nesanāk.” Šo “gudrību” diendienā atkārto izveicīgi interneta spējraiši (izaugsmes “kouči”), kuri cilvēkiem iestāsta, ka sasniegt iecerētos mērķus ir pavisam vienkārši - jāseko tam, par ko deg sirds. Pat tad, ja nekas nesanāk. Un visbiežāk arī nekas nesanāk, kā konkrētajā gadījumā ar Dālbergu, kuram tūrisma organizētāja licence jau ir atņemta.
Par pašu Dālbergu nebūtu jāuztraucas. Gan jau viņš aizbrauks uz kādu trešo valsti, līdzīgi kā viņa psiholoģiskais dvīņubrālis Miks Celmiņš uz Indiju, un gan jau tur turpinās “sekot tam, par ko deg sirds. Pat tad, ja nekas nesanāk”. Nedaudz žēl tikai to cilvēku, kuri šim “savas degošās sirds sekotājam, pat ja nekas nesanāks” patrāpīsies pa ceļam un, iespējams, cietīs tāpat kā tie jaunieši, kuri bija uzķērušies uz piedāvājuma viņa vadībā doties uz Portugāli.
Patiesībā pret Dālbergu grūti izvirzīt kādas pretenzijas. Tāpat kā pret jūsmīgās intervijas ar viņu autori Zitu Zeidaku. Šie jaunie cilvēki dara to, ko var, drīkst un grib. Būsim reālisti. Jaunībā kādam iestāstīt, ka viņš kaut ko nesaprot, nezina vai īsti neprot, nav iespējams. Jaunībā daudziem šķiet, ka viņi ir tie gudrākie, vienīgie, kas visu pa īstam saprot, redz un prot. Šai apziņas fāzei pat ir savs zinātniskais termins - Danninga-Krīgera efekts. Proti, cilvēki ar zemu kvalifikācijas līmeni (kas neko patiesībā nesaprot un nemāk) izdara kļūdainus secinājumus, pieņem neveiksmīgus lēmumus, bet vienlaikus sava zemā kvalifikācijas līmeņa dēļ nespēj saprast savas kļūdas. Tas savukārt noved pie viņu pašu spēju pārvērtēšanas.
Dālbergs savas zemās kvalifikācijas dēļ (kur gan viņš šo kvalifikāciju varēja iegūt?) salaida visu grīstē, bet tās pašas zemās kvalifikācijas dēļ to ne varēja paredzēt, ne novērst. Viņš vienkārši aiz pieredzes trūkuma nezināja, ka ne vienmēr viss notiek tā, kā gribēts un plānots. Ar neparedzētām ķibelēm viņš nebija rēķinājies.
Var pārmest Dālbergam vieglprātību un bezatbildību, bet, ja cilvēks dzīvo pēc principa “jāseko tam, par ko sirds deg. Pat tad, ja uzreiz nesanāk” un šis princips skaitās drosmīgs, sociāli pareizs un atbalstāms, tad kur Dālberga vaina? Pretenzijas drīzāk jāizvirza pret tiem, kuri šim acīmredzami infantilajam personāžam ļāva bez atbilstošām prasmēm, iemaņām un pieredzes vest jauniešus (daudzās publikācijas tiek lietots vārds “bērni”) ilgstošā braucienā pa Eiropu. Varam tikai atviegloti uzelpot, ka šoreiz viss noslēdzies samērā mierīgi, bez nopietnām sekām. Dālbergam licence ir noņemta, un vismaz kādu laiku viņš nepakļaus riskam citus cilvēkus.
Vēl lielākas pretenzijas jāizvirza pret tiem viedokļu līderiem, sabiedriskās domas veidotājiem, kuri, cenšoties sekot “jaunākajām modes” tendencēm, kultivē šo faktisko bezatbildību un vieglprātību, kas objektīvi ir neizbēgams pavadonis principiem “sekot tam, kam deg sirds. Pat ja uzreiz nesanāk”.
Atgriezīsimies pie “sērgas”. 2019. gadā biju Oslo, kur tika atzīmēta Eiropas zaļākās pilsētas balvas saņemšana. Pasākums tika ieturēts mūsdienīgā stilā. Bijušajā rūpnīcā, kas pārveidota par modernu kultūras centru. Uz skatuves pasākuma vadītāji - vecāko klašu skolēni - puisis un meitene, kuri piesaka tāda paša vecuma runātājus, kas izsakās mūsdienu “zaļajiem”/”Progresīvajiem” raksturīgajā lozungu valodā. Runātāji acīmredzami cenšas stilistiski atdarināt tobrīd popularitātes virsotnē esošo Grētu. Taču tas vēl nebūtu nekas, jo, ja reiz pasākums saistīts ar “zaļumu”, tad samērā loģiski, ka tas notiek šī “zaļuma” lielākās pravietes zīmē.
Trakākais bija kas cits. Starp jauneklīgajiem runātājiem ik pa brīdim tika pieteikti dažādi cienījami profesori sirmām bārdām un zinātniskiem grādiem (atšķirībā no skolniekiem, kuriem nekādu grādu nebija un nevarēja būt). Šo cienījamo cilvēku uzstāšanās un viņu stāja, kas bija acīmredzami nospiesta ne tik daudz gadu nastas dēļ, cik ideoloģiskā spiediena dēļ, atstāja neizdzēšamu iespaidu.
Dzīvē daudz sasniegušie zinātnieki vainīgi nolieca galvas jaunās paaudzes priekšā, pret kuru viņi izjūtot milzu cieņu un kura zinātnē ienesusi jaunu domāšanu un mūsdienīgu pieeju. Nopietni zinātnieki, kā vien var, centās izdabāt jauniešiem, soloties ņemt no viņiem piemēru un no viņiem mācīties. Klātesošie notiekošo uztvēra kā pilnīgi normālu un pašsaprotamu. Tā tam arī jābūt jaunajā pasaulē: godājami profesori sola mācīties no skolniekiem.
Man šie skati nekavējoties atsauca atmiņā epizodes no paša skolas laikiem, kad Centrālā televīzija demonstrēja pazīstamā politiskā komentētāja, sinologa, dzimuša rīdzinieka Aleksandra Kaverzņeva dokumentālo filmu “Mao mantinieki”. Filmā tika demonstrētas kinohronikas no Ķīnas komunistu līdera Mao Czeduna iniciētās kultūras revolūcijas 1966. gadā, kad pusaudžu vecuma ideoloģiski uzlādēti hunveibini aiz bārdām velk sirmus profesorus uz paaugstinājuma, kur pēdējie nožēlas pilnām sejām, nodurtām galvām atzīst savus maldus, nepareizos, prettautiskos uzskatus un lūdz tautai piedošanu, cerībā, ka tauta varbūt par viņiem apžēlosies un nenolinčos turpat uz vietas.
Mūsdienu jaunie dzīves saimnieki pret veco laiku profesūru toreiz Oslo izturējās korektāk. Viņiem ļāva sevi drusku pakritizēt, ļāva atzīt savu nolemtību jaunās pasaules priekšā un lika saprast: tikai esot paklausīgiem, tikai bez ierunām atbalstot jaunos priekšstatus par apkārtējo pasauli un zinātni kā tādu, pastāvēs iespēja mierīgi sagaidīt aiziešanu pensijā ar mierīgām vecumdienām. Pretējā gadījumā bēdīgi slavenā “kancelēšana” (izstumšana) no zinātnes un cienījamas sabiedrības.
Pie mums pagaidām tik atklāti tās lietas vēl nenotiek, bet uz to pusi iet. Daudzi jaunie “visziņi” ne tikai neslēpj bravūru, nicinājumu un naidu pret tiem, kuri uzdrošinās pretoties šim mūsdienu hunveibinu spiedienam, bet ar to pat klaji lepojas. Cits jautājums, vai šī revolucionārā degsme nāks par labu visai sabiedrībai kopumā.
Ja sabiedrības attīstību noteiks Dālberga tipa cilvēki, kuriem galvenais ir “sekot tam, par ko deg sirds, pat ja nekas nesanāk”, tad arī rezultāts visbiežāk būs tāds, kādu piedzīvoja tie jaunieši, kuri sekoja Dālbergam un palika Spānijā uz ielas. Labi, ka šiem jauniešiem bija vecāki, mūsdienīgi sakaru līdzekļi, Latvijas sabiedrības un arī valsts atbalsts, lai viņus glābtu no ķibeles, kurā viņus bija ievilcis “pret visu jauno atvērtais” 24 gadus vecais uzņēmējs. Ja visa sabiedrība aizies šādu “vadoņu” pavadā, tad kuri būs tie no malas, kas šo sabiedrību izvilks no “nakšņošanas uz ielas”? Katrs pats var uzdot sev šo jautājumu un padomāt par atbildēm.
