Ukrainas Bruņotie spēki sagādā pasaulei milzu pārsteigumu. Šīs brīvdienas būs izšķirošas

© SCANPIX

Ukrainas Bruņoto spēku (ZSU – Zbroinije sili Ukraini) 6. augusta rītā izvērstais plaša mēroga iebrukums Krievijā, Kurskas apgabalā bija milzu pārsteigums burtiski visiem. To bez izņēmuma atzīst visi militāri apskatnieki, kuri diendienā profesionāli analizē neskaitāmus ar telefonu uzņemtus video, studē dažādus ierakstus “telegram-kanālos” un sociālajos tīklos. Par oficiālajiem aizsardzības ministriju un citu struktūru paziņojumiem nemaz nerunājot. Visi ir vienisprātis: šādu pavērsienu karadarbībā neviens nebija gaidījis.

Ukraina pārtver iniciatīvu

Mēģināsim apkopot, kas šajās dienās notika? Galvenais, ka Ukrainai ir izdevies pārtvert iniciatīvu, kas jau aptuveni gadu bija Krievijas pusē. Lai arī situācija Doņeckas frontē nav būtiski uzlabojusies, visa uzmanība tagad pievērsta Ukrainas zibens uzbrukumam Kurskas apgabalā.

Ukrainas armija, nesniedzot nekādus paskaidrojumus medijiem, iebrukuma pirmajās 24 stundās izlauza Krievijas aizsardzības līnijā caurumu 10 kilometru platumā un vismaz 35 kilometru dziļumā līdz pat Anastasjevkas ciematam uz Sudžas-Ļgovas šosejas. ZSU uz piektdienas pēcpusdienu ieņēmusi vismaz 20 apdzīvotas vietas divos - Koreņevas un Sudžas - rajonos. Līdz ceturtdienas rītam tai bija izdevies pilnībā ieņemt Sudžu, savukārt pie Korenevas Ukrainas vienības apstājušās (informācija uz piektdienas pusdienas laiku). Iespējams gaida un pievelk papildspēkus.

Gan ukraiņu puses skopās liecības, gan krietni daudzskaitlīgākā informācija no Krievijas puses liecina par ievērojamiem ZSU panākumiem. Ukrainas armija ir ieņēmusi ne tikai prāvu Kurskas apgabala teritoriju (vairāk kā 400 kvadrātkilometru), Sudžu kā galveno transporta un gāzes transporta mezglu, bet arī sagūstījusi ap trīssimt Krievijas karavīru (jauniesauktos un robežsargus), kā to apstiprina vairāki videoieraksti. Tāpat iznīcināts prāvs skaits kaujas tehnikas, smago transporta līdzekļu un dzīvā spēka.

ZSU virzās uz priekšu pa divām šosejām iekšzemē un apdraud divas no četrām Kurskas apgabala galvenajām pilsētām - Riļsku un Ļgovu. Krievijas armijas zaudējumi, kā atzīst Krievijas aizsardzības ministrijai pietuvinātais Telegram-kanāls “Rybar”, “ir nepieņemami lieli, un salīdzināmi ar pagājušā gadsimta kariem” (domāts 2. Pasaules karš). Ukrainas puses zaudējumi nav zināmi. Krievijas Aizsardzības ministrijas 7. augusta rīta oficiālie dati par 600 Ukrainas karavīru zaudējumiem (tostarp vairāk nekā simts bojā gājušajiem) un 82 iznīcinātām tehnikas vienībām, visticamāk, nav vērā ņemami, jo šiem skaitļiem nav nekādu pierādījumu videoierakstu formātā.

Militārie apskatnieki, kas pretendē uz zināmu objektivitāti, atzīst, ka mežos abās robežas pusēs patiešām ir iznīcināts salīdzinoši liels daudzums Ukrainas tehnikas. Tomēr galvenais šīs nedēļas karadarbības rezultāts ir šis caurums Krievijas pierobežas aizsardzībā, caur kuru Krievijas iekšienē dodas Ukrainas 82. un 80. īpašās desanta triecienbrigādes, ko atbalsta 22. un 61. mehanizētās brigādes, kā arī militārā inženiertehnika. Avoti Krievijas Valsts domē ziņo, ka iebrukušā Ukrainas karaspēka skaitliskais lielums ir ap 3000 - 5000 karavīru.

Par militāro katastrofu kādam būs jāatbild

Ja situācija attīstīsies kā līdz šim, tad Krievijas Federācija var zaudēt ceturtdaļu Kurskas apgabala teritorijas, tostarp tādas salīdzinoši lielas pilsētas kā Ļgovu un Kurčatovu. Un kas īpaši svarīgi, pie pēdējās blakus esošo Kurskas atomelektrostaciju.

Lai arī Krievijas ģenerālštāba priekšnieks Valērijs Gerasimovs ceturtdien Putinam apliecināja, ka jau tuvākajā laikā Ukrainas karaspēka vienības tiks iznīcinātas un atsviestas atpakaļ līdz “valsts robežai”, ir pilnīgi skaidrs, ka viņš savu bosu ir nekrietni maldinājis. Ar viegli prognozējamām šādas rīcības sekām.

Internetā jau izplatījusies “meme”, kurā Putins pie Kremļa sienas jautā sadrūmušajam Gerasimovam: “Logu vai tēju?”, uz ko Gerasimovs atbild: “Es dotu priekšroku Prigožina variantam.” Putins: “Mums vairs nav palikušas liekas lidmašīnas un raķetes šādiem nolūkiem.”

Jāatzīmē, ka Sudža jau kopš 2024. gada sākuma militārajos ziņojumos figurēja kā atbalsta punkts iespējamajam Krievijas uzbrukumam Sumu pilsētai Ukrainā, ja Krievijai Harkovas operācija izvērstos sekmīgāk. Tā kā Krievijas ofensīvu Harkovas apgabala ziemeļaustrumos ZSU samērā sekmīgi atvairīja, tad plānotais trieciens Ukrainas virzienā no Sudžas tika atcelts. Tur esošo Krievijas armijas grupējumu izformēja, un tā daļas tika pārdislocētas uz citiem frontes iecirkņiem.

Visas pazīmes liecina, ka ZSU ar dronu un kosmosa izlūkošanas palīdzību bija labi izpētījuši pierobežas rajonus un, visticamāk, zināja par tur palikušo karaspēka vienību apbruņojuma līmeni. Tāpat arī par gaidāmajiem šķēršļiem un izbūvētajiem nocietinājumiem. Miera laikam to nebija nemaz tik maz. Aizsardzības līniju nodrošināja diezgan lielas robežsargu vienības, motorizētās kājnieku vienības, kas sastāvēja no jauniesaucamajiem karavīriem (bet ar kājnieku un prettanku ieročiem), kā arī “Ahmat” vienība (kadirovieši). Robežu apsargāja arī artilērijas un raķešu sistēmas.

Tomēr tas bija krietni par maz pret lielu un mobilu ZSU grupējumu, ko ukraiņi bija slepeni koncentrējuši netālu no robežas. Slepenība gan bija visai nosacīta, jo dažas dienas pirms uzbrukuma “vojenkoru” kanāls “Dva Majora”, kas skaitās piederīgs GRU (Galvenā izlūkošanas pārvalde) informatīvajam tīklam, atklāti brīdināja par iespējamo Ukrainas armijas pārrobežas operāciju.

Par to, kur un kurā posmā šī informācija “pazuda” Krievijas militārajā birokrātijā šobrīd notiek asa “buldogu cīņa zem tepiķa”, jo kādam (kādiem) par acīmredzamo militāro katastrofu būs jāatbild. Labi, ja vēl tikai ar amatu. Bandītiskās struktūrās, kāda nenoliedzami ir kļuvusi Putina Krievijas valsts pārvalde, šādas izgāšanās parasti maksā krietni dārgāk.

Ukrainas uzbrukums bijis plānots ļoti nopietni. Retajos videoierakstos no Ukrainas puses redzamas svaigas, perfekti maskētas un labi aprīkotas Ukrainas mehanizētās triecienvienības, tostarp izmantojot jauna veida salokāmos pretaizsardzības tīklus uz bruņumašīnām. Krievijas “vojenkori” ziņo, ka uzbrukumā izmantota arī jauna taktika.

Izvietojot elektroniskos kaujas līdzekļus pirmajā līnijā, pilnībā tikuši neitralizēti Krievijas droni. Tai skaitā izlūkdroni. Nākamajā posmā sekojis masveida bezpilota lidaparātu uzbrukums nu jau no Ukrainas puses, un tikai pēc tam atbrīvoto tranšeju ieņemšana. Visi avoti atzīst pilnīgu Ukrainas spēku pārsvaru gaisā.

Tieši šāds drons 7. augusta vakarā uzspridzināja pazīstamā Krievijas kara propagandista Jevgeņija Poddubnija automašīnu, kurš guva smagas traumas un apdegumus. Viņa “nāve” un vēlākā izglābšanās, tiesa ar smagiem apdegumiem, kļuva par tās dienas vakara sensāciju, un uz dažām stundām novirzīja mediju uzmanību uz šo otršķirīgo detaļu.

Tālredzīgākie jau mēra attālumu līdz Maskavai

Pagaidām notikumi attīstās pēc ZSU labvēlīgākā scenārija. Krievijas aizsardzība vairākos virzienos ir sabrukusi, steidzīgi pārsviesto rezervju pietiek tikai caurumu aizlāpīšanai gar lielākajiem ceļiem. Naktī no 8. uz 9. augustu liela Krievijas armijas kolonna uz Riļskas šosejas netālu no Oktjabrskas ciemata nokļuva zem spēcīgas HIMARS uguns un tika gandrīz pilnībā iznīcināta. No rīta agrumā garāmbraucošas automašīnas uzņemtajā video redzamas 12 sašautas smagās automašīnas ar daudziem guļošiem ķermeņiem (visticamāk, līķiem) kravas kastēs.

Tiek ziņots, ka Kurskas virzienā tiek pārsviestas rezerves gan no Baltijas valstu pierobežas, gan Baltkrievijas, gan citām vietām. Mērena panika valdot Kurskā, kur daļa “biznesa” ir apturējusi darbu, nogaidot, kas notiks tālāk. Cilvēki masveidā izpērk ilgi glabājamās pārtikas un sadzīves preces. No robežai tuvākajām pilsētām daudzi evakuējas, negaidot valsts palīdzību. Putina piesolītie 10 000 rubļi (apmēram 100 eiro) katram, kas Ukrainas apšaužu rezultātā zaudējis mitekli, izklausās pat ne smieklīgi. Nožēlojami, un rada jautājumus: kad pats Putins pēdējo reizi rokā turējis reālu naudu. Vai viņš vispār saprot, ko šodien nozīmē 10 000 rubļu?

Ne mazāka panika ir Maskavā augstākajos varas koridoros. Visiem ir skaidrs, ka notikušais nepaliks bez sekām. Runa nav tikai par augstāko militāro vadību. Putina dusmu zibeņi var krist uz jebkuru. Šādā situācijā neviens nevar būt drošs, ka iespējamā grēkāžu meklēšana neizvēršas plašās, masveida represijās visā pārvaldes aparātā.

Tikmēr ZSU gatavojas ne tikai ieņemto teritoriju aizsardzībai, bet iešanai uz priekšu. Pastāv iespēja Ukrainas armijai ieņemt ne tikai Riļsku, Ļgovu un Kurčatovu. Atsevišķi “vojenkori” jau norāda uz Ukrainas spēku aktivizēšanos pierobežas teritorijās pie Gluhovas (Ukrainā, apmēram 40 kilometrus uz ziemeļiem no esošās karadarbības lauka), ar tieša uzbrukuma perspektīvu Riļskai pāri robežai.

Ja šāds uzbrukums patiešām notiktu, tad tas būtu pirmais sekmīgais hitleriskās Vācijas ģenerāļa Guderiana stila triecienķīļu uzbrukums šajā karā. Tāpat iespējams līdzīgs uzbrukums Belgorodas apgabalā.

Tagad Krievijas ģenerālštābam būs jārēķinās ar šādām iespējām. Līdz šim Gerasimovs bija pārliecināts, ka nav lielas nozīmes turēt robežas aizsardzībai lielus spēkus, ja tos var izmantot frontē. Šī pārliecība, ka uz robežas var atstāt jauniesauktos, jo Ukraina jau tāpat neuzdrošināsies uzbrukt Krievijas kanoniskajai teritorijai, viņu arī pazudināja.

Ukrainas uzbrukums ir pilnībā izmainījis kara raksturu. Karš ir atnācis arī pašā Krievijā, un turienes cilvēki beidzot sāk saprast, ar ko viņu valsts jau trešo gadu nodarbojas. Ja ZSU ieņems ievērojamas teritorijas Kurskas, iespējams arī Belgorodas apgabalos un spēs tās noturēt (ko atvieglo uzbrukuma operācijām grūti izmantojamais, stipri purvainais un mežiem apaugušais apvidus), tas var būtiski ietekmēt ne tikai kara raksturu, bet politisko klimatu ne tikai Krievijā, bet arī visā pasaulē.

Ļoti iespējams, ka tieši šīs brīvdienas būs izšķirošās. Vai Krievijai izdosies sakoncentrēt Kurskas apgabalā pietiekoši lielus un kaujas spējīgus spēkus, lai atsviestu Ukrainas armiju atpakaļ līdz robežai? Vai arī tiks atklāta un ilgstoši noturēta jauna fronte, ar vēl nezināmu virzību. Nav teikts, ka fronte ies atpakaļ uz Ukrainas pusi. Tikpat labi fronte var virzīties uz austrumiem, uz Kursku un vēl tālāk. Ne viens vien jau sācis kartē mērīt, cik tālu tad īsti ir līdz Maskavai. To pagaidām var uztvert kā joku, bet katrā jokā ir sava daļa patiesības.

Komentāri

Milzīgi zaudējumi, politiķu nemākulīgi lēmumi, valsts naudas iepumpēšana, lai glābtu aviokompāniju, izmisīga investoru meklēšana un visbeidzot bankrots – tāda ir Itālijas nacionālās aviokompānijas “Alitalia” dramatisko peripetiju vēsture. Daudzās lietās vērojamas pārsteidzošas sakritības ar Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” ērkšķaino ceļu. Atšķirības ir tikai izmēros – “Alitalia” bija dibināta pēc Otrā pasaules kara, tērēja miljardus, vizināja pasažierus pāri okeānam ar milzīgajām “Airbus” lidmašīnām. Var teikt, ka mūsu “airBaltic” ir kā mazs itāļu “Alitalia” modelis – daudzas ķibeles stipri līdzīgas.

Svarīgākais