Pieminēt lielgabalus, pulveri un sprādzienus saistībā ar leģendārās grupas AC/DC Eiropas koncerttūri “Power Up” var vairāku iemeslu dēļ. Vispirms lielgabals rotā šīs tūres logo un koncerta noslēgumā dziesmas “For Those About to Rock (We Salute You)” pavadījumā dārd lielgabalu zalves. Taču galvenais ir jautājums: vai vecie buki – 76 gadus vecais Braiens Džonsons un 69 gadus vecais Anguss Jangs – vēl velk? Vai pulveris vēl sauss?
Novērtēt izcilo mūziķu varējumu devos uz Vīni, kur tieši Līgo vakarā notika AC/DC koncerts. AC/DC nenoliedzami ir grupa no pagātnes. No tālajiem septiņdesmitajiem, lai arī tās jaunākais albums “Power Up” iznāca 2020. gadā. Šajā koncerttūrē, kas nosaukts tādā pašā vārdā, iekļautas divas šī albuma dziesmas: “Demon Fire” un “Shot in the Dark”. Abas tikpat kā nekrīt ārā no kopējā grupas ikonisko hitu skanējuma. Tikpat kā, jo neviena no jaunajām dziesmām, lai cik talantīgi tā nebūtu uzrakstīta, nevar popularitātē sacensties ar par klasiku jau kļuvušajām “Highway to Hell”, “Thunderstruck” vai “Back in Black”.
Dažkārt pilnīgi žēl skatīties, kā kādreiz populāru grupu paliekas (viens vai divi mūziķi no kādreizējā sastāva) braukā pa pasauli, uzstājas uz treššķirīgām skatuvēm un uz veco lauru pamata cenšas vēl noķert kādu atzinības aplausiņu un pie viena arī kādu centiņu nopelnīt. Lai neapvainojas Kuldīga, bet arī Latvijā savulaik mega populārās britu glemroka grupas “Slade” uzstāšanās Kuldīgas pilsētas svētkos neko vairāk kā žēlumu neizraisa.
AC/DC ir grupa, kura joprojām ir pašā popularitātes virsotnē un pulcē pilnus stadionus. “Power Up” koncerttūre bija izsludināta jau pērn un biļešu tirdzniecība atklāta šā gada februārī. Biļetes uz visu divus mēnešus ilgo tūri tika izpirktas faktiski vienā dienā. Jāpiebilst, ka lētākās biļetes vietās, kur ierobežota redzamība (skatuves malās, kur redzama tikai skatuves priekšdaļa), maksāja, sākot no 125 eiro.
Es par šo koncerttūri uzzināju gluži nejauši. Maija sākumā, viesojoties Seviļā, ieraudzīju reklāmas afišas. Jāsaka, ka tieši AC/DC bija viena no tām grupām, uz kuras koncertu nekad nebiju bijis un jau agrāk bija vēlme to apmeklēt. Tāpēc uzreiz ieinteresējos. Diemžēl, ieejot biļešu pārdošanas platformās, nācās konstatēt, ka biļetes jau izpārdotas. Palikušas vien tikai dažviet ar “ierobežotu redzamību”. Ja tā, tad nu nekā. Būs jābrauc uz koncertu citreiz, taču, paskatoties “You Tube”, kā abi AC/DC līderi dragā savā vecumā, nolēmu - nav ko atlikt. Jābrauc.
Šeit jāatzīmē, ka AC/DC nebija starp manām mīļākajām grupām agrā jaunībā, septiņdesmito gadu otrajā pusē un astoņdesmito sākumā, kad tā bija slavas zenītā. Tuvāka man tā uz brīdi kļuva pēc 1990. gadā iznākušā albuma “Razors Edge” ar tās superhitiem “Thunderstuck” un “Moneytalk”, bet vēlāk jūsma tieši par šo albumu noplaka, saglabājoties zināmai interesei par grupu kopumā. Ar to gribu teikt, ka AC/DC koncertu vēlējos apmeklēt nevis nostalģijas vadīts, lai “atgrieztos jaunībā”, bet gan tieši baudīt to mūziku, kuras ritmu izjūtu kā savu.
Vīnes Ernsta Hapela stadions atrodas uz Donavas salas pilsētas meža parka vienā malā. Rīgas mērogā tas būtu kā Lucavsalā, ja tā būtu Biķernieku meža izmēros. Stadiona ietilpība ir 60 tūkstoši. Uz koncertu tas bija pārpildīts. Interesanti, ka pa ceļam uz stadionu daudzi turēja rokās pārdošanai domātas biļetes. Būtu zinājis, nebūtu pircis tās ar traucētu redzamību.
Stadions patiešām ir liels. Skatītāju tribīnes zem jumta un vasaras saulgriežos vakars ir saulains un gaišs. Koncerta sākums uz biļetes norādīts 19.30, bet ierodamies stadiona apkārtnē jau uzreiz pēc sešiem.
Mudž cilvēku pūļi, milzīgas rindas pie alus, desiņām, AC/DC atribūtikas, krekliņiem, cepurēm un tieši šai grupai raksturīgajiem sarkani mirgojošajiem velnu radziņiem. Publika visdažādākā. Gan vīri melnā ar sirmām bārdām 70+, gan ģimenes ar maziem bērniem. Mums tieši priekšā sēdēja ģimene ar diviem bērniem, no kuriem jaunākajam bija ne vairāk kā 10 gadu, bet vecākajam kādi 12.
Ir arī visu vecumu sievietes. Pārsvarā ap 40, bet īstas fanes. AC/DC krekliņos, ar radziņiem uz galvas, dziedošas līdzi un dejojošas mūzikas ritmā. Var just, ka uz koncertu pārsvarā atnākuši tie, kuriem AC/DC ritmi uzsit asinis. Ziņkārīgo, kas nejauši ieklīduši, vismaz vizuāli nav daudz. Tiesa, netrūkst arī to, kuri acīmredzami atnākuši kādam līdzi. Tēvam, vīram, draugam vai pat mammai. Tieši blakus mums sēdēja mamma ar dēlu.
19.00 uz skatuves kāpj iesildītāji: grupa “Prety Reckless”, kuras līdere ir dziedātāja un modele Teilore Momsena. Kāpēc šī grupa izvēlēta par iesildītājiem, var tikai minēt. Viņi jau cenšas no visas sirds, bet rezultāts ir visai blāvs. Nospēlē gandrīz stundu. Pāris dziesmu bija tīri klausāmas, bet ne vairāk. Gandrīz pusstundu pēc viņu noiešanas no skatuves tehniķi pārbauda visus savienojumus un pazūd. Stadionā viens pēc otra ceļas un veļas skatītāju viļņi. Spriedze pieaug, saule pazūd, un 20.30 sākas tūres ievada video.
Limuzīns, ko rotā grupas logo - zibensšautra, tuvojas pilsētai, pabrauc garām uzrakstam “Vīne” un iebrauc stadionā. 60 000 pūļa rēkoņas pavadīti, uz skatuves uznāk viņi. Anguss Jangs šoreiz ir spilgti sarkanā žaketē un šortos. Viņam uz citiem koncertiem ir tāds pats tērpu komplekts zaļā, zilā un melnā krāsā. Sarkanā, manuprāt, ir visiespaidīgākā. Braiens Džonsons tradicionāli tumši pelēkā T kreklā un neiztrūkstošajā naģenē (lai cik karsts nebūtu laiks).
Jāatzīst, ka no savas vietas redzu pārsvarā tikai to, ko rāda uz lielā ekrāna skatuves sānos, bet, par laimi, attēls ir pietiekami spilgts un ass. Arī dzirdamība ir apmierinoša. Jau no pirmajiem Angusa Janga pieskārieniem ģitāras stīgām nāk ārā milzu enerģija, ko pastiprina ārkārtīgi spēcīgs bungu ritms. Sākot skanēt otrajai dziesmai - “Back in Black” - skatītāji arī stadiona sēdvietās ceļas kājās, dzied līdzi, auro, svilpj un dejo.
Koncerta “setlistē” ir daudzas “ikoniskās” AC/DC dziesmas (“Hell’s Bells”, “You Shook Me All Night Long” un jau pieminētās “Highway to Hell”, “Thunderstruck” vai “Back in Black”), bet ir arī labas, populāras, taču it kā mazāk pazīstamas dziesmas. Piemēram, “Riff Raff”, “Sin City”, “Have a Drink on Me” un citas. Publika acīmredzami labāk uzņem “ikoniskās” dziesmas nekā to pašu “Riff Raff”, “Whola Lotta Rosie” vai pat AC/DC agrīno laiku himnu - “Let There Be Rock”.
Tieši “Let There Be Rock” koncerttūres ietvaros ir pagarināta līdz 19 minūtēm, no kurām vairāk nekā desmit minūtes ir Angusa Janga individuālā performance ar pacelšanos uz apļveida postamenta virs skatuves, nokrišana it kā bērna histērijā uz šī postamenta grīdas, tirinot kājas pa gaisu (atcerēsimies viņa tēlu - puišelis īsās bikšelēs), visu laiku turpinot spēlēt ģitāru. Atgādināšu, ka spēja bez roku palīdzības no guļus stāvokļa uz grīdas piecelties kājās ir viens no (ne)vecuma testiem.
Anguss šo testu iztur nevainojami. Tāpat kā visu koncertu, kura laikā viņš divas stundas gandrīz bez pārtraukuma skrien pa skatuvi, lokās līdzi ģitārai un lēkā. Protams, kustību ātrumā jaušams, ka viņš vairs nav nekāds jauneklis, bet tomēr... 69 gados izturēt tādu slodzi. Viņu var tikai apbrīnot.
To pašu var teikt par 76 gadus veco solistu Braienu Džonsonu. Vēl vairāk. Viņš uz skatuves izskatās pat jauneklīgāks nekā septiņus gadus jaunākais Anguss. Varbūt pie vainas ir tas, ka Jangs pārstājis krāsot matus un garie, bet pilnīgi sirmie mati viņu padara vecišķāku, kamēr Džonsonam no naģenes apakšas lien ārā bieza brūnu matu kodaļa. Bet arī kustībās Džonsons izskatās asāks, lai gan jāatzīst, ka Jangam slodze sanāk krietni lielāka.
Koncertu noslēdz Angusa un viņa nu jau mirušā brāļa Malkolma kopdarbs - episkā “For Those About to Rock (We Salute You)” ar lielgabalu zalvēm noslēguma akordu vietā. Diemžēl jumta dēļ Vīnes stadionā īstais salūts iekšpusē netiek atļauts un uguņošana notiek ārpusē, kas skatītājiem faktiski paliek neredzama. Žēl, jo cituviet, pat tur, kur stadions ir pilnībā slēgts kā Gelzenkirhenē vai Seviļā, salūts tik un tā notika stadiona iekšpusē. Bet tas nekas. Tāpat koncerts ir izdevies vienreizēji iespaidīgs.
Nevaru teikt, ka man būtu ļoti liela koncertu pieredze, bet esmu bijis Rīgā uz diviem “Rammstein” koncertiem “Arēnā Rīga”, uz Lady Gaga koncertu Mežaparkā, savulaik uz Roberta Plānta, “Nazareth”, “Deep Purple” un citu pasaulē slavenu grupu koncertiem, bet šis tomēr sita pušu visu agrāk redzēto. Ne mirkli nebija žēl iztērētās naudas, kas, rēķinot lidmašīnas biļetes, Vīnes viesnīcu cenas un citas izmaksas, nebija mazā. Bija tā vērts, un atbilde uz sākumā uzdoto jautājumu ir: AC/DC ne tikai velk, bet arī spridzina. Ne pa jokam, jo pulveris ir ne vien sauss, bet tā ir pietiekami vēl ne vienai vien koncerttūrei.
