Pirmdienas rīts atnāca ar zināmu pārsteigumu. Neslēpsim, katram nacionāli noskaņotam cilvēkam – patīkamu pārsteigumu. “Progresīvo” kosmopolītiskā kultūras ministre Agnese Logina atkāpusies. It kā personisku iemeslu dēļ.
Taču priekiem nebija lemts ilgs mūžs. Jau drīz vien parādījās ziņa, ka viņas vietā nāks vēl “rūdītāka” progresiste, uz likuma pārkāpšanas robežas balansējošās biedrības “Gribu palīdzēt bēgļiem” biedre, “Providus” aktīviste Agnese Lāce. Lāces iespējamā kļūšana par kultūras ministri ir dziļi simboliska, jo iezīmē jaunu posmu Latvijas politikā.
Ilgus gadus, pat gadu desmitus Latvijas politika balstījās uz tehnokrātiskiem pamatiem. Valdību darbībā ideoloģiskajai komponentei bija izteikti otršķirīga loma. Protams, katrai partijai, ejot uz vēlēšanām, bija savi balsu makšķerēšanas žibuļi, bet tie galvenokārt bija domāti vēlētāju pievilināšanai, nevis “špikeris” reālajai rīcībai. Var jau teikt, ka Nacionālā apvienība (NA) strikti iestājās par latviskuma nostiprināšanu valstī, bet arī šai partijai tas bija tikai viens šaurs nišas jautājums.
“Progresīvie” ir tīri ideoloģiska partija, kurai ir savs īpašais redzējums pilnīgi visā politisko jautājumu spektrā. Ne tikai nacionālajos, imigrācijas vai LGBT+ jautājumos. Arī ekonomikā viņiem ir sava ideoloģiski izsvērta pozīcija, kuru jau pavisam drīz redzēsim politiskajās debatēs. Tā ir pirmā šāda tipa partija, kurai ir izdevies tikt valdībā.
Pagaidām “Progresīvie” vairāk izpaužas tur, kur viņiem ir dotas iespējas izvērsties. Šobrīd tā ir kultūras sfēra, kura ir vieglprātīgi atdota šo kosmopolītisko globālistu pārraudzībā. Vieglprātīgi, jo skaitliski nelielai nācijai kultūras savdabības saglabāšana ir īpaši nozīmīga, bet “Progresīvajiem” ir pilnīgi cita izpratne par kultūras lomu sabiedrībā. Šī atšķirīgā izpratne nekad nav tikusi slēpta, un Logina jau no pirmās dienas ministres amatā uzsvēra, ka viņas politika būšot radikāli atšķirīga no NA politikas.
Tas, ka Evikas Siliņas valdībā kultūra tika nodota “Progresīvo” pārraudzībā, jāvērtē kā rupja stratēģiska kļūda, jo kultūras jautājumi latviešiem vienmēr bijuši ārkārtīgi jūtīgi. Kultūras cilvēki allaž bijuši kā paraugs, kam līdzināties. Arī Atmodas gados, nenoliedzot un nemazinot īsto disidentu lomu, tieši kultūras cilvēki iznesa nacionālās pretošanās ideju plašās tautas masās un bija Latvijas Tautas frontes galvenais dzinējspēks. Atdodot kultūru kreisi kosmopolītiskajiem spēkiem, Siliņas vadītā “Jaunā vienotība” stipri riskē.
Jautājums ir nopietns, jo kultūras sfēra šobrīd pasaulē tiek pakļauta spēcīgam galēji kreiso spiedienam. Daudzi kultūras darbinieki ir kreisi vai pat radikāli kreisi noskaņoti. Daudzviet kultūras sfēra kļuvusi par īstu kreiso ekstrēmistu midzeni.
Piemēram, televīzijas kanāla “Euronews” kultūras nodaļas korespondents ilgus gadus intervēja dažādus māksliniekus, komponistus, aktierus, uzsvērti kopējot čekas dibinātāja Fēliksa Dzeržinska tēlu - ar viņa kanonisko naģeni galvā, garu šineļveida mēteli mugurā un šķidro bārzdeli zem zoda. Droši vien viņam pašam tas šķita baigi stilīgi. Acīmredzot arī neviens kultūras darbinieks viņam nenorādīja, ka nav diez cik gaumīgi līdzināties nelietīgam slepkavniekam. Diemžēl pasaules kultūrtelpā tādi bandīti kā Če Gevara, Mao vai Trockis daudziem joprojām šķiet apbrīnas vērti “cīnītāji par taisnību un brīvību”.
Vēsturiski izveidojušos īpatnību (okupācijas) dēļ Latvijā kultūras sfēra tradicionāli ir bijusi visai nacionāli noskaņota. Visi šie Dzeržinski, Če Gevaras un citas kreiso ikonas Latvijā nekad nav bijušas cieņā. Līdz šim. Tagad situācija sāk bīstami mainīties. Sāk ienākties galēji kreisās ideoloģijas indīgie augļi.
Ilgus gadus šķita pašsaprotami, ka kultūras nozari vada nacionāli noskaņoti cilvēki, neatkarīgi no tā, kuras partijas pārraudzībā bija pati Kultūras ministrija. Tāpēc Loginas izteikumi par Dziesmu svētku nacionālistisko ievirzi un nepieciešamību pārdefinēt patriotismu izsauca gluži loģisku sistēmas pretdarbību.
Logina, uzsākot karagājienu pret “nacionālismu”, acīmredzami pārvērtēja spēkus. Viņai neizdevās iegūt nozares respektu. Viņas darba iznākums ir loģisks - amatu nācās pamest. Nav pat svarīgi, vai Logina to izdarīja personisku vai kādu citu iemeslu dēļ. Skaidrs, ka savu amata slogu viņa nespēj iznest. Pieļauju, ka to viņa saprata pati, ministra krēslā jutās nekomfortabli un pie pirmās izdevības no šī sloga kratījās vaļā.
Ātrums, ar kādu “Progresīvie” izvirzīja nākamo kultūras ministri, liecina, ka Loginas lēmums viņiem pašiem nebija pārsteigums. Visticamāk, Logina jau sen bija sapratusi, ka uzņēmusies par daudz un šo “smagumu” nespēj celt. Vai to spēs Lāce? Spriežot pēc viņas publiskajiem izteikumiem, viņas pārliecība par “savu taisnību” ir krietni lielāka nekā Loginai, bet tas tikai nozīmē vēl lielāku konfrontācijas risku ne tikai sistēmā, bet arī sabiedrībā kopumā.
Tas nozīmē, ka agri vai vēlu arī Siliņai kā valdības vadītājai būs jāiesaistās šajā konfrontācijā. Ar Lāci valdībā tas būs pilnīgi neizbēgami, tāpēc Siliņai un “Vienotībai” kopumā jau tagad jāpieņem stratēģisks lēmums - vai iet galēji kreiso pavadā, vai arī nospraust skaidras robežas, līdz kādām “Progresīvie” var iet koalīcijas ietvaros. Tas ir, pateikt - meklējiet citu, mazāk konfrontējošu kultūras ministra kandidātu, vai arī... paši saprotiet, kas jādara.
