Dažkārt saplēšas ne vien idejiskie pretinieki, bet arī līdzīgi domājošie. Uz līdzenas vietas. Par it kā neko. Nupat lielu sabiedrības rezonansi (vismaz mediju vidē) izraisīja ziņa, ka Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) pieprasījis nodibinājumam “Re:Baltica” atmaksāt daļu seriāla “Šķelšanās” veidošanai piešķirtās naudas – 36 590 eiro.
Runājot par šo strīdu, stingri jānodala lietas formālā puse no tās patiesajiem iemesliem. Formāli SIF pārmet, ka “Re:Baltica”, uzņemot četru sēriju filmu par politiskajiem procesiem Daugavpilī, neesot ievērojis prasību par latviešu valodas lietojumu, tāpēc piešķirtā nauda neesot izlietota atbilstoši nosacījumiem.
Tiek skaitītas sekundes, cik runāts vienā, cik otrā valodā, un tad rēķināts, cik jāatmaksā. Tas viss, protams, izskatās jokaini un ļauj “Re:Baltica” šos pārmetumus neatzīt. Teikt, ka mums vienkārši piesienas piesiešanās pēc. Tāpat “Re:Baltica” norāda, ka krieviski runātajiem tekstiem esot bijuši subtitri, tāpēc viss esot atbilstoši nosacījumiem.
Nav šī raksta mērķis izvērtēt, kurai pusei šajā lietā formālā taisnība, kurai ne. “Re:Baltica” sola šo SIF lēmumu pārsūdzēt tiesā, ja SIF pats neapdomāsies un savu lēmumu nemainīs. Lai tad arī tiesa lemj. Raksta mērķis ir cits.
Ja paskatāmies uz “Re:Baltica” un SIF, tad tās ir divas ja ne vienādi, tad līdzīgi domājošas (agrāk teiktu - sorosiskās) struktūras, kuras līdz šim dzīvojušas labskanīgā sazobē. “Re:Baltica” un tās meitas struktūra
“Re:Check” ražo un publicē dažādus “atmaskojumus”. Pārsvarā tiek “atmaskoti” margināli konspirologi vai citas ārpus pamatplūsmas stāvošas personas un viņu izteikumi.
Vārds “atmaskot” obligāti jāliek pēdiņās, jo metode ir samērā vienkārša. Tiek paņemts kāds acīmredzami aplams fakts, kuru kāds pateicis vai publicējis sociālajos tīklos (piemēram, leģenda par čemtreiliem. Proti, ka no lidmašīnām tiekot kaisīta inde), un tad tiek publicēts speciāls raksts, kurā zinātniski pamatots, ka tā nav patiesība.
Pārliecināšanas mehānisms ir līdzīgs kā padomju laika ateistu biedrībām, kuras pierādīja savu taisnību ar neapgāžamu argumentu: Gagarins uzbrauca kosmosā un tur nekādu dievu neredzēja. Tātad visa reliģija ir tīrās muļķības. Šahs un mats. Šajā konstrukcijā visi, kas novirzās no “pareizā” kursa, melo, ir muļķi un viņiem uzticēties nedrīkst. Iepretim mums, kam vienmēr un visā taisnība.
Pie varas esošie “pareizie” politiķi un “pareizie” uzskati (piemēram, par kovidvīrusa dabīgo, ne laboratorijas izcelsmi) ir ārpus šo “pētnieku” radariem. Varbūt esmu kaut ko palaidis garām, bet neatceros nevienu “Re:Baltica” “pētījumu” vai “Re:Check” “atmaskojumu”, kurā kā sliktie un aplamības runājošie parādītos “Vienotības” politiķi. Precizēsim: tajā brīdī aktīvie “Vienotības” politiķi, nevis jau norakstītie kā, teiksim, Dzintars Zaķis.
Tātad “Re:Baltica” un “Re:Check” ir vienota struktūra, kura apgūst naudas resursus, tajā skaitā SIF resursus, pārsvarā nodarbojoties ar dažādu muļķību “atmaskošanu” un marginālu, šaubīgu personu “izvešanu skaidros ūdeņos”. Tā kā sociālie tīkli ir pārpilni dažādu blēņu un aplamību, bet publiskā telpa pilna visādu dīvainīšu, tad tā ir neizsmeļama zelta dzīsla. Ja vien kāds par šo “atmaskošanu” maksā.
Ja saucam lietas īstajos vārdos, tad tā nav nekāda “atmaskošana”, bet gan vienkārša naudas apgūšana, lai neteiktu skaļāk - atmazgāšana. Un nevajag teikt, ka tūkstošiem cilvēku tic šīm muļķībām, tāpēc tās mums “jāatmasko”. Kad tiek aizrādīts: vai tad nav nopietnāku lietu, ko “atmaskot”, tad pretarguments vienmēr ir viens: bet “Facebook” viņiem ir tūkstošiem sekotāju. Tātad tic.
Vai kāds no šiem čemtreilu vai plakanās zemes ticīgajiem, izlasot rečekistu “atmaskojumu”, nokratīs “aizspriedumu” plīvuru un nonāks pie “patiesības gaismas”, ir jautājums, kurš šī kantora darbiniekus nenodarbina. Tam vairs nav nozīmes. Galvenais, ka par šo “atmaskošanu” ir saņemta nauda.
SIF ir valsts institūcija, kura dala valsts budžeta (nodokļu maksātāju) naudu dažādiem medijiem un paramedijiem. Pēc visai izplūdušiem un visnotaļ subjektīviem kritērijiem. Taču galvenais, ka SIF vada Zaiga Pūce, kuras vīrs ir Edgara Jaunupa skolas biedrs un draugs Juris Pūce. Viņš ir arī viens no partijas “Latvijas attīstībai” (LA) līderiem.
Tieši pēdējais faktors ir būtiskākais, kas rada šo abu struktūru - “Re:Baltica” un SIF - saplēšanās neparasto raksturu. Kad bildē redzi galda pretējās pusēs ar dusmīgām, rūpju pārpilnām sejām konfliktā iesaistītās personas - Sanitu Jembergu un Zaigu Pūci, tad tas izskatās gandrīz kā Tatjana Ždanoka ar Andreju Mamikinu būtu saplēsušies. Tad kas notika?
Te arī nonākam līdz konflikta patiesajam iemeslam. Tas, protams, tiks noliegts, taču tas ir tik acīmredzams un virspusē stāvošs, ka to pat gribot nevar neredzēt.
Runa ir par ziedojumiem partijai LA. Šā gada 10. aprīlī “Re:Baltica” publicēja rakstu: “Aploksne - bankomāts - partija. KNAB izbeigtās “Latvijas attīstībai” lietas rāda nelikumīgas finansēšanas shēmu”. Šo rakstu nākamajā dienā pārpublicēja lsm.lv un citi. Tajā bija pārstāstītas KNAB izmeklēšanas liecības, kurās dažādi ziedotāji stāstīja neticamus stāstus par to, kāpēc viņi ziedojuši lielas naudas summas šai partijai.
Šīs liecības patiešām bija gluži fantastiskas. Piemēram, kāds krāvējs Vladimirs Zaicevs stāsta, ka bijis divās LA partijas sapulcēs, kuras viņu tā spārnojušas, ka viņš no savas 900 eiro algas vairākus mēnešus krājis naudu, lai varētu noziedot partijai 2100 eiro. Savukārt par pārdevēju strādājošais Artūrs Strazdiņš, kurš bijis parādā sešām ātro kredītu firmām, ziedojis partijai 1900 eiro, jo esot partijas biedrs. Tādu liecību ir vairāk nekā desmit, taču KNAB kriminālprocesu atteicies ierosināt, jo kriminālatbildība sākas, ja tiek ziedotas lielas summas - sākot no 50 minimālajām algām, kas ziedojumu veikšanas brīdī būtu 21 000 eiro. Tā kā ziedojumi bijuši mazāki, tad nekā.
Jāatzīst, ka šis ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad “Re:Baltica” klupa krāgā kādam no “valdošajiem”. Var iebilst, ka LA 2022. gada vēlēšanās nepārvarēja 5% barjeru un vispār ir ārpus parlamenta partija, tāpēc nav nekāda “valdošā”. Formāli varbūt, bet, kā redzams, ne praksē. Tieši caur SIF partija saglabā noteiktu ietekmi politiskajā šķirā.
Kā liecina nupat notikušās Eiroparlamenta vēlēšanas, tad šis ziedojumu skandāls vēlēšanu rezultātus tikpat kā nav ietekmējis. LA ieguva trešo labāko rezultātu - 9,36%, un grūti iedomāties, ka, ja nebūtu šā skandāla, viņi iegūtu kaut ko būtiski vairāk.
LA principiāli nevarēja izlikties nemanām šo “Re:Baltica” nekaunību, uzbraucot savējiem. “Re:Baltica” nedrīkstēja palikt nesodīta. Visādus Jeremejevus, Brēmaņus, “Jaunlatviešus”, “Suverēnās varas” un pat Šleseru ar Krištopanu un Šķēli piedevām jūs varat “atmaskot”, cik vien tīk, bet kā uzdrošinājāties pacelt roku pret mums? To nevar piedot.
Tāpēc arī sekoja nenovēršama atmaksa. Nenovēršama tāpēc, ka šajās aprindās nedrīkst neatbildēt. Ja tev uzkāpj uz kājas, tad tev jāuzkāpj pretī. Citādi tas tiks uztverts: viss, tiem vairs nav pulvera. Nu, apmēram kā “Kustībai “Par!””. Ar visām no tā izrietošām sekām. Tāpēc jādod pretī pēc pilnas programmas.
Vai tas nozīmē, ka karš starp čūsku un krupi būs līdz galam, līdz pēdējai asins lāsei? Proti, visās tiesu instancēs, vienam otru nežēlojot? Visticamāk, ka nē. Abas puses saprot spēles noteikumus. Viena otrai nodarījušas gauži, tāpēc tagad var atkāpties un draudzīgi dzīvot tālāk. Tas ir, dalīt un apgūt naudu. Nekādi lielie miljoni tur varbūt nav, bet abu struktūru darbiniekiem pietiek. Tāpēc gan jau drīz vien tiks atrasts abas puses apmierinošs kompromiss, jo, kā mēdza teikt kāds klasiķis ar Sicīlijas saknēm: karš, dzīvošana “uz matračiem” izmaksā pārāk dārgi.
