Eiroparlamenta vēlēšanas iegājušas finiša spurtā. Jau var sākt balsot. Šīs nedēļas nogalē viss būs beidzies un būs skaidrs. Vieni svinēs uzvaru, citi norīs zaudējuma rūgtumu. Paliks šo vēlēšanu rezultāti, pēc kuriem varēs spriest par mūsu sabiedrības politisko noskaņojumu un tās sadalījumu.
No tīri sadzīviskā aspekta Eiroparlamenta vēlēšanas ir vēlēšanas, kuras tieši cilvēku dzīvi ietekmē vismazāk. Eiroparlamenta deputātu kopā ir daudz, bet no Latvijas maz. Viņi ir tālu no reālo lietu kārtošanas, un uz ikdienas dzīvi viņu ietekme ir niecīga. Tomēr šīm vēlēšanām ir zināma vispārpolitiska nozīme. Tās iezīmē “lielo rāmi”, kura kontūras šajā rakstā centīšos ieskicēt.
Pirmkārt, šīs vēlēšanas ir visai precīzs politiskais barometrs, kurš rāda gaidāmo politisko noskaņojumu pārskatāmā nākotnē. Tās uzrāda kopējās tendences gan Eiropas mērogā, gan arī katras atsevišķas valsts mērogā. Tieši tāpēc, ka vēlēšanas ir tik tālu no cilvēku ikdienas problēmām, tās ir izteikti politiskas. Savā ziņā pat filozofiskas.
Sadzīviskās komponentes tur ir maz, un katrs deputāta kandidāts, kurš stāsta, ka Briselē risinās ielu gluduma, pensiju lieluma vai pārtikas cenu jautājumus, acīmredzami mānās un uzskata savus vēlētājus par muļķiem. Var pat teikt, ka Eiroparlamenta vēlēšanas ir ārkārtīgi plaša, reprezentatīva sabiedriskās domas aptauja, kas parāda eiropiešu redzējumu par mūsu civilizācijas vēlamo kursu.
Katrā valstī šie “vēlamā kursa” jautājumi var būt citi. Latvijā diskusijas par to, kurš jautājums mums šobrīd ir vissvarīgākais, nenotiek. Tas ir skaidrs visiem - drošības aspekts un attieksme pret Krievijas - Ukrainas karu. Atsevišķi aktīvisti var izrādīt savu sašutumu par to, ka mūsu deputātu kandidāti nepietiekamu uzmanību pievērš “klimata” jautājumiem, ir skeptiski noskaņoti pret “zaļo kursu”, transpersonu tiesībām un citām “modīgām” lietām, bet mums Latvijā, teiksim tā, nav vaļas nodarboties ar šīm modes rotaļlietām. Situācijā, kad pār Eiropu ir pārklājusies eksistenciālu draudu ēna Putina režīma veidolā, ir nopietnākas lietas.
Līdz ar to šīs vēlēšanas mūsu valstī ir izvērtušās par viena jautājuma vēlēšanām. Pamatjautājums ir: attieksme pret Putinu, Putina Krieviju un attieksme pret Putina skaļākiem vai klusākiem atbalstītājiem Latvijā. Šeit svarīgi atzīmēt, ka nav runa par attieksmi pret cilvēku etnisko izcelsmi, bet gan pret vairāk vai mazāk izrādīto lojalitāti Putinam un viņa impēriskajiem projektiem.
Šeit parādās divi atsevišķi aspekti. Pareizāk sakot, divas robežšķirtnes. Viena ir šī attieksme pret Krievijas agresīvo politiku. Tur viss ir samērā skaidrs. Ja politiķis nevar nosaukt, kurš šajā karā ir agresors, un sāk spriedelēt: “viss nav tik viennozīmīgi”, tad konkrētajā gadījumā viss ir tieši ārkārtīgi viennozīmīgi.
Diemžēl nākas konstatēt, ka Latvijā ir zināma daļa šī Kremļa “lielā stāsta” labticīgu klausītāju. Iemesli, kāpēc viņi atrodas šajās pozīcijās, ir visdažādākie, un tos šoreiz neiztirzāsim. Eiroparlamenta vēlēšanas diezgan precīzi uzrādīs šīs daļas reālo lielumu Latvijas politiski aktīvo iedzīvotāju vidū.
Otra, ne mazāk svarīga robežšķirtne iet caur attieksmi pret šiem “Putina sapratējiem”. Tur viss ir krietni sarežģītāk. Cilvēki var būt nikni Putina režīma pretinieki, dedzīgi Ukrainas atbalstītāji, bet viņu attieksme pret pašmāju putinistiem tajā pašā laikā var būt neiedomājami pielaidīga. Centrālā ideja: ar viņiem (putinistiem vai svārstīgajiem) vajag būt “pa draugam”, jo, viņus “atgrūžot”, viņi nostiprinās savā “putinismā”, tādējādi kļūstot par neatgriezenisku “piekto kolonnu”.
Šo pielaidību “iejūtīgie” paši cenšas attaisnot, pārbīdot fokusu. Viņi mēģina sev un citiem iestāstīt, ka aizstāv nevis putinistus, bet etniskos krievus, kuriem jāpalīdz atrast ceļu no dziļā meža, kurā viņi apmaldījušies. Tas nekas, ka “dziļais mežs” patiesībā ir trīs priedes, kurās apmaldīties var tikai tas, kurš pats ļoti grib apmaldīties un neko apkārt neredzēt. Kad šis “uz patiesības takas vedamais” dzird par kārtējo raķeti Harkivas tirdzniecības centrā, tad viņš ar abām rokām aizbāž ausis un kaut ko murmina par amerikāņiem, Baidenu un gejropas izvirtībām.
Šis pierunāšanas, pārliecināšanas princips balstās labticīgā pārliecībā, ka otra puse domā ja ne tāpat kā tu, tad vismaz daļēji tāpat kā tu. Ja tu draudzīgi pastiepsi pretī roku, tad arī otra puse ar atvērtu sirdi darīs to pašu. Diemžēl tā tas nestrādā. Labestība strādā tikai kombinācijā ar stingru neiecietību pret šīs labestības ļaunprātīgu izmantošanu. Ja tavā pretim pastieptajā saujā iespļauj, tad nevajag roku noslaucīt un sniegt to vēlreiz. Ir, rupji runājot, jādod pa purnu. Citādi otra puse pieņem, ka viņam vienkārši pienākas. Tiek pieņemts, ka tu dod nevis no labas sirds, bet gan tāpēc, ka tā tam jābūt.
Liberālajā paradigmā nav vēlmes pieņemt ideju, ka dažādu kultūru, dažādu sociālo sistēmu cilvēki var vienu un to pašu lietu uztvert principāli atšķirīgi, jo tas nonāk pretrunā ar pašu proponēto doktrīnu, kurā “apspiestie” apriori ir “labie”. Viņiem vienkārši neesot paveicies piedzimt un augt labākos apstākļos, tāpēc viņiem šie apstākļi jāpiedāvā. Tad viņi pamazām arī “pievilksies” līdz mūsu “augstajam” līmenim.
Uz šīs teorijas balstījusies ilggadējā integrācijas prakse Eiropas vecajā kultūrtelpā, kura ir acīmredzami izgāzusies (aizbrauciet uz Barselonu, Venēciju vai Parīzi). Taču pat tagad daudzi Eiropā šo izgāšanos stūrgalvīgi atsakās redzēt. Notiek neskaitāmas konferences, labi apmaksāti semināri par “galēji labējo draudiem”, un arī tagad, runājot par gaidāmajiem Eiroparlamenta vēlēšanu rezultātiem, skaļākās bažas ir par “labējo populistu” iespējamo uzvaru.
Taču uz ko gan citu jūs cerējāt? Kad skaties video ar it kā jau pieaugušiem cilvēkiem, kuri laistās ar zupu muzejos, pielīmējas tur pie sienas vai sēžas uz ielas automašīnu priekšā gluži kā bērnudārza rotaļās, tad gribas jautāt: vai šo cilvēku kliedzošais infantilisms jums neliekas bīstams? Eiropā jau trešo gadu plosās pilna mēroga karš, bet Eiropas politiskā šķira uzskata par normālu šo idiotisko “karu” ar Vinsentu van Gogu un Klodu Monē.
Ak, tas esot karš nevis pret šiem māksliniekiem, bet gan par klimatu. Nuja, protams, tikai kāds klimatam sakars ar vecmeistaru gleznām? Ak, uzmanību pievērst. Acīmredzot pati ideja ir pārāk nenozīmīga, samākslota, ja bez van Goga nekādi neaiziet.
Latvijā šai citas sadzīves kultūras integrācijai ir sena vēsture. Vēl kopš 1940. gada bēdīgi slavenajiem naktskrekliem operā. Vairāk nekā trīsdesmit gadi pagājuši, kopš atjaunota neatkarība, bet vēl joprojām notiek smagi cīniņi ap valodu jautājumu.
Šajās vēlēšanās tieši valodas jautājums netiks skarts, taču netieši tas parādās attieksmē pret jau pieminēto “rokas pasniegšanas” doktrīnu “Putina sapratēju” kontekstā. Šeit vērojama stingra pretstāve jau pieminētajam liberālajam diskursam. Stingrās pozīcijās stāvošie aizstāv domu, ka pats putinisms kā ideoloģija balstās uz “spēka” pamatu. Šajā ideoloģijā jebkura piekāpšanās, mēģinājumi būt “draugos” tiek traktēti kā nepārprotams vājums, bet ar vājajiem viņi nedraudzējas. Tos viņi vēlas nospiest, noliekt un izmantot. Tāpēc ar putinistiem jārunā tajā valodā, kuru viņi vislabāk saprot - spēka valodā.
Tos, kuri neskaitāmas reizes piedzīvojuši “uzmetienu”, bet par spīti tam joprojām tic “labestīgās pārliecināšanas spēkam”, jau kopš Staļina laikiem sauc pa “noderīgajiem”, savukārt tos, kuri nelietīgi muld par “abu pušu vainu” - par “īstajiem”. Tad nu pēc nedēļas redzēsim, cik Latvijā “noderīgo”, bet cik “īsto”.
