Ungārija kārtējo reizi nobloķējusi ES palīdzību Ukrainai. Šoreiz tie ir 6,5 miljardi eiro. Pamatā tie ir nesen izveidotā Eiropas Miera fonda pieci miljardi eiro. Eiropas Padomes ārlietu ministru apspriedē pirmdien Ungārijas ārlietu ministrs Peters Sijarto skaidri, bez aplinkiem paziņoja, ka šādas naudas piešķiršana Ukrainai Ungārijai nav pieņemama. Ņemot vērā, ka ES lēmums jāpieņem vienbalsīgi, tad nu atliek noplātīt rokas un teikt: nu, tad neko.
Ne velti iepriekšējo teikumu uzrakstīju izsmējīgā tonī. Tāpēc, ka tieši tāda vai pat vēl bezzobaināka ir ES pozīcija attiecībā pret Ungāriju, kura vairs pat neslēpj savu pilnīgi atklāto Putina aģenta lomu ES iekšienē, uz ko arī norādīja Lietuvas ārlietu ministrs Gabriels Landsberģis.
Landsberģis kļuva arī par šīs sanāksmes lielāko zvaigzni, jo savā uzrunā, iznākot pie žurnālistiem, neparasti asi (Eiropas diplomātiem) izteicās par Ukrainas karu un Rietumu gļēvulīgajām bailēm no Putina.
Landsberģis atzīmēja, ka katrs Rietumu spertais solis tiek skatīts caur Putina uztveres prizmu: ko viņš par to domās? Vai tikai tas nesadusmos Putinu? Kāda būs viņa reakcija, un vai tas neveicinās bēdīgi slaveno eskalāciju? Landsberģis norādīja, ka šādu Rietumu pozīciju Putins uztver kā uzaicinājumu rīkoties tālāk tādā pašā garā un tieši šāda uzsvērti piesardzīga pozīcija veicina to eskalāciju, no kuras visi tā baidās.
Taču pasaules medijos lielāku atbalsi izsauca viņa izteikumi par Ungāriju. Lūk, ko teica Landsberģis:
“Es domāju, ka jāgūst skaidrība par to, kāda pašlaik ir Ungārijas nostāja un kāda tā vienmēr ir bijusi, jo līdz šim katrs gadījums ticis skatīts atsevišķi.
Mēs to papētījām, un izrādās, ka Ungārija ir bloķējusi 41% ES rezolūciju, kuras skar Ukrainu. [..] Gandrīz visas mūsu diskusijas, nepieciešamie risinājumi un lēmumi tiek vienas valsts bloķēti. Tā mums ir jāuztver kā sistemātiska attieksme pret jebkuriem ES centieniem palielināt ES lomu ārlietās. Tie nav atsevišķi gadījumi, un mums jāsāk runāt par to. Es saprotu, ka tas var izklausīties nediplomātiski, jo mēs taču esam laipni un pieklājīgi cilvēki, bet domāju, ka tas jau ir aizgājis ļoti, ļoti tālu.”
Šajā viņa runā parādās visa ES diplomātija savā krāšņumā (lasi: bezspēcībā). Kas šajā runā tāds sevišķs? Ko Landsberģis jaunu pateica? To, ko neviens agrāk nebūtu zinājis? Kur slēpjas šīs runas “skarbais asums”, kuras dēļ to rāda ziņās un tā plaši izplatījusies sociālajos tīklos? Vai kāds līdz šim nezināja, ka Ungārijas pozīcijai Ukrainas jautājumā ir sistemātisks raksturs?
Viss Landsberģa runas asums, izrādās, ir tajā, ka viņš aicina sākt par to runāt. Tātad līdz šim par Ungārijas sistemātisko pozīciju Ukrainas jautājumā nav pat bijis sākts runāt. Tad jājautā: par ko jūs vispār tur runājat, ja par šādu fundamentālu jautājumu diskusijas pat nav uzsāktas?
Izrādās, aicinājums “sākt par to runāt” ir ass un, kā pats Landsberģis izsakās, “var izklausīties nediplomātiski”. Savdabīga diplomātija. Taču jāpiekrīt - uz pārējo ES diplomātu fona Landsberģis patiešām izskatās gandrīz vai izcils. Pat tad, kad neko jaunu nepasaka.
Nav brīnums, ka šī EP ārlietu ministru sanāksme beidzās faktiski ne ar ko un visi aizbrauca mājās ar “labi padarīta darba sajūtu”. Kā vienmēr. ES augstā ārlietu pārstāvja Žuzepa Borela paziņojumu presei pat nav vērts pieminēt. Tik ūdeņains un bezsaturīgs tas ir. Arī kā vienmēr.
Ja reiz Landsberģis aicina “sākt runāt” par Ungārijas īpašo un sistemātisko pozīciju Ukrainas jautājumā, tad atsauksimies šim aicinājumam. Bieži tiek uzdots jautājums: kāpēc Ungārija ieņem tik neslēpti prokremlisku pozīciju Ukrainas jautājumā? Parasti atbildes skan diapazonā no: Putins Orbānu “kārtīgi sagrābis aiz olām”, līdz vienkāršam: Putins Orbānu nopircis. Ar energoresursiem, bet, visticamāk, ar vēl kaut ko un visai daudz.
Visi šie faktori nav izslēdzami un, visticamāk, zināmās proporcijās arī ir, bet šāda pieeja jautājumam liek pieņemt, ka citos apstākļos Orbāns pats no sava prāta Ukrainu atbalstītu. Tikai atrašanās Putina “pātagas un burkāna” gūstā (paņemts aiz olām un uzpirkts) neļauj viņam šo pozīciju paust.
Šādam pieņēmumam grūti atrast pamatojumu. Arī ja abstrahējamies no Putina spiediena, tad Ungārijas pozīcija Ukrainas jautājumā šķiet pilnīgi loģiska. Būtu pat visai jocīgi, ja tā būtu cita. Kāpēc?
Lai arī Ungārija šodien uz kartes izskatās neliela, ne ar ko neievērojama Austrumeiropas valsts, tā ir valsts ar izteiktām impēriskām tradīcijām un neapmierinātu resentimentu. Ungārija ir valsts, kas pēc Pirmā pasaules kara (PPK) zaudēja divas trešdaļas savas teritorijas un miljoniem etnisko ungāru pēkšņi atradās citās valstīs. Starpkaru posmā tā atklāti pauda savu neapmierinātību ar PPK rezultātiem un bija gatava jebkurā iespējamā veidā tos pārskatīt. Tāpēc nav brīnums, ka Ungārijas diktators Hortijs, ne mirkli nevilcinoties, nostājās Hitlera pusē, kad pēdējais uzsāka PPK rezultātu revīziju.
Taču Hortija draudzība ar Hitleru Ungārijai atkal nekā nedeva. Tā 1945. gadā zaudēja to, ko pēc Čehoslovākijas sadalīšanas bija atguvusi - pārsvarā ungāru apdzīvotās teritorijas Aizkarpatu apgabalā. Tās nonāca PSRS sastāvā, bet pēc 1991. gada Ukrainas sastāvā.
Ungāru attieksme pret līdzās esošajām tautām bija impēriska jau Austroungārijas laikā. Jāpaskaidro, ka lai arī formāli Austroungārija bija vienota valsts, tā faktiski sastāvēja no divām gandrīz pilnībā patstāvīgām valstīm - Austrijas un Ungārijas. Katra ar savu valdību un savu parlamentu. Kopīgs abām bija tikai ķeizars Francis Jozefs I, kuru 1867. gada 15. martā Budapeštā speciāli kronēja kā abu valstu galvu. Kopējas bija arī ārlietu un kara ministrijas. Tas gandrīz arī viss.
Austroungārija bija izteikti daudznacionāla valsts ar ļoti raibu etnisko sastāvu. Austrijā galvenās minoritātes bija čehi, poļi, slovēņi un ukraiņi. Ungārijā - slovāki, rumāņi, serbi, horvāti un arī ukraiņi. Abās valstīs titulnācija bija skaitliskajā mazākumā.
Ukraiņu apdzīvotās teritorijas līdz PPK bija sadalītas starp trim valstīm - Krieviju, Austriju un Ungāriju. Ja ticam lieliskam ukraiņu vēstures zinātājam Vitālijam Portņikovam, tad labākā un līdzvērtīgākā attieksme pret ukraiņiem, pret viņu valodu, identitāti, ticību bija Austrijā, kamēr Krievijā un Ungārijā pret visu ukrainisko izturējās ar nicinājumu un visādi centās izskaust. Arī citu Ungārijas teritorijā dzīvojošo tautu pārstāvji atzīmē ungāru augstprātīgo šovinismu un demonstratīvu šo tautu uzskatīšanu par zemākām.
Austrijā šajā jautājumā bija uzsvērti progresīvāka un savu pārākumu pār tās teritorijā dzīvojošajām mazākumtautībām neuzsvēra. Lai arī tā ir tikai psiholoģiskā spekulācija, var pieņemt, ka šāda atšķirība starp ungāru un vāciski runājošo austriešu attieksmi pret mazākumtautībām saistīta ar pašu ungāru slēptajiem kompleksiem. Galu galā ne jau Vīne centās atdarināt un līdzināties Budapeštai, bet gan otrādi. Zemapziņas līmenī jūtoties kā “otrajam numuram” vienotā valstī, ungāri savus kompleksus izgāza uz apkārtējām mazākumtautībām. Tie gan, protams, ir tikai pieņēmumi.
Lai nu kā, daudzos ungāros joprojām iekšā sēž aizvainojums par dažādām vēsturiskām netaisnībām, par “sadalīto tautu”, jo pēc PPK daudzi etniskie ungāri pēkšņi atradās citu valstu teritorijās - galvenokārt Rumānijā (Transilvānija), Serbijā (Vojevodina) un Slovākijā. Pēc Otrā pasaules kara arī PSRS, bet pēc 1991. gada Ukrainā.
Var pat daļēji piekrist, ka pēc PPK Ungārija “apšķērēja” par daudz un ne visai taisnīgi, kā rezultātā daudzas ungāru apdzīvotās teritorijas tika atdotas citām valstīm. Lai arī šodien Ungārija oficiāli nekādas teritoriālas pretenzijas ne pret vienu no saviem kaimiņiem neizvirza, šis resentiments ungāru tautā mīt. Nespekulēsim, cik lielā apmērā, bet tā esamību reti kāds noliedz.
Šī nepārejošā sajūta, ka mums ir nodarīts pāri, ka mēs esam netaisnīgi cietuši, ka mūs nenovērtē, mūs nepietiekami cienī, veido pamatu šai Ungārijas tuvībai ar Krieviju, kurai arī mūžīgi visi darot pāri. Līdz ar to Orbāna Ungārijas un Putina Krievijas tuvībai ir arī dziļākas saknes, ne tikai “sagrābts aiz olām” un “nopirkts”. Šī sapratne gan visai maz palīdz atbildēt uz jautājumu: ko lai dara ar šo Putina aģentu ES, un ko vēl “bez sākšanas par to runāt” no ES diplomātiem varam gaidīt?
