Ilggadējo Latvijas politiskās skatuves vadošo prīmu – “Vienotību” – jau labu laiciņu vajā dažādas likstas. Viss sākās ar bijušā premjera Krišjāņa Kariņa lidojumiem ar privātām lidmašīnām, taču ar to “Vienotības” nedienas nebeidzās. Aplokšņu algas partijas birojā, it kā mēģinājumi ietekmēt vēlēšanu rezultātus un tagad vēl šaubīgi ziedojumi. Citiem vārdiem, pilna politisko grēku buķete, kas vairāk vai mazāk ir, visticamāk, visu politisko spēku ikdiena.
Nevajag lolot ilūzijas, ka politiķi ir kādi īpaši “svētie”, kuri būtiski atšķiras no pārējās sabiedrības. Viņi ir tādi paši cilvēki un no tā paša māla mīcīti. Tajā pašā laikā vēl lielāka kļūda būtu viņus tāpēc attaisnot. No politiķiem jāprasa vairāk nekā no citiem. Tikai tā mēs varam iet uz priekšu.
Šobrīd priekšplānā izvirzās jautājums par “Vienotības” kā politiskā flagmaņa likteni, un līdz ar to arī par pašreizējās vadošās koalīcijas ilgtspēju. Arvien biežāk izskan balsis, ka “Vienotības” laiks ir pagājis. Tai laiks doties pa to pašu taku, pa kuru savulaik devās tādas partijas kā Demokrātiskā partija “Saimnieks”, “Latvijas ceļš”, Tautas partija un vēl pirms tām - Latvijas politisko partiju ciltsmāte - Latvijas Tautas fronte. Cik šie pareģojumi pamatoti?
Ja runājam par “Vienotību”, tad par spīti šīs partijas rūpīgi veidotajam tēlam - kā nopietna, eiropeiska, godprātīga un tātad “gaišo spēku” partija - tā arī agrāk demonstrējusi šaubīgu politiskās morāles uzvedību. Atcerēsimies Dzintara Zaķa balsu pirkšanu, autobusus ar vēlētājiem, kuri pa ceļam līdz iecirknim tā piedzērušies, ka ar grūtībām tiek līdz vēlēšanu urnai, partijas ģenerālsekretāra (tas ir, finanšu administratora un lietu kārtotāja) Arta Kampara nez no kurienes uzradušos naudu (tā saucamā “tumbočkas” lieta), un kronis visam - partijas līderes Solvitas Āboltiņas iekļūšana Saeimā, piedabūjot nolikt mandātu viņai priekšā aizgājušajam deputātam Jānim Junkuram (Honkongas lieta).
Jebkurai citai partijai būtu pieticis ar tādu traipu daudzumu uz politiskā mundiera, lai tā nonāktu to sasmērējušos partiju konteinerā, no kura neatmazgāties, taču “Vienotība” saglabā apbrīnojamu neievainojamību. To, ko parasti dēvē par teflona noturību. Vienlaikus pieredzējušākie politikas vērotāji velk paralēles ar “Latvijas ceļa” norietu, kad šīs partijas dažādu spārnu darboņi staigāja pa medijiem, PR kantoriem, kafejnīcām un citām politiskā viruma taisīšanas vietām, stāstot vienam par otru zili zaļus brīnumus. Vai “Vienotībai” tiešām jau skan kapu zvani, kā to gribētu saklausīt daudzie šīs partijas nelabvēļi?
Jebkuras vēsturiskas paralēles un analoģijas ir nepilnīgas. Nekas neatkārtojas identiski. Vienmēr situācijas atšķiras, tāpēc šīs analoģijas var stipri maldināt. Galvenā atšķirība starp gadsimtu mijas “Latvijas ceļu” un šī brīža “Vienotību” ir līdzvērtīgas alternatīvas neesamība. “Latvijas ceļu” savulaik nenokāva tā dēvētais skrejlapiņu skandāls. To nokāva tolaik ārkārtīgi ietekmīgā (par Patiesības ministriju dēvētā) laikraksta “Diena” galvenās redaktores Sarmītes Ēlertes nenoslēpjamā mīla pret Andri Šķēli un viņa vadīto Tautas partiju. Tautas partija šajā izdevumā (kas daudziem kalpoja kā pareizā kursa vējrādītājs) tika pasludināta par labāko, progresīvāko, pareizāko partiju, un ikvienam “pareizi” domājošam bija goda lieta balsot par “oranžajiem”.
To, ka Šķēle un viņa partija kādreiz skaitījās “gaismas spēku” avangardā, jaunākās paaudzes politiskajiem novērotājiem pat grūti iedomāties, bet tieši tā tas bija. “Latvijas ceļš”, zaudējot nomenklatūras partijas statusu, vienkārši izgāja no modes. Modē nāca tolaik vēl salīdzinoši jaunais, enerģiskais un tāpēc daudzsološais Šķēle ar savu izrāviena solītāju komandu.
Ko mēs redzam tagad? Nav neviena “jaunā, daudzsološā”. Neviens nekādu drīzu izrāvienu un uzplaukumu nesola, jo cilvēki tik daudzas reizes jau vīlušies šajos solītājos, ka tiem vairs netic. Nomenklatūras partijas statusu “Vienotībai” nav kas atņem. Uz politiskās skatuves nav šīs partijas aizvietotāja. Pat attālu.
ZZS ar Viktoru Valaini priekšgalā var runāt, cik vien pareizi grib. Var atbalstīt Stambulas konvenciju, var piekrist visam, ko saka Brisele, Vašingtona un Rīgas pils, tas tāpat šo partiju nepadarīs par savējo mūžīgi “pareizajiem”.
Bet kā tad “Progresīvie”? Vai tad viņus nevar uzskatīt par jaunajiem, daudzsološajiem, kas ieviesīs jaunu politisko kultūru, jaunu domāšanu un pasaules redzējumu? “Progresīvie” ir ideoloģiski bāzēta partija ar saviem principiem un ideāliem. Tie var daudziem nepatikt un pat riebties, bet šai partijai ir sava ideoloģija, kas nozīmē - tai ir noteikta niša politiskajā spektrā. “Progresīvie” nevar ieņemt nomenklatūras partijas vietu, kuras ideoloģija ir - “kādu dziesmu attiecīgā brīdī vajag, tādu arī dziedam”. Protams, arī “Progresīvajos” netrūkst cilvēku, kuri tur atrodas vienīgi karjeras dēļ un savu pārliecību būtu gatavi koriģēt atbilstoši vajadzībai, taču mēs šeit nerunājam par atsevišķiem indivīdiem, bet gan par partiju kā konkrētu vienību.
Ja skatāmies uz pašreizējo opozīciju, tad tur nav politisko spēku, kuri pretendētu ieņemt pirmo numuru uz laukuma. Tas attiecas gan uz “Apvienoto sarakstu”, gan Nacionālo apvienību. Abi šie spēki var būt kā alternatīva citam sarakstam, bet ne vadošais un virzošais spēks. Vismaz pagaidām. NA, tāpat kā “Progresīvie”, arī ir ar saviem principiem, turklāt ar savu ilggadējo atteikšanos no pretenzijām uz valdības vadīšanu sevi jau automātiski ierindo otrās rindas politisko spēku vidū.
Ja paskatāmies pavisam nesenā vēsturē, tad vēl smagāku krīzi “Vienotība” piedzīvoja 2017.-2018. gadā, kad partija bija tuvu sairumam un 13. Saeimas vēlēšanās ieguva nieka septiņas vietas. Taču tas netraucēja “Vienotībai” uzņemties līderību un Kariņam uz Gobzemu, Kaimiņu, Bordānu, Feldmanu un Pavļutu fona izdevās sevi pozicionēt kā visnotaļ jēdzīgu vadītāju. Tiesa, kad 13. Saeimas klauni nogāja no skatuves un 14. Saeimā jau izveidojās cits spēku salikums, atklājās, ka Kariņš ir uzpūsts balons, un viņa līderība saplaka brīdī, kad uzreiz pēc prezidenta vēlēšanām lietas aizgāja ne tā, kā viņš bija plānojis.
Skaidrs, ka “Vienotības” “melnā strīpa” atstās ietekmi uz gaidāmajām Eiroparlamenta vēlēšanām. “Vienotība” diez vai sasniegs tos panākumus, kādi tai bija agrāk. Visticamāk, tā iegūs tikai vienu vietu, taču tās ir lietas, kuras galvenokārt skar tikai pašus šī procesa dalībniekus. Latvijas sabiedrību daudz vairāk interesē, kas notiks ar esošo Evikas Siliņas valdību un valdošo koalīciju.
Izejot no iepriekš minētā, ir grūti saskatīt kādus reālus apdraudējumus Siliņas valdības stabilitātei. Gandrīz visi pārmetumi, kuri publiskajā telpā gāžas pār “Vienotību”, ir vērsti uz pagātnes notikumiem. Visi šie “grēki” met ēnu uz pirms Siliņas laiku “Vienotību”, bet viņu pašu un viņas valdību neskar. Sasmērējies Kariņš jau ir sekmīgi no valdības aizvākts, un Siliņa atkal ir “tīra”. Līdz ar to var pat teikt, ka arī pati “Vienotība” ir gandrīz tīra. Tiesa, tikai gandrīz.
Dažkārt izskan runas, ka priekšā budžeta konsolidācija, nākamā gada budžeta veidošana, kas varētu saasināt iekšējo spriedzi valdībā. Pagaidām ir grūti saskatīt kaut minimālas plaisas esošās koalīcijas monolītā. Pat vēl vairāk, partijas necenšas spodrināt spalvas ar citu partiju neveiksmēm, kas ir visai rets gadījums, lai gan iespējas it kā būtu. Runa ir gan par jau pieminētajām “Vienotības” ķibelēm, gan “Progresīvo” atsevišķu ministru neveiksmīgajiem izteikumiem vai pat visas nozares (Satiksmes ministrijas) problēmām.
Šobrīd atkal aktualizējies migrācijas jautājums, kurš dažādās variācijās būs darba kārtībā ne tikai tuvākajos mēnešos un gados, bet draud kļūt par centrālo jautājumu ilgtermiņā (ja kara briesmas mazināsies). Taču arī šajā jautājumā koalīcijas partijām nav nepārvaramu pretrunu. Kaut vai tāpēc, ka tā atturīgi piesardzīgā attieksme pret imigrācijas plūsmām, ko vēl nesen nievīgi dēvēja par ksenofobiju, šodienas Eiropā jau nonākusi politiskās kultūras pieņemamības diapazonā. Tas nozīmē, ka arī “Progresīvie” strikti neiestājas par “atvērto durvju” politiku un kompromisi ir iespējami. Tie gan, iespējams, nekādi neapmierinās stingros imigrācijas pilnīgas apturēšanas gribētājus, bet valdošajai, atgādināsim katram gadījumam, kreisi centriskajai koalīcijai tie būs pilnīgi pieņemami.
Taču galvenais koalīciju cementējošais faktors ir tas, ka līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām vēl ir tālu, tāpēc pilnā apmērā jāizmanto iespējas, ko dod atrašanās pie varas. Nav nekādas vajadzības jau tagad cīnīties par labākām pozīcijām pirmsvēlēšanu finiša spurtā. Tāpēc uz virsrakstā likto jautājumu - politiskā krīze vai viegla turbulence - atbilde ir: drīzāk viegla turbulence, kas politisko lomu sadalījumu īpaši neietekmē.
