Katru gadu, tuvojoties 4. maija svētkiem, sākas īstenticīgo patriotu uzbrukumi “balto galdautu svētkiem”, kas, pēc šo cīnītāju domām, it kā aizvietojot neatkarības atjaunošanas svētkus. Tiek teikts, ka, lietojot šo apzīmējumu, tiekot pazemināta 4. maija vēsturiskā loma. Atstāsim iekavās to, ka daži no šiem karotājiem vispār neatzīst “4. maija režīmu”, kurš esot uzurpējis Pilsoņu kongresa patiesās tiesības lemt latviešu tautas likteņus.
Parunāsim pēc būtības. Kas vainas baltajam galdautam? Kur slēpjas tā “noziegums”, kura dēļ pret to tik asi jānostājas? Nav pat īsti jēgas meklēt šī termina - baltā galdauta svētki - idejiskos tēvus, PR kantori, kas to izdomāja, un censties noskaidrot, kāda bija šīs idejas sākotnējā jēga. Svarīgi ir šajā gadījumā runāt par ko citu. Par tradīcijām. Pareizāk sakot, par to neesamību.
Tradīcijas izveidot un uzturēt nav viegli, bet tieši tās veido un uztur atsevišķu kopienu identitāti. Piemēram, Jāņu svinēšana ir neatņemama latviešu nacionālās identitātes sastāvdaļa. Lai nu kāda, bet tā tomēr izgājusi un saglabājusies cauri gadsimtiem, lai neteiktu gadu tūkstošiem.
Ar patriotisko svētku tradīcijām mums ir daudz nīkulīgāk. Īsti noturīga un vispārpieņemta tradīcija ir gandrīz vai tikai svecīšu likšana Daugavmalā pie Rīgas pils mūra un citu pilsētu attiecīgās vietās. Pamazām par tādu veidojas arī lāpu gājieni šajās novembra dienās jeb tā saucamajā patriotu mēnesī. Tas, vai sarkanbaltsarkano lentīšu nēsāšana pie mēteļa atloka novembrī noturēsies - vēl ir jautājums.
Pirmajās desmitgadēs pēc neatkarības atjaunošanas 18. novembra svinību kulminācija bija uguņošana 11. novembra krastmalā ar pacilājošu, patriotisku mūziku fonā. Kovids šo tradīciju nokāva, un karš Ukrainā kopā ar posthumānisma laikmeta atnākšanu, kad dzīvnieku tiesības tiek pielīdzinātas cilvēku tiesībām, neļāva šo tradīciju atjaunot.
Ievērojiet, visas šīs patriotiskās tradīcijas, kādas nu tās ir, saistās ar novembri. Bet kādas ir tradīcijas saistībā ar neatkarības atjaunošanu? Piekasīgāks lasītājs var uzreiz jautāt: tieši ar kuru neatkarības atjaunošanas datumu - ar 1990. gada 4. maiju vai 1991. gada 21. augustu?
Te arī nonākam līdz pirmajai neskaidrībai. Patiesi, ar valstiskās neatkarības statusu Latvijā saistīti vairāki datumi - 18. novembris, 4. maijs, 21. augusts. Tieši tāpat kā ar sēru un valstiskās piemiņas dienām. Pēdējās pat grūti visas uzskaitīt. Varbūt arī nevajag.
Tas, ka neatkarības atjaunošanas dienas de facto ir divas, rada zināmu neviennozīmību. Taču, tā kā vēl ir dzīvas paaudzes, kuras šos datumus piedzīvoja apzinātā vecumā, tad skaidrs, ka 4. maijs emocionāli ir daudz piesātinātāka un nozīmīgāka diena nekā 21. augusts, kaut arī pēdējā datuma tiesiskās konsekvences, iespējams, ir būtiskākas.
Lai kā arī būtu, jāatzīst, ka nav tikpat kā nekādu sabiedrībā akceptētu šo 4. maija atzīmēšanas tradīciju. Tādu kā tītara cepetis ASV Pateicības dienā vai olu vārīšana, krāsošana un sišanās ar tām Lieldienās. No šī aspekta mēģinājums nosēdināt 4. maija svinētājus pie balti klātiem galdiem noteikti nav tas sliktākais ierosinājums. Diemžēl tas tika pagalam neveiksmīgi translēts sabiedrībai, neatkarības atjaunošanas svētkus nodēvējot par baltā galdauta svētkiem.
Radās gluži likumsakarīgs jautājums - kas tie vēl par baltā galdauta svētkiem? Tā taču vistīrākā profanācija. Nelīdz pat atrunas, ka arī par Latvijas brīvību kritušo varoņu piemiņas diena tiek saukta ne šajā vārdā, bet gan par Lāčplēša dienu, kam ar kritušo piemiņu nav tiešas vārdiskas saistības.
Domāju, ka pat viskvēlākajiem patriotiem nebūtu iebildumu, ja izveidotos ģimeniska tradīcija 4. maiju svinēt pie galda, kuru klātu balts galdauts. Kaut vai tāpēc, ka baltie galdauti arvien vairāk iziet arī no citu svētku tradīcijām. Vēl vairāk. Īsts auduma galdauts kļūst par lielu retumu ikdienas dzīvē. Ne tikai balts, bet jebkāds. Tāpēc būtu tikai lieliski, ja kaut reizi gadā - 4. maijā - cilvēki sēstos pie svētku galda, kuru klātu īsts, balts, tieši šai dienai paredzēts svētku galdauts.
Diemžēl šī tradīcija vēl nedzimusi tika tikpat kā nokauta. Par to vīpsnā, sašūt, dusmojas. Bet varbūt velti? 4. maija jēga un valstiskā būtība nekur nepazudīs. Tai jau ir sava paliekoša vieta vēsturē. Tāpat kā 11. novembrim. Neatkarīgi no tā, kā to sauc.
Esmu pārliecināts, ka, ja tie paši dedzīgie patrioti, kuri tik aktīvi ik gadu “cīnās” pret “baltā galdauta svētkiem”, tikpat aktīvi aicinātu ieviest tradīciju - 4. maijā kopā ar saviem tuvajiem un mīļajiem sēsties pie balta galdauta klāta galda, ieturēt svētku maltīti un pacelt vīna glāzi par saules mūžu Latvijai, tad, iespējams, šī tradīcija ieviestos un tai būtu jau cits, īsteni patriotisks skanējums.
