Latviešu populārākais un, tagad jau jāsaka, arī pretrunīgāk vērtētais režisors Alvis Hermanis Jaunajā Rīgas teātrī iestudējis izrādi “Melnais gulbis” pēc Fjodora Dostojevska romāna “Idiots” motīviem. Šis iestudējums neapšaubāmi ir ar noteiktu politiski ideoloģisku ievirzi, tāpēc daži vārdi par pašu Dostojevska daiļradi, viņa literāro un politisko mantojumu.
Jāatzīstas, ka jaunībā ar Dostojevska daiļradi biju pamatīgi aizrāvies. Izlasīju visus viņa kopoto rakstu desmit sējumus no vāka līdz vākam. Turklāt ne reizi vien. Neslēpšu, ka arī rakstības stilistikā viņu ņēmu par paraugu un daudz esmu no viņa mācījies tīri profesionāli kā tekstu sacerētājs.
Tāpēc vēl jo šokējošāka bija mana vēlākā atklāsme, kas pirmajā brīdī paslīdēja garām. Dostojevska daiļradē nav labu cilvēku. Vispār neviena. Vēl vairāk. Tajā nav normālu cilvēku ar viņu sīkajām, ikdienišķajām rūpēm, ar saviem mazajiem prieciņiem un nevainīgajām kaislībām. Tur nav tādu cilvēku kā, piemēram, Konstantīns Levins Ļeva Tolstoja romānā “Anna Kareņina”, kurš, pļaujot pļavā zāli kopā ar zemniekiem, priecājas par dzīvi un jūsmo par šo skaisto, brīnišķīgo pasauli.
Dostojevska pasaulē viss ir pretēji šai Levina pasaulei. Cilvēki ir ļauni, dzīve ir smaga, nepatīkama, un priecāties nav par ko. Dostojevska pasaulē nekā skaista nav. Tajā visi personāži ir hipertrofēti psihi. Vārdu “psihi” šeit lietoju sadzīviskā izpratnē: dīvaini cilvēki ar sakāpinātu uztveri (apsēsti) kādā atsevišķā jautājumā.
Dostojevska romānos nav klasiskā labā sadursmes ar ļaunumu, kā tas ir, teiksim, Viktora Igo romānā “Nožēlojamie” - Žans Valžans pret inspektoru Žavēru. Dostojevska romānos ir cīņa kā Latvijas politikā - starp ļaunumiem. Lielāku un mazāku. Dostojevska romānos katram tēlam ir savs skelets skapī, savs plankumiņš (parasti pamatīgs pleķis) sirdsapziņā un visa pasaule ir viens vienīgs nelietības iemiesojums.
Romāns “Idiots” ir Dostojevskim īpašs. Viņš pats šim romānam piegāja ar sakāpinātu nopietnību. Dostojevskis gribēja cerēt, ka tas būs viņa galvenais mūža darbs, gandrīz vai dievišķs romāns. Pasaules literārais darbs nr. 1. Uzreiz aiz Bībeles.
Romāna centrālais varonis kņazs Miškins Dostojevska priekšstatos bija domāts kā patiesi pozitīvs tēls. Nevis kariķēts ciema muļķītis, kā bieži vien šis tēls tiek interpretēts, bet gan kā gluži vai svēts cilvēks, kurš kā Jēzus Kristus šajā grēcinieku pilnajā pasaulē netiek pieņemts un saprasts. Likumsakarīgi viņš šajā “slimajā” sabiedrībā neatrod vietu. Slimajā sabiedrībā jāliek pēdiņās, jo patiesībā slims vārda burtiskajā nozīmē ir tieši Dostojevska Miškins.
Galvenā Dostojevska problēma bija tā, ka viņš pat gribot nekādi nespēja aprakstīt “normālu” cilvēku uzvedību un viņu domu gaitu. Vienalga ko aprakstot, beigu beigās ikviens Dostojevska tēls kļuva arvien lielāks un lielāks “psihs”. Tā gadījās arī ar kņazu Miškinu.
Ja romāna sākumā viņu vēl var uztvert kā naivu, jauku cilvēku, kurš varbūt nav tik labi sociāli adaptēts, lai iekļautos “normālā” sabiedrībā, bet ir visnotaļ pozitīvi orientēts, tad romāna gaitā viņš kļūst tāds pats kā visi citi Dostojevska varoņi - destruktīvs (gan pret sevi, gan citiem), apsēsts ar uzmācīgām domām, nevaldāmām kaislībām (obsesiju) un pasauli pieņemt nespējīgs.
Šī nespēja pieņemt pasauli rada to naidīgumu pret cilvēci, kas ir Dostojevska daiļrades raksturīgākā iezīme. No tā arī viņa revolucionārais patoss un vienlaikus kvēlā nepatika pret visu revolucionāro, jo viņš tieši šajā revolucionārismā redzēja sevi. To sevi, kas pašam Dostojevskim nepatika. To sevi, ko viņš sevī centās izskaust.
Tā kā Dostojevskis jaunībā pats bija revolucionārs, tad viņš šos revolucionāros dumpiniekus lieliski saprata un atpazina. Viņam pašam pat bija piespiests nāves sods, kuru atcēla burtiski jau uz ešafota. Šo savu nāves soda izpildīšanas ainu viņš precīzi apraksta tieši “Idiotā”.
Dostojevskis naidā pret pasauli saskata revolucionāro ideju pirmavotu. Tā kā pasaule ir iekārtota nepareizi, tad tā ir jāsagrauj, lai uz tās drupām veidotu jaunu, taisnīgu, pareizu cilvēces ēku. Pēc Dostojevska vēlākās pārliecības, tas gan neesot iespējams, jo ar to pasauli, kuru Dievs mums devis, neko nevarot darīt. Tā esot atbilstoša cilvēku dabai, un visi mēģinājumi to revolucionārā ceļā pārveidot ir nolemti ne tikai neveiksmei, bet tie noved pie katastrofāla (noziedzīga) rezultāta. Šo savu attieksmi pret revolucionārām idejām Dostojevskis vistiešāk postulē romānā “Velni”.
“Idiotā” revolucionāru ir mazāk, bet arī šajā it kā tīri sadzīviskajā, pat savā ziņā “mīlestības romānā” viņu netrūkst, jo Dostojevskis nemaz nevarēja neko neuzrakstīt, neskarot šo savu sāpīgo nervu - pasaules kārtību.
Dostojevska daiļradē pēc atgriešanās no katorgas (ar ko viņam tika aizstāts nāves sods) parādās kliedzošs antirevolucionārisms. Viņš jau tajos, izteikti reakcionārajos cariskās patvaldības laikos skaitījās, kā mūsdienās teiktu, galēji labējais (far-right). Viņam nav romāna, kurā nebūtu pausts klajš nicinājums pret poļiem, ebrejiem, katoļiem un Eiropas dzīves kārtību. Pirmajos gados pēc boļševiku sarīkotās sociālistiskās revolūcijas Dostojevskis tika ierindots nevēlamo, reakcionāro rakstnieku sarakstā, taču, kad Staļins realizēja savu konservatīvo kontrrevolūciju, de facto atjaunoja Krievijas impēriju, dzimtbūšanu un sevi iecēla cara tronī, tad arī Dostojevskis atgriezās visā savā godībā.
Ko ar to visu gribu teikt? Ir labi pazīstama Dostojevska reliģiozitāte, viņa kristietības, pareizāk sakot, pareizticības kā vienīgās pareizās kristīgās mācības apoloģija, kas ne vienu vien maldina un aizved pa viltus taku.
Lūk, Agnese Irbe savā Hermaņa izrādes recenzijā raksta: “Dostojevska “Idiotu” vai tā daļas šobrīd ir piedienīgi uzvest tikai pilnīgi apvērstā lasījumā.” Ko nozīmē “pilnīgi apvērstā lasījumā”? Ja Hermanis Miškinu/Dostojevski attēlo kā notetovētu bandītu, kurš iecienījis kriminālajās aprindās stilīgo tupus sēdēšanu, tad viņa “neapvērstais lasījums” ir naivais, sirdsšķīsti labiņais kņazs Miškins?
Tas Miškins, kurš iemieso visu to, ko nenogurstoši atkārto ne tikai Kremļa propagandisti, bet arī mūsdienu “labie krievi”? Proti, ka krievu “plašās un dziļās” dvēseles (obligāti pēdiņās, jo nekas tur plašāks vai dziļāks par citām tautām nav) būtiskākā īpašība esot līdzcietība un izpalīdzība. Mēs visiem palīdzam, bet pateicības vietā pretī dabūjam nepatiku. Rusofobiju. Kāpēc tas tā notiek, visiem skaidrs, izņemot pašus šīs pašiedomātās līdzcietības, izpalīdzības un žēlsirdības nesējus.
Ko Dostojevskis ar Miškina tēlu, ar viņa atklāto, tiešo runu cenšas pateikt? Jābeidz šī šķebinošā liekulība, kas cauraudusi visu “pūstošo” Rietumu sabiedrību. Jābeidz šī runāšana caur puķītēm. Ir jārunā tieša valoda: mēs gribam būt tādi, kādi esam. Mēs negribam izlikties. Mēs gribam sist un laupīt, un mēs to darīsim. Jūs jau arī noteikti gribētu, bet visa tā mietpilsoniskā liekulība (politkorektums) jums liek izlikties par labākiem nekā esat. Tieši tāpēc mēs esam par visiem labākie un apgarotākie, jo esam atklāti un tieši. Kā kņazi Miškini.
Ja tas nav fašisma slavinājums, fašisma ideoloģijas pieteikums, uz ko nepārprotami norāda arī Hermanis, tad kas tad? Naivie centieni kņazā Miškinā un Dostojevska svētulīgumā saskatīt kaut ko “patiesi” kristīgu nozīmē uzdot vēlamo par esošo. Kņazs Miškins it kā cenšas visiem palīdzēt, bet rezultātā tiem nodara tikai sliktu. Tieši šī vēlme, darīt citiem pāri, pašam iedomājoties, ka palīdz un dara labu, ir raksturīgākā “krievu pasaules” iezīme.
Kņazs Miškins, nelūgts ierodoties savu radinieku Jepančinu mājās, atrod to mierā un klusumā, bet īsā laikā tur visu saārda, uzspridzina un sagrauj, lai dotos atpakaļ uz savu klīniku Šveicē turpināt ārstēšanos. Hermanis, iestudējot tieši šo Dostojevska darbu, ar šo vēstījumu, nevis sociāli it kā aktuālāko “Velni”, ir trāpījis tieši desmitniekā.
