Vai krievu valoda Latvijā ir mazākumtautības valoda?

© Jānis Saliņš/F64

Viens no Latvijas iekšējās nestabilitātes faktoriem, kas laiku pa laikam uzpeld, šūpojot kopējo laivu, ir valodu jautājums. Šobrīd tas atkal aktualizējies saistībā ar Nacionālās drošības koncepcijā ierakstīto prasību no 2026. gada 1. janvāra sabiedrisko mediju saturu veidot tikai latviešu valodā un valodās, kas piederīgas Eiropas kultūrtelpai, un Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) paziņojumu, ka tā šo prasību izpildīt nevar, jo tas būšot pretrunā ar Satversmē ierakstītajām mazākumtautību tiesībām.

Kā liecina pasaules pieredze, valodu jautājums ir daudz nopietnāks, nekā bieži vien gribētos domāt. Pat tādās attīstītās Rietumeiropas valstīs kā Beļģija tas caurauž visu šīs valsts politisko dzīvi krietni vairāk, nekā vairumam beļģu gribētos. Jo valoda nav tikai saziņa. Valoda galvenokārt ir tieši identitāte. Tāpēc it kā loģiskā frāze: vai tad nav vienalga, kādā valodā runāt, realitātē nemaz tik loģiska vairs nav, jo neņem vērā šo identitātes faktoru.

Latvijā valodas jautājums ir īpaši aktuāls un jutīgs šādu iemeslu dēļ:

1) Latvijā ir salīdzinoši liels iedzīvotāju īpatsvars (aptuveni trešdaļa), kuriem dzimtā valoda nav latviešu valoda. Lielākajai daļai šo cilvēku ikdienas valoda ir krievu valoda.

2) Okupācijas laikā krievu valoda bija tik dominējoša, ka faktiski visi latvieši to vairāk vai mazāk prata, kamēr liels skaits krievvalodīgo (tie, kuri ikdienas komunikācijā labprātāk izvēlas krievu valodu) latviešu valodu neprata nemaz vai ļoti vāji. Tas ir radījis zināmu vēsturisko valodu lietojuma fonu, kuru joprojām grūti izskaust.

3) Latvijā ir reģioni (Daugavpils un daži citi Latgales rajoni), kuros krievu valoda bija un joprojām ir pārliecinošā pārsvarā.

4) Lai arī ilgstoši turpinās centieni izveidot vienotu sabiedriski lingvistisko telpu, Latvijā de facto ir izveidojusies divkopienu sabiedrība. Šīs abas daļas nekādi neizdodas tuvināt, lai pārskatāmā nākotnē sapludinātu vienā.

5) Par spīti tam, ka latviešu valoda Latvijā ir vienīgā valsts valoda, krievu valodas plašā izplatība daudzos latviešos rada latviešu valodas apdraudētības sajūtu.

Visu šo faktoru kopums nosaka to, ka krievu valoda Latvijā ieņem tik lielu vietu, ka sacenšas ar valsts valodu par dominējošo lomu sabiedrībā. Šī duālā valodu situācija radīja zināmu disonansi jau neatkarības atjaunošanas sākumposmā, bet toreiz bija plaši izplatīta cerība, ka gan jau ar laiku, nomainoties paaudzēm, situācija ar valodām nostabilizēsies un latviešu valoda ieņems to vietu, kāda tai jāieņem neatkarīgā valstī, kurā ir tikai viena valsts valoda.

Taču ir pagājuši jau vairāk nekā 30 gadu. Aug otrā paaudze, kura dzimusi jau neatkarīgā Latvijā, bet problēma joprojām ir darba kārtībā. Tagad pat ir parādījušās jaunas tās šķautnes, kuras agrāk nebija tik aktuālas. Proti, to jauniešu diskriminācija darba tirgū, kuri neprot krievu valodu. Līdz ar to nākas konstatēt, ka 30 gadu pēc neatkarības atjaunošanas valodu jautājums joprojām kā tāds karsts kartupelis tiek viļāts pa politisko laukumu. Atsevišķi aktīvisti rīko “atkrieviskošanas” kampaņas, bet sabiedriskie mediji asi pretojas centieniem pildīt Nacionālās drošības koncepcijā iekļauto punktu par krievu valodas izbeigšanu sabiedriskajos medijos.

Tā kā jebkuri ar etnisko vai lingvistisko identitāti saistītie jautājumi ir ārkārtīgi jutīgi, tad tie parasti tiek risināti ārkārtīgi uzmanīgi, it kā ar baltiem cimdiem. Tas būtu tikai apsveicami, ja vien šādā veidā kaut kas patiešām tiktu risināts. Latvijas gadījumā šī pārliekā piesardzība izpaužas tā, ka netiek skaidri definēta krievu valodas vieta Latvijas publiskajā telpā. Bet tieši ar to būtu jāsāk ikviena saruna par šo tēmu: vai krievu valoda ir Latvijas mazākumtautības valoda vai nav?

Ja krievu valoda tiek atzīta par mazākumtautību valodu tās tradicionālajā izpratnē, tad tas rada virkni ļoti nopietnu konsekvenču. Galvenā no tām: kāpēc krievu valoda ir tik ļoti apspiesta? Ja jau trešdaļai Latvijas pilsoņu dzimtā valoda ir šī mazākumtautības valoda, tad kāpēc tai ir tik daudz ierobežojumu publiskajā telpā (to nedrīkst izmantot reklāmās, publiskos uzrakstos utt.)? Kāpēc krievu valodai ir tik neproporcionāli mazs raidlaiks sabiedriskajos medijos? Ja reiz trešdaļa pilsoņu, tad arī trešā daļa raidlaika.

Ja pagaidām šie jautājumi netiek izvirzīti, tad tas ir tikai laika jautājums, kad tie tiks izvirzīti. Ar nosacījumu, ja krievu valoda tiks uzskatīta par vienu no mazākumtautību valodām.

SEPLP savā paziņojumā par nespēju pildīt drošības koncepcijā noteikto norāda, ka šādas normas burtiska izpildīšana radītu Satversmes pārkāpuma risku, jo “tiktu liegta iespēja sabiedriskajiem medijiem veidot saturu vairāku Latvijas vēsturisko mazākumtautību valodās, tajā skaitā arī krievu, romu, ebreju, baltkrievu valodā”.

Šī krievu valodas piekabināšana citām mazākumtautību valodām, kā to bieži atļaujas gan krievu valodas nīdētāji, gan tās aizstāvji, ir ļoti vieglprātīga, jo rada noteiktas sekas. Tā kā baltkrievu un it īpaši ebreju valodas piesaukšana liecina, ka runa ir par formālu kazuistiku, nevis teksta jēgpilnu saturu, tad tikpat formāli pareizi skan jau pieminētais jautājums: kāpēc tik maz? Visām mazākumtautībām ir vienādas tiesības atbilstoši to proporcijai pilsoņu vidū. Ja etnisko krievu ir 30%, tad arī 30% raidlaika.

Ko ar to visu gribu pateikt? To, ka lietu nesaukšana vārdos, centieni ar juridiski formālu ekvilibristiku risināt nopietnus, sasāpējušus jautājumus rada tikai tālākas problēmas. Ja māja tiek celta uz šķībiem pamatiem, tad nekas labs tur beigās nevar sanākt. Ja kāds Latvijas apstākļos pilnā nopietnība piesauc ebreju valodu, kurā vajadzētu raidīt, tad uzreiz ir skaidrs, ka viņš kaut ko cenšas iemānīt, iesmērēt, samudžināt, sajaukt formālo ar reālo, jo kaut kas tur nav īsts.

Ir vienkārša aksioma. Ja tava lieta ir skaidra, pareiza un taisnīga, tad tai nav vajadzīgi nekādi samāksloti, juridiski samudžināti un loģiski sarežģīti, daudzpakāpju argumenti. Tad viss ir vienkārši. Jo vienkāršāk, jo vieglāk šo savu taisnību pierādīt. Jebkuras sarežģītas konstrukcijas, kuru pierādīšanai nepieciešama komplicēta juridiskā kazuistika, liecina par lietas neviennozīmību un to, ka patiesība nemaz nav tāda, kādu to cenšas zīmēt tas, kura argumenti ir veidoti pēc principa: kasīt kreiso ausi ar labo kāju.

Latvijā šī patiesība ir ārkārtīgi vienkārša. Ja to atzīst, tad atkrīt vajadzība piesaukt nepieciešamību Latvijas ebrejiem veidot pārraides ebreju valodā (kādā? Ivritā, jidišā?), kādā šeit neviens nerunā. Kāda ir šī patiesība?

Latviju 1940. gadā okupēja Staļina PSRS, kas patiesībā bija Krievijas impērijas reinkarnācija ar citu nosaukumu. Uzreiz pēc okupācijas sākuma un it īpaši pēc Otrā pasaules kara sākās Latvijas kolonizācija un rusifikācija, kuras rezultātā fundamentāli izmainījās Latvijas demogrāfiskā un lingvistiskā situācija. Okupācijas seku rezultātā krievu valoda Latvijā kļuva dominējošā un pretendē tāda saglabāties vēl joprojām. Tāpēc krievu valoda Latvijā nevar tikt atzīta par tādu pašu mazākumtautību valodu kā jebkura cita Latvijas vēsturisko mazākumtautību valoda.

Bet ja krievu valoda Latvijā NAV mazākumtautību valoda, tad no tā izriet nākamās konsekvences, par kurām tad arī var runāt. Taču, ja krievu valoda IR Latvijas mazākumtautību valoda, tad konsekvences jau ir gluži citas. Tāpēc vispirms jānoskaidro krievu valodas statuss Latvijā, un tad varam iet tālāk. Citādi vieni runā par vienu, bet otri par citu.

Komentāri

Šonedēļ apritēja gads, kopš Argentīnas prezidenta amatā stājies Havjērs Milejs. Par viņa ekonomisko reformu panākumiem un grūtībām varbūt citu reizi, bet šoreiz parunāsim par citu viņa politiskās programmas stūrakmeni – valsts birokrātiskā aparāta fundamentālu samazināšanu. Kontekstā ar to, vai viņa metode ir izmantojama Latvijas realitātē.

Svarīgākais