Naktī uz trešdienu Ukrainas bruņotie spēki deva sekmīgu triecienu pa Krievijas militāro aerodromu Džankojas pievārtē (Krimas ziemeļdaļā) un tur esošo raķešu noliktavu. Iznīcinātas S-300/S-400 raķešu palaišanas ierīces, kā arī vairākas “Cirkon” raķetes. Krievija atbildēja sev raksturīgi – ar trīs raķešu “Iskander” uzbrukumu Čerņihivas pilsētas centram laikā, kad cilvēki devās uz darbu. Ir vismaz desmit bojā gājušie un daudzi ievainoti.
Taču tā ir ikdiena. Frontē akūti trūkst munīcijas un vērojams liels pretgaisa aizsardzības līdzekļu deficīts, kā rezultātā Krievijas aviācija Ukrainas debesīs jūtas arvien drošāk. Arī raķešu uzbrukumi infrastruktūras objektiem aizvien biežāk sasniedz mērķus. Vispārējais noskaņojums nav iepriecinošs. Iemesls šīm grūtībām frontē ir vienkāršs. ASV Kongresa Pārstāvju palāta jau kopš oktobra bloķē palīdzības piešķiršanu Ukrainai. Precizēsim, šo palīdzību bloķē Republikāņu partijas trampistu (MAGA) spārns.
Kāds ir šīs bloķēšanas mehānisms? ASV politiskās pārvaldības sistēmā Pārstāvju palātas spīkeram ir neproporcionāli lielas pilnvaras. Viņš var jebkuru likumprojektu virzīt uz balsošanu, bet var arī nevirzīt. ASV Senāts jau februāra sākumā nobalsoja par palīdzības paketi Ukrainai, Izraēlai un Taivānai 95 miljardu ASV dolāru apmērā, kur 61 miljards dolāru bija paredzēts Ukrainai.
Taču šo Senātā apstiprināto likumprojektu ar dažādiem ieganstiem Pārstāvju palātā tās spīkers Maiks Džonsons uz balsošanu neliek. Iemesls ir viens. Trampistu spārns ar kongressievu Mārdžoriju Teilori Grīnu priekšgalā draud Džonsonu atstādināt no spīkera amata, ja viņš šo vai jebkādu citu palīdzības likumprojektu liks uz balsošanu. Trampisti to jau izdarīja ar iepriekšējo spīkeru Kevinu Makartiju.
Tā kā ASV Kongresā personāliju balsojumos tradicionāli neviens nebalso par pretējās partijas cilvēkiem, tad spīkers var paļauties gandrīz tikai uz savu partiju. Līdz ar to pietiek ar dažiem Kongresa locekļiem no savas partijas, kas uzticības balsojumā balso pret, lai amatā nenoturētos.
Tieši tā amatu pagājušā gada nogalē zaudēja Makartijs, kurš gan pats šādu kārtību bija ieviesis. Viņš savu ievēlēšanu amatā piecpadsmitajā balsošanas kārtā bija panācis, piekāpjoties trampistu prasībām grozīt kārtības rulli, pieļaujot uzticības balsojumu, ja to pieprasa kaut viens (!) Kongresa loceklis. Tad nu viena pati Teilore Grīna var dancināt visu Kongresu. Kāpēc viņa tā dara, tas ir atsevišķs jautājums. Nav noliedzams, ka viņa darbojas ciešā sazobē ar bijušo ASV prezidentu un pašreizējo kandidātu Donaldu Trampu. Kāda šajā atklātajā palīdzības bloķēšanā ir Maskavas loma, viedokļi dalās, tāpēc pagaidām uzskatīsim, ka tā ir vienīgi Trampa priekšvēlēšanu kampaņas stratēģija.
Trampa stratēģijas pamatā ir viens centrālais stūrakmens: Baidens ir vājš, aktīvai rīcībai nepiemērots, tāpēc neko izdarīt nevar, neko panākt nespēj un viņa vadībā ASV grimst arvien pieaugošā haosā. Atbilstoši šai doktrīnai: jo sliktāk, jo labāk. Gan ārpus ASV, gan valsts iekšienē.
Tāpēc sākotnēji republikāņi centās sasaistīt palīdzības paketi ar būtisku demokrātu piekāpšanos robežkontroles un migrācijas ierobežošanas jautājumos, bet, kad demokrāti negaidīti bija gatavi atkāpties no saviem 20 gadus ieturētajiem principiem, tad pēkšņi izrādījās, ka republikāņiem šī piekāpšanās nemaz nav vajadzīga. Viņiem labāk, ja turpinās nekontrolēts migrantu pieplūdums pāri Riograndes upei, jo tādējādi var uzturēt “lielo stāstu” par to, ka Baidens nav spējīgs “ieviest kārtību”.
Ukrainas gadījumā ideja ir līdzīga, kas papildus tiek pastiprināta ar stāstiem par to, ka milzīga nauda, kas mums pašiem lieti noderētu, nez kāpēc tiek dota Ukrainai, kur tā pazūdot kā caurā mucā. Ja Baltajā namā sēdētu tāds vīrs kā Tramps, tad karš būtu izbeigts 24 stundu laikā, bet tikai “miegainā Džo” dēļ tas turpinās.
Lai arī no mūsu skatupunkta šis “lielais stāsts” izklausās stipri aiz matiem pievilkts, ASV tas strādā nevainojami. Taču, jo ilgāk republikāņi velk garumā palīdzību Ukrainai un faktiski izdara pakalpojumu Putinam, jo grūtāk šo savu stāstu pārdot svārstīgajam elektorātam. Teilores Grīnas un Džonsona vēlētājs šo stāstu ēd bez uzdzeršanas, taču par republikāņu partiju nebalso tikai viņi, kas naida dēļ pret Baidenu un demokrātiem ir gatavi noticēt jebkurai Trampa pasaciņai. Jādomā arī par tiem, kuri daudzmaz objektīvi skatās uz abu partiju piedāvājumu.
Irānas raķešu uzlidojums Izraēlai naktī uz svētdienu šo palīdzības vilcināšanu padarīja jau nepieklājīgu, jo bloķēta ir palīdzība ne tikai Ukrainai, bet arī Izraēlai un Taivānai. Ilgāk vilcināties jau kļuva bīstami. Pirmdien Džonsons sarīkoja republikāņu partijas slēgto sapulci, pēc kuras nāca klajā ar jauno kompromisa piedāvājumu.
Džonsons piedāvā sadalīt palīdzības likumprojektu četros atsevišķos dokumentos. Trīs likumprojekti par palīdzību atsevišķi Ukrainai, Izraēlai, Taivānai un ceturtais, kurā salikti kopā palīdzības nosacījumi Ukrainai kā kredītmaksājums, kas tiek segts ar konfiscētajiem Krievijas aktīviem, papildus sankcijas pret Irānu un sociālās vietnes “Tik-Tok” aizliegums ASV.
Jau pēc šī piedāvājuma izteikšanas Džonsons zvanīja Baidenam, lai viņu informētu par republikāņu jauno piedāvājumu un izklāstītu savus apsvērumus, kāpēc šis piedāvājums būtu jāpieņem. Baidens, kā ziņo viņa administrācijas pārstāvji - Nacionālās drošības padomes sekretārs Džons Kērbijs un Baltā nama preses sekretāre Karīna Žanpjēra, šo priekšlikumu esot noraidījis un solījis to neparakstīt, ja palīdzība būs tikai Izraēlai, bez Ukrainas un Taivānas.
Tāpat nepazūd bažas, ka šis Džonsona piedāvājums ir tikai kārtējais manevrs laika vilcināšanai, jo šajos likumprojektos varēs iekļaut dažādus grozījumus un papildinājumus, par kuriem varēs ilgi debatēt, kamēr Ukrainas frontē artilērijas lādiņu deficīta dēļ Ukrainas bruņotajiem spēkiem nākas atkāpties, par zaudētajām dzīvībām pat nerunājot.
Jāsaka, kā ir. Ja palīdzības bloķēšanas sākumā šķita, ka galvenais iemesls ir Trampa priekšvēlēšanu intereses, tad tagad arvien vairāk atklājas, ka daļa republikāņu, īpaši dedzīgākie trampisti, ir vienkārši Putina pusē.
Šī Putina atbalstīšanas loģika sastāv no divām daļām. Pirmkārt, trampisti (labējie kā tādi) sevi identificē ar stiprajiem. Viņi ar nicinājumu skatās uz vājākiem, uz mazāk veiksmīgajiem, uz tiem, kuri mūsdienu politiskajā diskursā skaitās “apspiestie nabadziņi”. Šajā konstrukcijā Putins un Krievija ir stiprā lauva, bet Ukraina nabaga avs, kurai pēc dabas likumiem paredzēta saplosīšana lauvas interesēs.
Otrkārt, trampistus vieno svilinošs naids pret Baidenu un demokrātu partiju ar tās kreiso novirzienu. Tas, ka Baidens ir nepārprotami Ukrainas pusē, automātiski liek ieņemt pretēju pozīciju. Ja ne apzināti un atklāti, tad slēpti un zemapziņas līmenī. Rezultātā daļa republikāņu/trampistu ir ja ne gluži Putina pusē, tad vismaz nav dedzīgi Ukrainas atbalstītāji. Viņi labprāt atrod jebkādus ieganstus, kāpēc Ukrainai nebūtu jāpalīdz.
Taču šī ASV palīdzības jau vairāk nekā pusgadu ilgā vilcināšana nevar nepalikt bez sekām ASV starptautiskajam prestižam. Uzreiz gan jāatzīmē, ka pašas ASV tas maz uztrauc. ASV ir tik ļoti pašpietiekamas, ka tas, ko par tām domā apkārtējā pasaule, amerikāņus maz interesē. Tas nenozīmē, ka nemaz neinteresē, bet tas noteikti nav starp galvenajiem kritērijiem lēmumu pieņemšanā.
Katrā ziņā šī palīdzības aizkavēšana un draudi, ka novembra vēlēšanās varētu uzvarēt Tramps, ir pamatīgi satraukuši Eiropu. Pēkšņi kļuvis skaidrs, ka uz ASV paļauties nevar. Izrādās, ka Amerikas draudzība ir tikai tikmēr, kamēr tas tai ir izdevīgi.
Latvijas politiskajā šķirā izteikt pārmetumus ASV vai, vēl vairāk, šaubīties par NATO gatavību mūs aizstāvēt skaitās sliktais tonis. Taču arī bāzt galvu smiltīs un izlikties, ka nekas nav mainījies, nav prāta darbs. Agrāk tik populārie un hipnotiski iemidzinošie stāsti par to, cik tur tās stundas mums jānoturas, līdz palīgā atsteigsies NATO, ir jāaizmirst. Tāpat kā pārliecība, ka mūs sargā burvju papīrītis - NATO līguma 5. pants. Ukrainu arī sargāja Budapeštas memorands, par kuru šodien neviens Rietumos, par Krieviju nemaz nerunājot, negrib atcerēties.
Līdz ar to uz notiekošo ASV Kongresā jāraugās bez ilūzijām. Būtu lieliski, ja beidzot tiktu pieņemta palīdzības pakete Ukrainai, bet jāgatavojas sliktākajam. Trampistiem ir dziļi vienaldzīgs gan ukraiņu, gan mūsu, gan citu tautu liktenis. Uz viņiem paļauties nedrīkst. Teikšu vēl vairāk. Nav ne mazākās vajadzības viņiem izdabāt (mūsu vietējie trampisti uz
pārmetumiem par viņu elka uzvedību iebilst: bet ko jūs darīsiet pēc Trampa uzvaras?), jo no tā, cik padevīgām suņa acīm skatīsimies Trampam mutē, viņa vēlme mums palīdzēt nemainīsies. Tā bija nulle un paliks nulle. Tāpēc risinājums ir viens - stiprināt pašu armiju un it īpaši pašiem savu militāro industriju.
