Laiku pa laikam tiek ziņots par kautiņiem, saduršanas gadījumiem pie tirdzniecības centra “Origo”. Nupat sociālajos tīklos izplatījās video, kurā vairāki jaunieši Stacijas laukumā ar dūrēm noskaidro attiecības. Garāmgājēji neiejaucas, policiju nemana.
Katrs, kuram regulāri sanāk iegriezties tirdzniecības centā “Origo” vai šķērsot Stacijas laukumu un tam pieguļošos tuneļus, būs ievērojis, ka šī apkaime kļūst arvien nedrošāka. No vienas puses, tā vienmēr ir bijusi ne tās smalkākās publikas iecienīta vieta, bet tagad to arvien biežāk ir okupējuši tieši pusaudži, kuri uzvedas uzsvērti skaļi, izaicinoši, demonstrē savu “unikalitāti”, nevērību pret apkārtējo “mietpilsoņu” sabiedrību un pārliecību: ko gribu, to daru. Ja nepatīk, tad lasies ātrāk prom, kamēr neesi dabūjis pa purslām.
Jāatzīst, ka līdzīgas vietas, kur stihiski pulcējas noteikts kontingents, ir gandrīz visās pasaules pilsētās. Tāpat jāatzīst, ka bieži vien tieši dzelzceļa staciju apkaimes ir šādas vietas. Pats esmu to novērojis gan Milānā, gan Romā, Frankfurtē un Brēmenē. Tā ir tāda vispārējā tendence, bet šī tendence nedrīkst būt attaisnojums: ja jau tas notiek arī citur Eiropā (un ne tikai), tad tur neko nevar darīt un atliek vien atbildīgajām personām noplātīt rokas.
Atbildīgās personas konkrētajā gadījumā ir iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis un Valsts policijas priekšnieks Armands Ruks. Zemāka tiešā atbildība jau ir šo abu augsto amatpersonu ziņā.
Ja reiz esmu piesaucis citzemju pieredzi, tad jārunā atklāti līdz galam. Citur Eiropā šajās nedrošajās apkaimēs pārsvarā uzturas cilvēki ar ārpuseiropas izcelsmi. Pārsvarā migranti un viņu pēcteči. Interesanti, ka šajā vidē nekāda inkluzivitāte un rasu iecietība nav vērojama: nav dzirdēts par jauktu rasu ielu bandām, kur līdzās tumsnējiem miera traucētājiem darbotos vietējās izcelsmes huligāni. Parasti visiem ir viena ģeogrāfiskā izcelsme.
Latvijā ārpuseiropas migrantu pagaidām ir salīdzinoši maz un kriminālus grupējumus tie neveido. Objektīvi jāatzīst, ka tendence uz šādu grupējumu veidošanu nav visām migrantu grupām vienāda. Drīzāk tā piemīt tieši atsevišķām grupām, kamēr vairumam, piemēram, iebraucējiem no Indijas, tādas tikpat kā nav nemaz.
Parasti šādas kriminogēnas kopienas veidojas no cilvēkiem, kuri nespēj vai negrib integrēties vietējā “normālajā” sabiedrībā un nostājas pret to konfrontējošā pozā. Stacijas laukumā mēs to uzskatāmi redzam. Tur diendienā dirnošā publika valsts valodā nerunā, nekādu personisko izaugsmi šeit neredz, pret apkārtējo pasauli un sabiedrību izturas naidīgi, lai gan šeit dzimuši un lielākoties visi ir Latvijas pilsoņi.
Skaidrs, ka ar šiem cilvēkiem, patīk mums vai ne, ir jāsadzīvo. Tomēr Stacijas laukums atrodas pašā Rīgas centrā un to var arī uzskatīt par sava veida vizītkarti līdzās lidostai (ar turienes blēdīgajiem taksistiem) un autoostai (ar visai nepievilcīgo Centrāltirgus apkārtni). Ja reiz pieminu lidostas taksometrus, tad neaizmirsīsim pateikt paldies kādreizējai Konkurences padomes (KP) vadītājai, tagad Saeimas deputātei no “Progresīvo” frakcijas Skaidrītei Ābramai, kuras vadībā KP agrāko taksometru regulāciju atzina par konkurenci ierobežojošu un taksometru pārvadājumos atjaunoja “džungļu likumus”.
Ne velti pieminēju Ābramu, jo situācija lidostā zināmā mērā sasaucas ar situāciju Stacijas laukumā. No formālā viedokļa Ābramai droši vien bija taisnība un agrākais regulējums, kurš lidostā darbojās līdz 2016. gadam, bija konkurenci ierobežojošs. Taču tieši lietu skatīšana nevis pēc būtības, bet pēc tā, kā tas izskatās uz papīra, ir daudzu problēmu cēlonis. Arī Stacijas laukumā policija neko nevar darīt, jo, ja nenotiek kaut kas patiešām krimināls vai vismaz sabiedrisko kārtību nepārprotami apdraudošs, tad ko? Policija taču nevar aizliegt cilvēkiem pulcēties, pīpēt un lamāties, skaļi sarunāties un izaicinoši izturēties pret apkārtējo sabiedrību.
Toties policija var tur tikpat uzkrītoši uzturēties, stāvēt vai pat apsēsties blakus. Var saprast policistus. Nav viņiem nekāds prieks būt šādas sabiedrības tuvumā, jo formāli viņu pilnvaras ir visai ierobežotas. Sabiedrībā pret policiju nekāda dižā respekta nav.
To mēs uzskatāmi redzējām pērnvasar, kad Jūrmalā, Majoru pludmalē, policijas darbiniekus atsevišķi “varoņi” publiski lamāja, apsaukāja un pat draudēja turpat uz vietas “norakt”. Tikai tāpēc, ka šie nekaunīgie uzbraucieni bija uzņemti video un izsauca plašu sabiedrības reakciju, policija ierosināja kriminālprocesu, un ir pamats domāt, ka lieta tiks sekmīgi novesta līdz galam. Varam tikai minēt, cik ir bijis līdzīgu gadījumu, kad policisti klusiņām notinas ar ierautu astīti.
Policijas patruļu neesamība vai nepietiekamais skaits Stacijas laukumā liecina, ka policisti tur jūtas nekomfortabli un nevēlas šajā rajonā uzturēties. To nekavējoties jūt, kā agrāk teiktu, attiecīgā publika, un ieņem šo teritoriju. Faktiski notiek cīņa par teritoriju, kuru pēc tam, kad tā ir pilnībā pārņemta (kā, piemēram, Molenbēka Briselē vai Rosengarde Malmē), “atsist” atpakaļ ir tikpat kā neiespējami.
Pagaidām vēl cīņa par Stacijas laukumu ir iedīgļa stadijā. Vēl samērā viegli to var atgriezt pilsētvidē kā pievilcīgu Rīgas vitrīnu. Priekšnoteikumi tam visi ir. Nepieciešama tikai aktīva, mērķtiecīga rīcība. Kozlovskim un Rukam sadarbībā ar citām amatpersonām un atbildīgajiem dienestiem ir visas iespējas pierādīt savas tiesības ieņemt šos augstos amatus. Jācer, ka viņi šo iespēju garām nelaidīs.
