Naktī uz svētdienu Irāna atbildēja uz pirms tam notikušo Izraēlas raķešu uzbrukumu Irānas vēstniecībai Damaskā. Sākotnējā Izraēlas triecienā gāja bojā astoņi cilvēki, tajā skaitā Irānas “Islāma sargu” vienības “Quds” brigādes ģenerālis Reza Zahedi un citi augsta ranga virsnieki. Atbildes trieciens bija neizbēgams. Jautājums vienīgi – cik tas būs spēcīgs? Kāds būs šīs atbildes raksturs: sāpīgi nopietns, vērsts uz konflikta eskalāciju vai simbolisks, lai varētu atrunāties, ka esam reaģējuši?
Uz jautājumu: vai Irānas trieciens bija simbolisks vai “riktīgs”, grūti atbildēt viennozīmīgi. No vienas puses, palaisto dronu un raķešu daudzums - 185 droni, 36 spārnotās raķetes un 110 ballistiskās raķetes “zeme-zeme” - liek teikt, ka uzbrukums bijis nopietns, bet, no otras, nodarītie postījumi ir tik niecīgi (99% raķešu tika notriektas gaisā), ka atbildi var uztvert arī kā tīri simbolisku. Jebkurā gadījumā Irāna ir reaģējusi un tagad samiernieciski raida signālus, ka “esam nolīdzinājušies”. Bumba ir Izraēlas pusē, un tai ir izvēle: celt likmes vai pazemināt konfrontācijas līmeni?
Izraēlas premjerministra Benjamina Netanjahu politiskās pozīcijas liek saspīlējumu kāpināt, jo, vienīgi paaugstinot likmes, viņš var izvairīties no arvien skaļākām prasībām atbildēt par paša vainu pērnā gada 7. oktobra notikumos. Turklāt viņam jākultivē stingra un izlēmīga atriebēja tēls, ko viņš gadiem ir darījis.
Tajā pašā laikā visi saprot, ka karš ar Irānu nav joka lieta un tā sekas nav prognozējamas. Ņemot vērā svētdienas nakts trieciena maznozīmīgos postījumus, ir visas iespējas spriedzes temperatūru pazemināt. Ja vien tāda būtu politiskā griba.
Vai šāda griba ir? Uzreiz pēc Irānas uzlidojuma ASV prezidentam Džo Baidenam bija 20 minūšu gara telefona saruna ar Netanjahu. Viņu attiecības ir ilgstoši vēsas, jo abi pēc psihotipa stipri atšķiras, kas savstarpēju sapratni un sadarbību neveicina. Konkrētajā gadījumā tas gan var nospēlēt atvēsinošu lomu. Netanjahu var piebremzēt savus centienus satriekt Teherānu lupatās, it kā izdarot pakalpojumu ASV. Izliekoties, ka atsaucas Baidena lūgumam ar atbildes triecienu nesteigties.
Ārkārtīgi interesantas un savā veidā neparastas pēdējo gadu laikā veidojas Izraēlas attiecības ar apkārtējām arābu valstīm. Salīdzinot ar vēl neseno situāciju, tās ir fundamentāli mainījušās. Cilvēkiem, kuri atceras arābu - izraēliešu konflikta vēsturi daudzu gadu desmitu garumā, tas, ka, piemēram, Jordānijas pretgaisa aizsardzības spēki notrieca uz Izraēlu lidojošas Irānas raķetes, šķiet kaut kas pilnīgi neticams.
Atcerēsimies, ka 7. oktobra “Hamas” teroristiskais iebrukums Izraēlā notika Izraēlas - Saūda Arābijas miera līguma parakstīšanas priekšvakarā. Ja šāds miera līgums tiktu parakstīts, tad šīs jau pieminētās izmaiņas kļūtu tikpat kā neatgriezeniskas un pilnībā mainītu politisko izkārtojumu reģionā. 80 gadu ilgo Izraēlas - arābu valstu karu nomainītu konfesionālā sunnītu un šiītu pretstāve. Proti, bagātās Persijas līča valstis - Saūda Arābija, Katara, AAE plus Ēģipte - no vienas puses, pret Irānu un tās satelītiem - Asada Sīriju, Libānas “Hizbollah”, Jemenas husītiem un citiem Irānas atbalstītajiem grupējumiem - no otras.
Lai arī 7. oktobris šo konflikta transformāciju daļēji apturēja, vēsturiskā tendence virzās tieši šajā gultnē. Valstis, kas dzīvo labi, karot negrib un labāk atrod kopīgu valodu ar vakarējiem ienaidniekiem nekā stūrgalvīgi pretojas realitātei. Vēl pirms pārdesmit gadiem bija dzīva paaudze, kura atcerējās laikus, kad nekādas Izraēlas uz kartes nemaz nebija, bet tagad aicinājumi iznīcināt Izraēlu kā valsti skan arhaiski pat arābu zemēs.
Kliedzēji “no upes līdz jūrai” taču nopietni nedomā likvidēt Izraēlas valsti. Tas drīzāk ir retorisks sauklis, par kura jēgu tā izkliedzēji pat neaizdomājas, kā tas bieži ar saukļiem gadās. Slavenās Džona Lenona dziesmas “Imagine” tekstu jau arī neviens neuztver burtiski.
Līdz ar to Tuvajos Austrumos ir izveidojusies jauna realitāte, ar kuru jāsadzīvo. Izraēla musulmaņu starpkonfesionālos strīdos nejaucas, bet tieši tie pēdējos divdesmit gadus (kopš 2003. gadā ar ASV palīdzību tika izbeigta sunnītu valdīšana Irākā) tricina Tuvos un Vidējos Austrumus. Nemitīgie terora akti ar spridzinātāju pašnāvnieku piedalīšanos parasti ir vērsti nevis pret ebrejiem, bet gan “nepareizajiem” ticības brāļiem. Šiīti spridzina sunnītus un otrādi.
Spriežot pēc atsevišķiem komentāriem sociālajos tīklos, daudziem par Irānu ir priekšstats kā par tādu ne pārāk lielu, ne pārāk stipru, bet stipri atpalikušu valsti, ko Izraēlai ar ASV un citu NATO valstu palīdzību nebūtu grūti sakaut. Der atgādināt, ka Irānā ir gandrīz 90 miljoni iedzīvotāji, tās platība ir 1,65 miljoni kvadrātkilometru (tā ir trīs reizes lielāka par Ukrainu, 25 reizes lielāka par Latviju) un tās iekšzemes kopprodukts ir 450 miljardi ASV dolāru (pēc pirktspējas paritātes 1,8 triljoni). Respektīvi, Irāna ir pietiekami spēcīga valsts, ar labi apbruņotu armiju, tā ka karš ar to nekāda pastaiga Izraēlai nebūtu.
Tiesa, tā kā Irānai nav sauszemes robežas ar Izraēlu, tad tieša karadarbība uz sauszemes ir mazticama, bet gaisā, raķešu un pretraķešu bruņojuma ziņā Izraēla ar sabiedrotajiem (ASV Izraēlu nelaimē neatstās nekādos apstākļos) ir nepārprotami pārāka, ko parādīja arī svētdienas Irānas uzlidojums.
Neskatoties uz to visu, pilna mēroga kara gadījumā Irāna spētu nodarīt Izraēlai nopietnu kaitējumu. Bet arī tas nav noteicošais, jo Izraēla būtu gatava uz zināmiem upuriem, ja vien tas uzlabotu valsts drošību ilgtermiņā. Citiem vārdiem, Izraēla būtu gatava daudz ko pieciest, ja vien tā spētu iznīcināt Irānas kodolprogrammu uz visiem laikiem. Par to arī izšķiršanās, jo vieni saka: labākas iespējas nebūs. Vai nu tagad, vai nekad. Otri iebilst: plašākas eskalācijas gadījumā var tādi elles vārti atvērties, par kuriem šobrīd grūti pat iedomāties.
Runa ir par to, kādu pozīciju ieņems Putina Krievija un pārējā islāma pasaule. Lai arī vairākums arābu valstu pret Irānu ir noskaņotas naidīgi, Izraēlu tās ienīst ne mazāk. Kāpēc arābu valstis nav draugos ar Irānu? Irāna nav arābu valsts, tajā runā persiešu jeb farsi valodā, bet ne tas ir galvenais naida cēlonis. Irāna ir šiītu valsts, lielākā daļa arābu valstu ir sunnīti, bet starp abiem šiem islāma atzariem valda sens un neizdzēšams naids.
Reiz biju Parīzē uz Irākas problemātikai veltītu konferenci, kur Irākas pārstāvji nemitīgi runāja par okupāciju un šīs okupācijas novēršanu. No sākuma domāju, ka runa ir par ASV okupāciju, bet no konteksta bija noprotams, ka Irākas sunnīti uzskata, ka viņu valsti ir okupējusi Irāna, jo valdību kontrolē šiīti. Pēdējie gan pie varas ir tikai tāpēc, ka Irākā skaitliskais vairākums ir šiītiem un demokrātiskā ceļā ievēlētā Irākas valdība ir šiītu valdība. Pēc šīs loģikas sanāk, ka Irāna ar ASV palīdzību ir okupējusi Irāku. Kā pie tādiem domu slēdzieniem var nonākt, cilvēkam ne no turienes grūti saprast, bet tā nu tas ir.
Ar šo atkāpi gribēju tikai pateikt, ka Irānu reģionā nemīl. Tādas bagātas un ietekmīgas Persijas līča valstis kā Saūda Arābija, Katara, AAE ir nāvīgas Irānas ienaidnieces un līdz pat pērnā gada 7. oktobrim bija gatavas vienoties ar Izraēlu kopīgai dziesmai pret to.
Tieši šī iespējamā izlīguma novēršana, pēc daudzu novērotāju domām, bija galvenais 7. oktobra terora uzbrukuma mērķis. Jāsaka, ka šis mērķis ir daļēji sasniegts, jo Izraēlas prettriecieni Gazas sektorā arābu un visā islāma pasaulē tiek uztverti ārkārtīgi naidīgi. Pat ja kādu arābu valstu līderi gribētu izlikties, ka nekas nav noticis, un turpinātu meklēt mieru ar Izraēlu, tas nebūtu viegli sabiedrības protestu dēļ.
Skatoties no arābu/sunnītu redzespunkta, Izraēlas konflikts ar Irānu ir kaut kas cits. Gazā tiek bombardēti mūsējie, bet Irāna nav mūsējie. Ne viņi arābi, ne īsti ticības brāļi. Kaut kādi nepareizie musulmaņi. Atkritēji. Nodevēji un vēsturiski arī daļēji apspiedēji, jo irāņi (persieši) uz arābiem vienmēr skatījušies mazliet “no augšas”. Tāpēc uz Irānas un Izraēlas iespējamo konfliktu arābu pasaule skatās ar dalītām jūtām.
Kāda visā šajā lietā ir Putina loma un pozīcija? Irāna sevi uzskata par reģionālu lielvaru un pret Krieviju neizjūt pietāti kā pret vecāko brāli. Drīzāk otrādi. Irāna kā valsts ar vairāku tūkstošu gadu ilgu vēsturi, senām tradīcijām un bagātu kultūru uz tādām Krievijām skatās kā uz ziemeļu barbariem, kas tikko iemācījušies burtus. Tajā pašā laikā Irāna respektē
Krievijas kodolieroču spēku un ietekmi pasaulē. Tas gan nenozīmē, ka katrs Irānas solis tiek saskaņots ar Kremli. Iespējams, notiek konsultācijas, informācijas apmaiņa, bet nekādas priekšnieku - padoto attiecības.
Tajā pašā laikā nav noliedzama Putina ietekme uz Irānas pieņemtajiem lēmumiem. Kaut vai iedrošinot, paskubinot un solot neatstāt grūtā brīdī. Karadarbības eskalācija Tuvajos Austrumos sakrīt ar Putina plāniem par haosa palielināšanu pasaulē. Jo vairāk vietās pasaulē deg, jo lielākas iespējas gan ogles raust svešām rokām, gan pašam “pa burzmu” kaut ko pakampt. Bet galvenais - pierādīt visai pasaulei, ka galvenais kārtības uzturētājs - ASV - netiek galā ar saviem pienākumiem. Vecajai Amerikai ir izkrituši zobi. Tā jāgāž no troņa. Par karali jāieceļ kāds cits.
Pats Putins, jādomā, nemaz nepretendē uz šo lomu. Viņa pašapziņai pietiktu, ja no troņa tiktu nogāztas ASV un to vietu ieņemtu, teiksim, Ķīna ar Sji Dzjiņpinu. Pasaulē valdītu autokrātu klubiņš. Nīstā demokrātija ar tās elektorālo sistēmu, kur katram nožēlojamam “loham” ir tāda pati teikšana kā cienījamam vīram, tiktu aizslaucīta vēstures mēslainē.
Uz to cer Putins. Paradoksālā kārtā Irānas uzbrukuma galvenais rezultāts varētu būt atklāsme, ka Rietumu gļēvulība Ukrainā ne ar ko nav pamatota. Jordānija taču nenonāca konfliktā ar Irānu tā dēļ, ka notrieca uz Izraēlu lidojošās raķetes.
Pēc ārkārtīgi sekmīgā Izraēlas un sabiedroto Irānas raķešu trieciena atvairīšanas, kad gandrīz visas raķetes tika notriektas, Rietumiem būs jāatbild: kāpēc pret Irānu mēs varam, bet to pašu pret Krieviju ne. Pārliecinošu atbildi būs grūti sagudrot. Tas arī ir viens no Irānas uzlidojuma negaidītākajiem rezultātiem.
