“Vienotība” solīja nosaukt jauno ārlietu ministru jau pirms nedēļas, jo 10. aprīlī amata pienākumus beidza pildīt iepriekšējais ministrs Krišjānis Kariņš. Runāja, ka šis amats tiks uzticēts Inesei Lībiņai-Egnerei, bet pienāca pirmdiena, un paziņots, ka jaunā ārlietu ministra vārds vēl netiks nosaukts. Šajā nedēļas nogalē viss atkārtojās no jauna. Tikai ministra vārds bija cits – pieredzējusī diplomāte Baiba Braže.
Braže lielāku atpazīstamību ieguva, būdama vēstniece Apvienotajā Karalistē un pēc tam kļūstot par NATO ģenerālsekretāra vietnieku/palīdzi (assistant) publiskās diplomātijas jautājumos. 2023. gadā viņu iecēla par Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieci, un vienu brīdi viņas uzvārds izskanēja arī starp pretendentiem uz Valsts prezidenta amatu. Rīgas pilī gan nonāca cits ārlietu speciālists, bet vienlaikus kļuva skaidrs, ka Braže nekur nepazudīs. Agri vai vēlu viņa parādīsies uz skatuves jau pirmajās lomās.
Braže arvien biežāk parādījās medijos, un tas daudziem šobrīd ļauj izteikt minējumus, ka viņa jau sen bijusi noskatīta un viss līdz šim notiekošais ap ārlietu ministra izraudzīšanu esot vien kārtējais teātris. Tajā pašā laikā diez vai šie jebkur un jebkurā situācijā mūžīgie “teātra” saskatītāji varētu nosaukt kādu citu līdzvērtīgu ārlietu ministra kandidātu. No “Vienotības” rindām.
Var iebilst, ka Braže nemaz nav “Vienotības” biedre, taču jau tiek ziņots, ka tas ir tuvāko dienu jautājums. Visticamāk, pats Edgars Rinkēvičs, vēl būdams iepriekšējā amatā, viņu pamazām ievirzīja “Vienotības” orbītā. Tāpat nav šaubu, ka viņas kandidatūra jaunajam amatam tika Rīgas pilī akceptēta.
Izskanējušas balsis (Filips Rajevskis), ka Bražes izvirzīšana liecinot par “Vienotības” īso rezervistu soliņu. Tā kā “Vienotība” šobrīd piedzīvo ne tās labākās dienas (Kariņa lidojumu un partijas biroja aplokšņu algu skandāli), tad jaunā ārlietu ministra iecelšana bija arī ļoti svarīgs iekšpartejisks jautājums.
Jau rakstīju, ka galvenie kritēriji, kuriem jāatbilst jaunajam ārlietu ministram, ir divi: pirmkārt, viņš nedrīkst vilkt partiju uz leju. Tas ir, nedrīkst tikt neviennozīmīgi uztverts sabiedrībā. Pareizāk sakot, tās ietekmīgajā daļā, jo dažādām marginalizētām grupām ikviens var nepatikt.
Otrkārt, šim cilvēkam, jāgūst atbalsts no dažādiem ietekmes centriem pašā “Vienotībā”, jo ārlietu ministra amats ir ne tikai prestižs, bet arī velk sev līdzi otrā plāna līderus, kuri šī ministra ķīļūdenī var virzīt savas karjeras. Kā tas notiek praksē, redzam ar tām politiskām figūrām, kuras savu politisko karjeru veidojušas ilggadējā ārlietu ministra un pašreizējā Valsts prezidenta politiskajā aizsegā.
Agrāk nosauktie kandidāti (-es) Zanda Lukašēvica-Kalniņa un Inese Lībiņa-Egnere šiem kritērijiem īsti nekvalificējās. Abas politiskajā šķirā tiek neviennozīmīgi vērtētas. Tiek it kā atzīta viņu augstā profesionalitāte, un seko piebilde: bet... un piesauktas dažādas esošas vai iedomātas nepilnības, kuras varētu apvienot zem vārdiem - nepietiekama rakstura stingrība šim augstajam amatam. Nav 100% pārliecības, ka viņas kādā brīdī nevarētu “norauties”, izrādīt vājumu, “sapsihot”, pateikt kādu muļķību. Tiklīdz tas notiktu, atkal visi varētu mesties “Vienotībai” virsū. Tieši šis faktors pilnībā diskvalificēja Ģirta Valda Kristovska iespēju ieņemt šo prestižo amatu.
Tāpat nevienam no publiskajā telpā izskanējušajiem kandidātiem nebija pietiekami spēcīgu virzītāju atbalsta. Nebija ietekmīgu spēku, kas par vienu vai otru kandidātu stāvētu un kristu līdz galam. Bet ja tādu nav un jāpaļaujas tikai uz paša spēkiem, tad ar to nepietiek.
Ar ko Braže labāka? Atbilde ir vienkārša. Par Braži ir lielāka pārliecība, ka viņa partiju nepievils un uz leju nevilks. Braže politiskajā šķirā skaitās profesionāli atbildīgs cilvēks. Tas ir tāds, kas nekādus brīnumus Gabriela Landsberģa stilā nemūžam neatļausies. Bet tieši tāds, dzelzsbetona ciets, tikai piecreiz uz pareizību pārbaudītu frāžu atkārtotājs “Vienotībai” vajadzīgs. Šīs partijas elektorātam der tikai prognozējami cilvēki. Braže tāda ir. Pārbaudīts kadrs.
Tā kā Braže nav “Vienotības” biedre, tad viņai secen iet ar šo augstā amata ieņemšanu saistītās intrigas. Pagaidām viņa ir partijas ietekmes centriem “tīra”, un katra grupa cer šo potenciāli jaudīgo figūru dabūt savā nometnē. Tāpēc viņa var rēķināties ar samērā plašu atbalstu no “Vienotības” dažādiem spārniem.
Ko Bražes ievēlēšana par ārlietu ministri, ja tāda notiks, sola Latvijai? Jādomā, ka viņa neliks Latvijas sabiedrībai kaunēties par šo izvēli, jo viņas diplomātiskā pieredze un publiski pazīstamais tēls liecina par augstu profesionalitāti un pat labām tālākas karjeras iespējām gan tepat Latvijā, gan plašākos ūdeņos.
Tāpat nevar nepamanīt kaut kādu Bražes līdzību ar Latvijas politikas pēdējo 30 gadu spožāko zvaigzni - Vairu Vīķi-Freibergu. Pagaidām atklāts jautājums ir par viņas patriotismu, kas kara apstākļos (vai tā priekšvakarā) ir pieprasīta politiķu īpašība. Līdz šim Braže visai atturīgi izteikusies nacionāli jutīgos jautājumos (atšķirībā no VVF, kas savu latvietību nekautrējās uzsvērt), bet jaunajā amatā viņai būs visas iespējas sevi parādīt.
Ja taisnība baumām (nepārbaudītai informācijai) par viņas vecāku komunistisko pagātni, tad tas var izrādīties šķērslis viņas tālākajā karjerā. Ne tik daudz kā pats fakts, cik no tā izrietošs pasaules redzējums. Šis redzējums, kas ir ļoti piemērots “Vienotībai” miera apstākļos (vienmēr locīties līdzi visiem vējiem kopā ar partijas “ģenerālo līniju”), pašreizējos apstākļos ir daudz mazāk pieprasīts.
Jebkurā gadījumā jāatzīst, ka Bražes izvēle noteikti nav no sliktākajām. Starp nosauktajiem ārlietu ministra kandidātiem viņa, šķiet, bija labākā iespējamā izvēle. Iestarpinājums - šķiet - šeit obligāts, jo to, kāda viņa būs šajā amatā, mēs vēl tikai redzēsim. Cerēsim, ka mūsu cerības tiks attaisnotas. To viņai un arī sev novēlam.
