Saeimas Sociālo un darba lietu komisija atbalstījusi grozījumus Alkoholisko dzērienu aprites likumā, kas paredz alkohola tirdzniecību atļaut no pirmdienas līdz sestdienai 10.00–20.00, bet svētdienās – no 10.00 līdz 18.00. Šie grozījumi vēl jāapstiprina Saeimā, un tur noteikti savu balsi cels grozījumu pretinieki.
Tā kā šie grozījumi skar samērā prāvu sabiedrības daļu tīri praktiski, nav brīnums, ka tie publiskajā telpā izraisījuši visai plašu diskusiju. Kā parasti līdzīgos gadījumos sabiedrība dalās divās pamata nometnēs. Vienā ir tie, kuri ir principiāli pret dažādiem aizliegumiem, ierobežojumiem. Viņuprāt, katrs pieaudzis cilvēks pats par sevi ir atbildīgs un viņam nav jācieš to dēļ, kuri ir bezatbildīgi, sevi kontrolēt nespējīgi un kuru dēļ visi šie ierobežojumi tiek ieviesti.
Otrā nometnē ir tie, kuri operē ar sabiedrības kopuma interesēm. Konkrētajā gadījumā pārmērīga alkohola lietošana ir liela Latvijas sociāla problēma un šīs problēmas mazināšanai nepieciešams ierobežot alkohola apriti. Jā, šie ierobežojumi skars arī tos, kuriem nekādu problēmu ar alkoholu nav. Arī tos, kuriem vakarā pēc teātra izrādes nebūs iespējams nopirkt pudeli vīna, bet vispārības labad jāpiecieš.
Nav brīnums, ka pirmie otros sauc par “sociālistiem”, jo viņi sabiedrības kopējās intereses stāda augstāk nekā personu individuālās brīvības un izvēles. Katrs pats individuāli var izvēlēties, kurš pasaules redzējums viņam tuvāks: individuālista/libertārieša vai sociālista? Abām pozīcijām un to starpposmiem ir sava argumentācija, kāpēc tieši viņu pozīcija ir pareizākā un ilgtspējīgākā.
Tiesa, ar šiem argumentiem viss nav tik vienkārši. Kamēr katra puse runā no sava skatu punkta, tā viss ir daudzmaz loģiski. Individuālisti pamatoti jautā: kāpēc vieniem jācieš (sevi jāiegrožo) tikai tāpēc, ka citi ir tik vāji, ka sevi iegrožot nespēj? Sociālisti atbild: tāpēc, ka visiem (arī jums) būs labāk, ja šādas sociālas problēmas (alkoholisms) būs mazāk. Libertārieši var iebilst: tā ir totalitārā domāšana - visu aizliegt, ierobežot. Dzīve pati visu saliks pa plauktiem.
Tālāk varētu sākties diskusija par proporcijām, kādās sevi jāierobežo kopējā labuma vārdā, lai ikvienam (arī galējā individuālisma sludinātājam) tas nestu labumu. Citiem vārdiem, kā panākt, lai vilks paēdis un kaza dzīva. Diemžēl šāds diskusiju diskurss ir rets.
Individuālisti tā vietā, lai uzsvērtu savu principiālo individuālisma pozīciju (katrs pats par sevi atbildīgs, un sabiedrība nevar ar visiem, kas paši nespēj tikt ar sevi galā, auklēties), sāk argumentēt ar pretējās puses argumentiem. Tas ir, operējot ar sabiedrības kopējām interesēm. Tiek norādīts, ka tas tāpat neko nedos (alkohola lietošanas līmenis sabiedrībā kopumā nesamazināsies), daudzi cietīs finansiāli (samazināsies ienākumi no alkohola tirdzniecības), palielināsies nelegālās tirdzniecības apjomi un tamlīdzīgi sociālie argumenti.
Šāda pieeja problēmai liecina, ka tā tomēr ir izteikti sociāla un sabiedrības lielākā daļa to tā arī uztver. Līdz ar to ir vērts izskatīt šos pretargumentus. Vispirms “mūžīgais”, kurš parādās pilnīgi vienmēr, kad tiek piedāvātas kādas izmaiņas likumdošanā: tas tāpat neko nedos, jo tie, kas gribēs, atradīs; tie, kam vajadzēs, tāpat to darīs utt.
Vispirms atcerēsimies, ka ierobežojumi nav domāti tiem, kuri to šņabja pudeli vai Solovjovu ar Skabejevu atradīs vienalga kur. Visi šie ierobežojumi ir domāti tieši tiem, kuri patiesībā nemaz negrib un kuriem nevajag. Tiem, kuri “aiz neko darīt”, gluži “netīšām” nopērk pudeli vīna (degvīna) vai uztrāpās Kremļa propagandas kanāliem. Runa ir par pieejas apgrūtinājumiem. Lai cilvēkam būtu mazāk iespēju to darīt bez papildu piepūles.
Teicieni, ka tas neko nemainīs, jo dzers tāpat, nozīmē to pašu, ja teiktu: banku procentu likmju kāpums par pusprocenta punktu neko nemainīs, jo tie, kam vajag, tāpat tos kredītus ņems. Taču bāzes procentu likmes ir galvenais centrālo banku ekonomiskās ietekmes instruments. To neviens pat necenšas apšaubīt. Katrs, kurš lepni teiktu: nu, ko tās bankas tās likmes cilā, tas taču tāpat neko nemainīs, izklausītos pēc pilnīga muļķa, kuram ar loģiku (spēju veidot cēloņsakarību virknes) ir lielas problēmas.
Taču līdzīgos sadzīviska rakstura gadījumos šāda veida argumentus cilvēki nekautrējas lietot, kaut gan “loģiskais” pamatojams ir tikpat irdens. Katru reizi, kad tiek rosināts kaut ko ierobežot, atskan daudzbalsīgs koris - tas neko nedos, jo tiem, kam vajag... Trakākais, ka šādi “argumenti” skaitās normāli.
No nosacīto libertāriešu mutes nedabīgi skan gaudas, ka cietēji būšot veikalu pārdevēji, jo viņiem saīsināšoties darba laiks un tātad arī atalgojums. Kopš kura laika jūs interesē citu labsajūta? Vai tad aizmirsāt savu lozungu - katrs pats savas laimes kalējs?
Zīmīgi, ka netiek piesaukti veikalu īpašnieki, kuriem tiešām ienākumi varētu sarukt. Acīmredzot pat izteiktiem antisociālistiem veikalu īpašniekus kaut kā neērti aizstāvēt, tāpēc jāatsaucas uz “nabaga” pārdevējiem, kuri it kā cietīšot. Interesanti, vai šie “grūtdieņu aizstāvji” arī paši gribētu strādāt līdz 22.00 veikalā, kur galvenais vakara apgrozījums saistīts ar alkohola iegādi? Esmu pilnīgi pārliecināts, ka absolūtais vairākums pārdēvēju būtu tikai priecīgi, ja jau 20.00 varētu beigt darbu un iet mājās.
Tad vēl ir tie (Aivars Borovkovs), kuri alkohola ierobežošanas piekritējus dēvē par “točku” lobistiem. Pēteris Apinis un citi veselīga dzīvesveida aizstāvji pēc šīs loģikas esot “točku” (nelegālo alkohola surogātu tirdzniecības vietu) lobisti. Laikam jau arī es lobēju šīs “točkas”, jo pilnībā atbalstu šos grozījumus, kaut arī atsevišķos gadījumos tie var pašam sagādāt neērtības. Tomēr kopējā labuma vārdā esmu gatavs to pieciest.
Var labi saprast brīvas alkohola tirdzniecības sadzīviskos pamatotājus. Spānijā glāze vīna pusdienās un vakariņās esot norma. Kāpēc gan mums no vīna tirdzniecības jātaisa problēmas? Tieši tāpēc, ka Dienvideiropas valstīs alkohola lietošana nav problēma, bet pie mums ir. Tāpēc to praksi, kāda ir vīnkopības zemēs, nevar un nedrīkst pārcelt uz zemēm, kur alkohols ir nevis piedeva pie maltītes, bet gan apreibināšanās veids.
Arguments - tāpat nekas nemainīsies - ir viegli pārbaudāms, jo līdzīgus alkohola aprites ierobežojumus ieviesa Lietuvā 2017. gadā. Tur tie ir vēl stingrāki un, kā liecina Lietuvas veselības ministrijas dati, devuši pozitīvus rezultātus. Lietuvā samazinājusies ar alkohola lietošanu saistītā mirstība, alkohola reibumā izraisīto autoavāriju skaits, dažādas slimības, pašnāvības un tā saucamā smagā dzeršana, īpaši brīvdienās, kas saistās ar traumatismu un vardarbību. Pilnībā izlīdzinājusies paaugstinātā mirstība pirmdienās, kas saistīta ar brīvdienu dzeršanu. Tiesa, Lietuvā svētdienās alkohols nopērkams tikai līdz 15.00, kamēr Latvijā plānots šo tirdzniecības laiku ierobežot tikai līdz 18.00.
Jebkurā gadījumā jebkuri centieni samazināt iedzīvotāju piekļuvi pie viņiem pašiem kaitīgiem kārdinājumiem - alkohola, spēļu zālēm - jāvērtē pozitīvi, un totalitārisma piesaukšana šeit ir pilnīgi nevietā.
Jā, pēc padomju sistēmas sabrukuma alkoholu tirgoja 24 stundas diennaktī. Uz katra stūra katrā kioskā. Burtiski. Kazino un spēļu zāles atvēra visur, kur vien bija jumts virs galvas. Spēļu automāts varēja būt pat ne tikai katrā kafejnīcā, bet katrā konfekšu veikalā. Atceros laikus, kad blakus piena pudelēm vienā un tajā pašā plauktā stāvēja litrīgās 96% spirta “Royal” pudeles.
Oh, kāda brīvība bija. Taču tas galīgi nav tas, uz ko vajadzētu tiekties. Civilizācija atrodas pavisam pretējā pusē. To šajā diskusiju karstumā nevajadzētu aizmirst.
