Iepriekš tika ziņots, ka pirmdien beidzot tiks nosaukta jaunā ārlietu ministre – Inese Lībiņa-Egnere, taču tas, ka vakar tas tā arī netika izdarīts, un nenoslēpjamās grūtības “Vienotībai” vienoties par vienas kandidatūras izvēli šim amatam liecina par augošu iekšēju politisko nelīdzsvarotību šajā partijā. Atsevišķi politiskie smaguma centri “Vienotības” iekšienē ir sākuši kustēties, un šo kustību nav tik viegli apturēt.
“Vienotība” ir Latvijas mērogos liela partija ar salīdzinoši ilgu vēsturi. Īpaši, ja pie šīs vēstures pieskaita posmu, kad šis politiskais spēks vēl nebija konsolidējies un darbojās ar nosaukumiem “Jaunais laiks”, “Pilsoniskā savienība”, “Citai politikai” un tamlīdzīgi.
Kā ne reizi vien esmu rakstījis, “Vienotība” nav politiska partija tradicionālā izpratnē. Tā ir nevis partija, kura balstās uz kādu noteiktu ideoloģiju, bet gan administratīvi birokrātiska pārvaldnieku struktūra. No tās biedriem tiek prasīts viens - gatavība būt par zobratiņu lielā varas mehānismā. Katrs, protams, var sapņot par galvenā zobrata lomu, bet tikai vienotā, lielā un neiedragājamā mehānismā. Šī gatavība būt par “skrūvīti” prasa salīdzinoši augstu politisko disciplīnu un savu iekšējo vēlmju un prasību iegrožošanu.
Var jautāt, bet kurā nopietnā partijā, kas pretendē uz reālu varu, ir citādi? Galvenā atšķirība no citām partijām ir šī striktā turēšanās pie “pareizības” ģenerālās līnijas, kura varbūt nav gluži publicēta “Vienotības” jaunākā kongresa materiālos, bet ir pietiekami skaidri formulēta ikdienas dzīvē, lai ikvienā jautājumā jau iepriekš būtu skaidrs, kāda pozīcija jāieņem.
Tiem, kuri atceras padomju laiku beigu posmu, kad komunistiskā ideoloģija bija tikai izkārtne, aiz kuras nostāties “nomenklatūrai”, grūti saskatīt kādas principiālas atšķirības starp “Vienotību” un PSKP. Tā pati labi barotā un privilēģijām ieeļļotā birokratizētā ierēdniecība, kura gatava uz visu materiālā izdevīguma, karjeras un vieglākas dzīves dēļ. Galvenā ideoloģija - jāprot labi dzīvot. Šim nolūkam nepieciešams izvēlēties pareizo partiju.
Nav ne mazāko šaubu, ka, piemēram, Nacionālās apvienības ārlietu speciālistam Rihardam Kolam ne reizi vien ir pārmests, ka viņš iestājies nepareizā partijā, un doti mājieni, ka “pie mums” viņa karjera būtu virzījusies gludāk. Atcerēsimies kaut vai Andu Čakšu.
No šī aspekta Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča piesauktie kritēriji, kādam jābūt nākamajam ārlietu ministram, ir būtībā bezjēdzīgi. Kaut vai tāpēc, ka Rinkēviča norādītā “pārliecība par pamatlietām Eiropas vērtību, ģeopolitisko jautājumu un drošības politikas ziņā” nevar nebūt ikvienam, kurš atrodas “Vienotības” augstākajā vadībā.
Tas nozīmē, ka īstie kritēriji ir citi. Ne tie, kurus min Rinkēvičs. Viņa kritēriji ir tikai obligāta ticības apliecinājuma mantra un nekas vairāk. Tādā gadījumā kādi ir šie patiesie kritēriji?
Tie ir divi. Pirmais. Ārlietu ministram jābūt tādam, kas negremdē “Vienotības” reitingus. Lai arī līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām vēl tālu, “Vienotības” politiskā prestiža sašķobīšanās pēdējā pusgada laikā tās biedrus ir pamatīgi aizķērusi. Tieši šis “Vienotības” reputācijas kritums faktiski arī noteica Krišjāņa Kariņa piespiedu demisiju. Tāpēc tagad mērķis ir iecelt tādu ārlietu ministru, kurš partijai nedarītu kaunu. Tādu, par ko var būt droši - viņš podus negāzīs.
Ir vēl arī otrs kritērijs. Šim cilvēkam ir jābūt partijā pietiekami lielai autoritātei, lai spētu iegūt arī citu ietekmes centru atbalstu pašā partijas iekšienē. Nevajadzētu aizmirst, ka ārlietu ministra amats ir pietiekami gards kumoss. Tas saistīts ar dažādām prestižām vizītēm, tikšanos ar svarīgiem cilvēkiem, ārvalstu komandējumiem, bet vienlaicīgi nav starp politiski bīstamākajiem (kā, piemēram, veselības vai izglītības ministra amats). Šajā amatā grūti pieļaut rupjas kļūdas. Tam ir maza tiešā saistība ar cilvēku ikdienas dzīvi, tāpēc grūti izpelnīties sabiedrības sašutumu.
Vienlaikus ārlietu ministra amatam ir ļoti plats līdera ķīļūdens, aiz kura peldēt daudziem aparāta darbiniekiem. Līdz ar to aiz katra kandidāta stāv samērā liels ieinteresēto personu loks, kurš personiski ieinteresēts, lai tas vai cits politiķis kļūst par konkrēto ministru. Šo cilvēku ietekmi nedrīkst nenovērtēt, un tieši viņi lielā mērā sameta sprunguļus Zandas Lukašēvičas-Kalniņas riteņos.
Protams, kā vienmēr šādos gadījumos, vienas vai otras kandidatūras likteni izšķir vairāku jautājumu komplekss, tāpēc nevar teikt, ka to kandidatūru izgāza tas vai citu tas. Var, protams, runāt par Zatlera Reformu partijas triumfu “Vienotības” rindās un to, kā zatlerieši pārņem “Vienotību” savās rokās, taču tam šobrīd nav lielas valstiskas nozīmes. Nav būtiski, vai jaunais ārlietu ministrs ir no zatleriešiem vai kariņistiem (ar “Jaunā laika” izcelsmi). No tā Latvijas ārpolitiskais kurss nemainīsies pat par loka sekundi.
Vēl jo vairāk tāpēc, ka mums jau ir “īstais” ārlietu ministrs, kurš tā arī savu vietu uz komandtiltiņa nav pametis kopš 2011. gada. Proti, Edgars Rinkēvičs. Tas, ka viņš tagad ir arī Valsts prezidents, nemaina lietas būtību. Viņa autoritāte valstī šobrīd ir nesalīdzināma ar jebkuru citu politiķi, kas būtu otrais aiz viņa. Tas nozīmē, ka galvenais kritērijs nākamajam ārlietu ministram ir viens - esošā prezidenta labvēlība.
Ja ņemam vērā šo kritēriju, tad Ineses Lībiņas-Egneres parādīšanās starp ārlietu ministra amata kandidātiem uzreiz kļūst labāk saprotama. Ja vēl pieskaitām to, ka nepieciešams iedarbināt karjeras eskalatoru tieslietu ministrijā, tad vietas atbrīvošana šīs ministrijas galvgalī ir gluži loģisks solis. Arī no valstisko interešu viedokļa Lībiņa-Egnere izskatās laba fona persona “īstajam” ministram.
Vienīgais, kas rada nelielu skepsi, ir viņas nepietiekamais politiskais svars “Vienotības” aparātā. Tas acīmredzot arī ir galvenais aizķeršanās iemesls. Tiesa, viņai nemaz nav paredzēta politiskās zvaigznes loma. Viņai jābūt nominālai ārlietu ministrei “īstā” “bezpartejiskā” ministra fonā, un viņas galvenais uzdevums - stabilizēt turbulences bedrē iekritušās “Vienotības” lidojumu. Iespējams, parādījušās bažas, ka Lībiņa-Egnere nav šim uzdevumam piemērota.
Te gan parādās cits jautājums - cik šobrīd liels ir “Vienotības” politiskais apdraudējums? Lai arī “Vienotība” kā politiska organizācija šobrīd atrodas uz lejupejošas līknes, neesmu no tiem, kuri tai paredz drīzu galu. Tas iespējams tikai vienā gadījumā: ja parādīsies kāda alternatīvā “pareizā” partija. Kā 1988.-1991. gadā Tautas fronte; kā 1996.-1998. gadā Tautas partija vai 2007.-2010. gadā “Vienotība”. Pagaidām nekādas alternatīvas šodienas “nomenklatūras” partijai nav pat tuvumā.
Tas nozīmē vienu: ja jaunais ārlietu ministrs nesavārīs kādas patiešām lielas ziepes, tad no viņa darbības “Vienotības” reitings daudz nemainīsies. Tāpēc viņa uzdevums - būt pēc iespējas neuzkrītošākam. Nekaitināt “Vienotības” elektorātu. Tas nozīmē - jāatrod pelēkākais no pelēkākajiem.
