Pirmdien paredzēta diskusija Rīgas pilī par sabiedrisko mediju nākotni. Tajā skaitā par Nacionālās drošības koncepcijā iekļauto punktu, saskaņā ar kuru no 2026. gada 1. janvāra sabiedriskajos medijos tiek izbeigta satura raidīšana krievu valodā.
Dažas dienas pirms šīs plānotās diskusijas, piektdien, parādījās Latvijas Radio redakcionālās padomes paziņojums, kuru bija parakstījuši visu Latvijas Radio struktūrvienību satura un administratīvie vadītāji. Par šī paziņojuma tonalitāti un centrālo domu liecina jau pats tā virsraksts: “Vārda brīvības robežas sašaurinās.”
Kas šajā paziņojumā teikts? Esot “pastiprinājušās jau agrāk novērotas tendences, kas liecina par apdraudējumu fundamentālām demokrātijas vērtībām - vārda brīvībai un mediju neatkarībai”. Kas par to liecinot? Tiek norādīts, ka “žurnālisti jau gadiem ilgi sociālās tīklošanās platformās ir pakļauti naida uzbrukumiem, kas diemžēl daļu no viņiem ir apklusinājuši”.
Jāatzīst, ka sociālās tīklošanas platformās asi savstarpējas nepatikas izvirdumi ir visai plaši izplatīti. Ja ļoti grib, tad tos var arī saukt par “naida uzbrukumiem”. Tiem gan tiek pakļauti ne tikai žurnālisti. Tā ir šo platformu skaudrā realitāte. Prasība, lai žurnālisti tiktu norobežoti no šādiem “naida uzbrukumiem”, ir samērā dīvaina, jo drīzāk pašsaprotama ir doma - gribi strādāt par žurnālistu, rēķinies ar daudzu nepatiku pret to, ko dari. Tā ir viena no žurnālistu darba nenovēršamām blaknēm. “Sniegpārsliņām” žurnālistikā nav vietas.
Tālāk seko vēl dīvaināks apgalvojums: “Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā vārda brīvības robežas ir vēl vairāk sašaurinājis - no medijiem, jo īpaši sabiedriskajiem, tiek sagaidīts tikai “patriotisks” saturs, bet “pamatstraumei” pretēja viedokļa izskanēšana tiek novērtēta kā medija pretvalstiska rīcība.”
Latvijas, teiksim tā, valstiski domājošā sabiedrības daļa lieliski saprot un apzinās, ka situācija pēc 2022. gada 24. februāra ir fundamentāli mainījusies. Visi to saprot, vienīgi Latvijas Radio vadība izliekas, ka nesaprot. Tiek izteikts sašutums par to, ka sabiedrība nav sajūsmā par nepatriotisku saturu. Bet ko jūs gaidījāt? Vai to, ka kara apstākļos jums dziedās slavas dziesmas par nepatriotisku saturu? Nevajag taču par muļķiem izlikties.
Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā pieminēšana ir šī paziņojuma centrālā ass, jo tieši ap to arī viss sašutums grozās. Ar kara sākumu viss arī sācis mainīties. Līdz tam Latvijas Radio brīvi varēja runāt un raidīt, ko grib, un visi bijuši apmierināti. Krievijas iebrukums esot visu apgriezis kājām gaisā. Bet ja tā, tad paziņojuma autoriem varbūt vajadzētu padomāt: kas vainīgs pie šīs attieksmes maiņas. Vai “dumjā”, “nepateicīgā” sabiedrība, kas prasa patriotisku saturu (paziņojuma autori gan vārdu - patriotisms - liek pēdiņas, kas arī daudz ko par viņiem pasaka), vai tomēr pati Latvijas Radio vadība?
Šeit nonākam pie vēl kādas būtiskas lietas. Kas tad ir tie, kas, kā apgalvo paziņojuma autori, sašaurinot vārda brīvības robežas? Viens vainīgais jau tika nosaukts pašā sākumā - sociālās tīklošanas platformas. Citiem vārdiem, sabiedriskā doma. Pēc būtības tiek aicināts ierobežot sabiedrisko domu. Tiesa, nenorādot, kādā veidā.
Tālāk tiek norādīts uz Rīgas apgabaltiesu, kura “TVnet” lietā esot “nepareizi” lēmusi par labu NEPLP, kas radījis “pateicīgu fonu mediju neatkarības ierobežošanai”. Konkrēti kas un kādā veidā šī neatkarība tikusi ierobežota, netiek pavēstīts.
Tā vietā paziņojuma autori (kaut gan izskatās, ka to rakstījis viens cilvēks, bet pārējie to gļēvi parakstījuši, pakļaujoties “es tāpat kā visi” spiedienam) aizrunājušies līdz šī sacerējuma centrālajai “pērlei”: “toties likumdevējs vieglu roku nobalsoja par paslepus nacionālās drošības koncepcijā iemānīto aizliegumu sabiedriskajiem medijiem no 2026. gada veidot saturu vienā no mazākumtautību valodām - krievu”. Uzreiz jaušams pieredzējuša politikāņa/intriganta rokraksts: krievu valodas liegums esot “paslepus” “iemānīts”. Savukārt valstiskas nozīmes dokuments “Nacionālā drošības koncepcija” nosaukts, lietojot mazo sākuma burtu.
Nevar nepamanīt, ka visu šī Latvijas Radio paziņojuma tekstu caurvij neslēpta nepatika gan pret šo drošības koncepciju, gan visu nacionālo, latvisko. Pret šo paziņojumu nekādā gadījumā nedrīkst izturēties bezatbildīgi. Tas jāuztver ar milzīgu politisku nopietnību, jo runa ir ne vairāk, ne mazāk kā par mūsu valsts drošību augstākajā līmenī. Notiek nepārprotami centieni pazemināt Nacionālās drošības koncepcijas statusu, liekot saprast, ka to nevajag uztvert nopietni un to var arī nepildīt.
Tajā pašā laikā nevar nepamanīt paziņojuma autora vēlmi izprovocēt plašāku konfrontāciju ar sabiedrību. Neatkarīgi no šī paziņojuma autora patiesajiem mērķiem, tā parādīšanās jāvērtē pozitīvi, jo jautājums par sabiedrisko mediju lomu un vietu Latvijas sabiedrībā ir nobriedis. Varbūt pat pārbriedis.
Grūti noliegt, ka sabiedriskos medijus pārņēmusi vienas ideoloģijas pārlieka dominante, kas izraisa attiecīgu pretreakciju tajā sabiedrības daļā, kura šo ideoloģiju nepieņem. Šāda vienpusība var novest pie nepatīkamām sekām (Trampa parādīšanās globālajā politiskajā arēnā ir tieši šādas informatīvās telpas sānsveres sekas), tāpēc reālas daudzveidības atjaunošana būtu labākais, kas ar Latvijas sabiedrisko mediju varētu notikt.
Ar daudzveidību šeit jāsaprot dažādu pasaules redzējumu līdzāspastāvēšana, kad raidījumos blakus sēž nevis domubiedri, kas viens otram piebalso, bet gan ideoloģiski pretinieki, kuri savā starpā dedzīgi diskutē. Nevajadzētu sevi mānīt un par daudzveidību uzdot bēdīgi slavenos “cūku komiksus”, Gunāra Astras dzīvi trivializējošās “asaciņas” un citas Brektes līmeņa “provokācijas”, kas patiesībā darbojas vienā un tajā pašā ideoloģiskajā paradigmā.
Taču visā šajā Latvijas Radio redakcionālās padomes paziņojuma stāstā biedējošākais ir tas, ka šo acīmredzami provokatīvo, lai neteiktu klaji pretvalstisko, tekstu ir parakstījuši visi Latvijas Radio galvenie redaktori, administratīvie direktori un citi vadītāji. Tas par Latvijas Radio un tajā valdošo “daudzveidību” stāsta vairāk nekā pats paziņojums.
