Latvijas iestāšanos NATO 2004. gada 29. martā no šodienas skatupunkta var uzskatīt par pašu svarīgāko mūsu valsts notikumu atjaunotās neatkarības vēsturē. Negribas pat domāt, kādā mēs būtu situācijā, ja gadsimtu mijā NATO augstākās vadības līmenī (pirmām kārtām ASV) nebūtu uzvarējusi ideja par Baltijas valstu uzņemšanu aliansē.
Atskatoties pagātnē, tolaik pirms 20 gadiem šis notikums nelikās tik ārkārtīgi nozīmīgs, jo tobrīd pasaulē vēl maz kas liecināja par gaidāmajām fundamentālajām politiskajām pārmaiņām. Tolaik ne tikai Krievijas prezidents solīja pildīt konstitucionālo likumu par divu prezidentūru termiņu, bet arī Ķīnas komunistu vadoņi ievēroja divu termiņu tradīciju. Demokrātijas globālā uzvara šķita neapšaubāma. Pasaule lielā mērā dzīvoja tajā atslābuma gaisotnē, kurš valdīja pēc Aukstā kara beigām. Reāla karadarbība Eiropas telpā (atskaitot Balkānus) šķita kaut kas neiedomājams.
Var domāt, ka Latvijas un citu Baltijas valstu uzņemšana NATO, tāpat kā ES, bija kaut kas pašsaprotams un likumsakarīgs. Citādi nemaz nevarēja būt, jo... Patiesībā varēja būt ne tikai citādi, bet pat pavisam citādi. Neidealizēsim tā laika Rietumu politiķus. Viņi vienmēr, tāpat kā tagad, ir bijuši dāsni ar solījumiem, bet daudz atturīgāki darbos.
Pagājušā gadsimta nogalē skepse attiecībā uz Baltijas valstu drīzu uzņemšanu NATO bija norma. Vārdos un bez konkrētiem uzņemšanas termiņiem visi bija par, bet ar konkrētiem piedāvājumiem nesteidzās. 1995. gada novembrī ASV aizsardzības ministrs Viljams Perijs vizītē Baltijas valstīs skaidri norādīja, ka nevajadzētu rēķināties ar Baltijas valstu drīzu uzņemšanu NATO. Tika izteiktas rituālās frāzes par “neaizvērtām durvīm”, bet vienlaikus arī piesaukta nepieciešamība ievērot Krievijas intereses.
1997. gada 14. jūlijā valsts sekretāre Madlēna Olbraita Viļņā izteicās, ka “Baltijas valstis netiks izsvītrotas no iespējamo NATO kandidātvalstu saraksta”. Līdzīgi kā tagad Ukrainas gadījumā, netika teikts: uzņemtas tiks tad un tad. Tā vietā: netiks izsvītrotas no iespējamo kandidātvalstu saraksta. Tamlīdzīgas frāzes parasti skan kā mierinājuma vārdi. Tāpat kā 1998. gada 18. janvārī ASV prezidenta Bila Klintona un Baltijas valstu prezidentu parakstītā ASV - Baltijas harta, kas gan bija tīrs politisks dokuments bez jebkādām juridiskām saistībām.
Šajā laikā ar īpašu aktivitāti izcēlās toreizējais Igaunijas prezidents Lennarts Meri. Pēc tam, kad 1996. gadā kļuva skaidrs: Baltijas valstis netiks uzaicinātas nākamajā NATO samitā, viņš burtiski sekoja ASV valsts sekretāra vietniekam [Austrumeiropas jautājumos] Strobam Telbotam un visur, kur notika sarunas par NATO nākotni, atgādināja par iespējamām sekām, ja Baltijas valstis tiks nodotas, kā tas bija 1945. gadā Jaltā.
Scenārijs, kādu piedzīvoja Ukraina 2008. gada Bukarestes samitā, kad uzņemšanas procedūras uzsākšanas vietā tai tika piedāvāta izplūdusi “sadarbība”, bija pat ļoti iespējams. Latvijai paveicās un no šī likteņa izdevās izglābties.
2001. gada vasarā jaunievēlētais ASV prezidents Džordžs Bušs jaunākais lika saprast, ka viņa pieeja būs konsekventa: “Visām Austrumeiropas jaunajām demokrātijām no Baltijas līdz Melnajai jūrai jābūt tādām pašām drošības un brīvības iespējām kā vecajām Eiropas demokrātijām, tajā skaitā iespējām pievienoties Eiropas “kopējām mājām”.”
Kā man savulaik stāstīja tā laika Latvijas ārlietu ministre Sandra Kalniete, un nav pamata viņai neticēt, tieši Bušam jaunākajam varam būt pateicīgi par Latvijas dalību NATO, jo viņš, pēc Kalnietes domām, esot izjutis vēsturisko vainas sajūtu par Austrumeiropas pusgadsimtu ilgo atstāšanu Staļina un viņa mantinieku jūgā. Bušs esot uzskatījis šī vēsturiskā pāridarījuma novēršanu par savu misiju, kuru arī mērķtiecīgi realizēja.
Tikpat labi vēsturiskā situācija varēja pagriezties pavisam citādi. 2000. gada jūnijā Baltijas valstis apmeklēja toreizējais Vācijas kanclers Gerhards Šrēders. Viņš atzina, ka Vācija atbalsta Baltijas valstu iestāšanos ES un NATO, bet šīs iestāšanās brīdis varot ievilkties. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš neredzot Baltijas valstīm draudus no Krievijas puses. Tādi draudi, pēc Šrēdera domām, esot tikai tīri teorētiski.
Lai arī jāatzīst, ka tā būs vistīrākā vēsturiskā spekulācija, Latvijas drošības liktenis tika izšķirts 2000. gada 7. novembrī Floridā, kur tikai dažu tūkstošu balsu izšķīra tā gada ASV prezidenta vēlēšanu iznākumu. Ja par demokrātu kandidātu Alu Goru būtu nobalsojuši pāris tūkstošu vairāk, tad Baltajā namā turpmākos gadus būtu sēdējis cilvēks ar pavisam citu politisko pozīciju.
Šī politika, kuru astoņus gadus vēlāk realizēja Baraks Obama, balstījās uz ideju par globālu mūžīgo mieru, kuras ietvaros nevienu nevajagot aiztikt, nevienu nevajagot provocēt un ar visiem jācenšas visu draudzīgi sarunāt. Tajā skaitā ar tad jau par Krievijas prezidentu kļuvušo Putinu.
Šajā “mieru nesošajā” paradigmā NATO paplašināšanās apturēšana būtu pat ļoti loģiska, un, visticamāk, starp Eiropas lielvarām tā gūtu tādu pašu atsaucību kā 2008. gadā, kad tieši Francija un Vācija iebilda pret Ukrainas uzņemšanu NATO. Nav pamata domāt, ka šo valstu politiskā šķira 2000. gadu sākumā izjuta lielāku vēlmi uzņemt Baltijas valstis NATO.
Tagad, esot NATO rindās, mums ir pavisam cita pārliecība par savu drošību. Tiesa, tagad ir parādījusies (agrāk tādas tikpat kā nebija) piesardzīga attieksme pret izslavētā NATO 5. panta nekavējošu realizāciju, bet jebkurā gadījumā šī drošības sajūta nav salīdzināma ar to, kāda tā būtu, ja Latvija nebūtu NATO dalībvalsts.
No tā izriet arī īpašās prasības pret mūsu amatpersonām, kuras atbildīgas par drošības sfēru. Runa ir par sabiedrības informēšanu. Ja agrāk šīs amatpersonas varēja atrunāties, slēpjoties aiz izteikumiem par militāro noslēpumu un citām ar militāro specifiku saistītām lietām, tad tagad šīs atrunas izklausās pēc aizdomīgas neizdarību slēpšanas. Ja agrāk tas, kas notiek aizsardzības ministrijā vai nacionālajos bruņotajos spēkos, bija tikai šauru speciālistu uzmanības lokā, tad tagad tā ir gandrīz ikviena cilvēka primāra interese. Jo karš ir tepat kaimiņos un kuru katru dienu var pārsviesties arī uz mūsu pusi.
Gribētos ticēt, ka viss mūsu valsts aparāts strādā, lai mūsu robežas būtu drošībā, nocietinājumu līnijas uzbūvētas un nostiprinātas, militārās noliktavas pilnas ar nepieciešamo munīciju, ieroči kaujas gatavībā, bet visu veidu kaujas tehnika nevainojamā darba kondīcijā. Par pašu karavīru kaujas spējām pat nerunājot. Gribētos tam visam ticēt, bet vēl labāk būtu, ja atbildīgās personas pēc iespējas biežāk to publiski, ar faktiem apliecinātu.
