Rīgas, Viļņas un Tallinas sacensība – kurā vietā ir mūsu galvaspilsēta?

“Rotermanni” kvartāls. Jaunā Tallinas “firmas zīme” © Bens Latkovskis

Bieži var dzirdēt apgalvojumus, ka Rīga iepretim kaimiņu galvaspilsētām – Viļņai un Tallinai – esot stipri nolaista un saimnieciski panīkusi. Toties Viļņā un Tallinā viss esot tik moderns, uz nākotni vērsts un dzīvīgs, ka mums atliek tikai nokaunēties par savas galvaspilsētas nožēlojamo atpalicību. Vai tiešām ir tik traki?

Diez vai Latvijā ir daudz pieaugušu, sociāli aktīvu cilvēku, kuri nekad nebūtu bijuši mūsu kaimiņvalstu galvaspilsētās, tāpēc ikvienam ir sava

pieredze, savi priekšstati un pārliecība par to, kura no tām ir skaistākā, modernākā un dinamiskākā. Uzreiz jāatzīmē, ka visas trīs Baltijas valstu galvaspilsētas ir stipri atšķirīgas. Daudz vairāk, nekā varētu likties pēc to līdzīgā iedzīvotāju skaita un vēstures. Tieši šī atšķirību neievērošana dažkārt noved pie pārsteidzīgiem secinājumiem.

Atšķirīgie mērogi

Galvenā atšķirība ir šo triju pilsētu vēsturiskajā mērogā. Rīga līdz Pirmajam pasaules karam bija liels Eiropas mēroga Krievijas impērijas industriālais centrs un nozīmīga osta. Rīgā 1913. gadā dzīvoja 517,5 tūkstoši iedzīvotāju, kamēr Tallinā nedaudz virs 100 000 (58,8 tūkst. 1897. g., 119,8 tūkst. 1925. g.), bet Viļņā 205 000 (1909. g.).

Šīs mērogu atšķirības nosaka visu triju galvaspilsētu vizuālo tēlu. Rīgā ir nesalīdzināmi lielāks vēsturiskais centrs ar Austrumeiropai visai unikālu (jo kara laikā maz cietusi) bulvāru loka apbūvi. Īpaši jāatzīmē ievērojamais jūgendstila arhitektūras pieminekļu skaits. Šeit vēl papildus jāpiemetina, ka Tallinu 1944. gada martā nežēlīgi bombardēja PSRS kara aviācija. Šīs barbariskās bombardēšanas 80. gadadiena (līdzās Narvas bombardēšanai) nupat Igaunijā tika visai plaši pieminēta.

Bens Latkovskis

Līdz ar to Tallinā ārpus vecpilsētas, kura starp Baltijas valstu galvaspilsētām ir vislabāk un homogēnāk saglabājusies, plešas jauna pēckara veidota pilsēta ar tās izmēriem nesamērīgi platām ielām un padomju laika arhitektūru. Šī, teiksim tā, no arhitektūras viedokļa mazvērtīgā apbūve ļāva uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas strauji nomainīt Tallinas vizuālo tēlu. Pilsētas centrā kā sēnes pēc lietus izauga stikla un betona augstceltnes, kas pilsētai piedeva zināmu modernitātes iespaidu.

Bens Latkovskis

Tiesa, šis debesskrāpju rajons tā arī nav kļuvis par pilsētas sirdi. Pat kā jaunās Tallinas “firmas zīme” tas pamazām izbalē. Par jauno Tallinas izkārtni kļūst rajons starp vecpilsētu, Tallinas centru un ostu. Šī teritorija tiek strauji apbūvēta un jau pavisam citā stilistikā. Augstceltņu vietā ir Tallinas mērogam atbilstoši ēku izmēri. Jāatzīst, ka apzināti vai ne, bet gandrīz vai tiek kopēta Oslo jūras piekrastes apbūve.

Bens Latkovskis

Līdztekus “konservatīvajai” Vana Tallinn jau izveidojies jaunais “progresīvais” izklaides centrs - “Rotermanni” kvartāls. Bijusī rūpnīcas teritorija pārvērsta par estētiski pievilcīgu vietu, uz kurieni doties tūristiem, kuriem Tallinas vecpilsēta jau “piegriezusies”. Kaut kas nedaudz līdzīgs “Berga bazāram” vai “Kalnciema kvartālam” Rīgā, tikai arhitektoniski interesantāks, plašāks, ar daudzveidīgāku kafejnīcu, veikalu un apskates vietu piedāvājumu.

Tallinā trīs reizes vairāk tūristu

Te arī nonākam līdz nākamajai būtiskai Baltijas valstu galvaspilsētu atšķirībai. Tallina gadā uzņem trīs reizes vairāk tūristu nekā Rīga. Tallinu ik gadu apmeklē 4,5 miljoni ārvalstu tūristu, bet Rīgu tikai 1,5 miljoni (1,2 miljoni nakšņojošo viesu), Viļņu 2,5 miljoni tūristu. Tallinas līderību šajā jomā nosaka ne tik daudz pašas pilsētas pievilcība, cik Helsinku un Stokholmas tuvums un labi attīstītā prāmju satiksme.

Ņemot vērā cenu atšķirības (kuras gan strauji samazinās, bet joprojām vēl ir), daudzi somi un zviedri labprāt aizbrauc uz Tallinu un atstāj naudu turienes kafejnīcās, bāros un restorānos. Līdz ar to Tallinas centrā var tikt uzturētas krietni vairāk izklaides vietas nekā Rīgā. Viļņā to pašu funkciju, kuru Tallinā pilda zviedri un somi, veic poļu tūristi.

Bens Latkovskis

Lai arī Viļņa ir sena lietuviešu pilsēta, tā vēl nesenā pagātnē bija stipri polonizēta. Atbilstoši Krievijas impērijas 1897. gada tautas skaitīšanas datiem, tikai 2,1% toreizējās Viļņas iedzīvotāju par dzimto valodu atzina lietuviešu valodu. Vairākums Viļņas iedzīvotāju runāja poļu valodā vai jidišā. Starpkaru periodā Viļņa atradās Polijas sastāvā, un poļiem apmeklēt Viļņu ir īpaši interesanti tieši no šī vēsturiskā aspekta. Arī ģeogrāfiski poļiem Viļņa ir tuvs tūrisma galamērķis.

Tāpat kā Tallinā, arī Viļņā ārpus vecpilsētas nav nekas pat attāli salīdzināms ar Rīgas bulvāru loku. Uzreiz aiz vecpilsētas sākas nosacītais “Ganību dambis”. Baltijas galvaspilsētu centru mērogus nevar pat salīdzināt. Rīga šajā ziņā ir galvastiesu pārāka. Atgriežoties no Viļņas vai Tallinas, šī atšķirība ir tik uzkrītoša, ka grūti pieņemt, ka Viļņas un Rīgas iedzīvotāju skaits jau gandrīz izlīdzinājies.

Toties Viļņā Neres upes kreisajā krastā pēdējo padsmit gadu laikā izveidojies gluži jauns, kompakts finanšu centrs. Atšķirībā no Tallinas, kur šī nosacītā “sitija” visai strauji un nedaudz haotiski veidojās agrākā centra vietā, Viļņas jaunais centrs ir izveidojies salīdzinoši nesen, ārpus vecā centra un mērķtiecīgi. Pareizāk būtu teikt - konceptuāli. Proti, tā izveidē jaušama vienota pilsētbūvnieciska koncepcija. Līdzīgi kā Tallinā “Rotermanni” kvartāls un jaunā apbūve ostas apkārtnē.

Mērķtiecīgu plānu trūkums

Te arī nonākam līdz iemeslam, kāpēc daudzi, apmeklējot Tallinu un Viļņu, šīs pilsētas nebeidz slavēt un par tām runā ar neslēptu apbrīnu, pat skaudību, kamēr Rīgu noniecina. Rīgai neveicas tieši no šī konceptuālā viedokļa. Par spīti nenoliedzamām priekšrocībām: sākotnēji lielākajai Baltijas pilsētai, kas atrodas pa vidu starp abām pārējām galvaspilsētām, skaistākajai arhitektūrai, bulvāru lokam, Rīgas centra parkiem un ikviena pilsētveidotāja sapnim - lielai upei pašā pilsētas centrā, Rīgas līdzšinējie saimnieki ne tikai nav spējuši pastiprināt Rīgas reģionālo magnētismu, bet pat pamanījušies zaudēt daļu no kādreizējām priekšrocībām. Kā tas “izdevies”?

Rīgai 30 gadu laikā tā arī nav izdevies mērķtiecīgi realizēt plānveidīgu pilsētas teritoriālo attīstību. Visi līdzšinējie plāni palikuši vai nu uz papīra, vai arī pusratā. Pēc neatkarības atjaunošanas deviņdesmitajos gados jaunais centrs, kurš tolaik asociējās ar “debesskrāpjiem”, sākotnēji tika plānots Ķīpsalā.

Augstceltnes tika plānotas vairākos viļņos, kur tuvāk ūdenim būtu mazāku stāvu apbūve, bet tālāk augstāka. Tieši šī iemesla dēļ “Swedbank” “Saules akmens” ēkas projektēšanas un pat būvēšanas laikā tika apstrīdēts tās plānotais augstums. Tas it kā neatbilda pirmā viļņa augstumam, jo bija paredzētas citas vēl augstākas ēkas otrajā un trešajā vilnī. Taču nekāda Ķīpsalas pārvēršanās par jauno Rīgas “sitiju” nenotika. “Saules akmens” palika vienīgais apkārtnes “debesskrāpis”, un blakus esošās būvēt uzsāktās augstceltnes pamati tā tur stāv aiz skārda plākšņu žoga jau padsmit gadus.

Zunda torņi ir kaut kādu mistisku neveiksmju pārņemti un tā arī stāv tukši ilgus gadus kopš celtniecības pabeigšanas. Ir zināmas cerības, ka pēc bijušā Preses nama pārbūves rajons atdzīvosies un iegūs jaunu elpu, bet pagaidām milzu rosību šajā pilsētas daļā nemana.

Tad ap gadsimtu miju parādījās ideja par Hanzas ielas, bijušā hipodroma rajona pārvēršanu par jauno Rīgas centru. Tur tika uzbūvētas “ABLV bankas” ēka, “Luminor bankas” centrālais ofiss, “Arēna Rīga”, prestižu dzīvokļu kompleksi, bet tad ar “Ušakova kapu tramvaja” projekta apturēšanu apstājās arī šī jaunā centra attīstība. Kaut ko līdzīgu vietējas nozīmes centram tika mēģināts veidot pie VEF Kultūras pils - “Jaunā Teika”, taču par nozīmīgu Rīgas attīstības enkuru tas nekļuva.

Daudzviet pasaulē tiek izmantotas bijušās ostas teritorijas pie ūdeņiem. Ir labi pazīstama Londonas “Canary Wharf” vai Ņujorkas “Hudson River Park”, kur kādreiz nolaistas ostu teritorijas pārvērstas pievilcīgos biznesa un tūrisma objektos. Rīgā šāda vieta teorētiski varētu būt Andrejsala.

Nevēlos šajā rakstā ielaisties diskusijā par to, kas vainīgs pie šo teritoriju iesaldēšanas degradētā stāvoklī - šo zemju īpašnieki vai tie, kuri par katru cenu nevēlas pieļaut, ka šiem īpašniekiem izdotos “uzvārīties”. Katrā ziņā viens no būtiskiem argumentiem pret jebkura lielā pilsētas projekta - koncertzāles, laikmetīgās mākslas muzeja vai stadiona - būves šajā teritorijā, ir nesitams: tas būs izdevīgi Šleseram un Šķēlem, kas atbilstoši latviešu politiskajai mitoloģijai nozīmē - vienalga kur, tikai ne tur.

Vēl jau ir bijuši Zaķusalas, Zvirgzdu salas (aiz Salu tilta Sporta manēžas virzienā) projekti, tagad parādījies Lucavsalas apbūves projekts, bet tie visi ir atsevišķu attīstītāju projekti, kuru galvenā ideja - uzbūvēt dzīvojamās mājas (ne pārāk dārgi) un pārdot (pēc iespējas dārgāk). Idejiskā koncepcija tur ir tikai tik, cik smuki uzrakstīt reklāmas bukletā blakus glīti izveidotai vīzijai. Tikmēr konceptuālas pilsētas attīstības vīzijas nav. Politiskas jaudas, lai atņemtu autobraucējiem un atdotu atpūtai un izklaidei Daugavmalu starp Vanšu un Akmens tiltu, nav nevienam.

Vienu vasaru Tērbatas iela tika pārvērsta par gājēju ielu. Ja šis projekts būtu mērķtiecīgi turpināts, tad, iespējams, Tērbatas iela būtu kļuvusi par Rīgas “Rotermanni” kvartālu vai vismaz “Tallinas ielas kvartāla” aizvietotāju tuvāk centram, taču pa starpu, mainoties Rīgas varām, šis projekts netika turpināts. Tagad par tā atjaunošanu pat vairs nedzird.

Iespējams, Latvijas politiskās prakses dēļ: tas jau Burova projekts, ne mūsējais, tāpēc nav ko virzīt.

Tā mēs Rīgā ar izciliem sākuma dotumiem kuļamies Baltijas galvaspilsētu astē. Vēl mūs daļēji glābj lidosta “Rīga”, “airBaltic” un tas, ka ģeogrāfiski esam Tallinai un Viļņai pa vidu. Tomēr nevar nepamanīt, ka Viļņa jau min uz papēžiem (Tallina pārskatāmā nākotnē vienmēr paliks Baltijas “mazākā māsa”).

Ja Rīga zaudēs Viļņai Baltijas līderību, tad to atjaunot būs ārkārtīgi grūti, tāpēc atliek vien Rīgas saimniekiem novēlēt: mazāk politisko spēlīšu, vairāk darbu. Tieši tos vēlētāji novērtēs, nevis pļāpāšanu par visādiem “kasieriem”.

Komentāri

“Norauts jumts Pamūšas skolai, Bauskas stadiona manēžai, privātmājām, “aiznestas” siltumnīcas, sagāzti koki, izdauzīti logi, pārbiedēti ļaudis – tāda ceturtdien, 11. jūlijā, pavērās aina Bauskas pilsētā un apkārtnē,” raksta “Bauskas Dzīve”.

Svarīgākais