Ungārijas autoritārā līdera Viktora Orbāna izteikumi Ungārijas nacionālajā televīzijā pēc vizītes ASV, kur viņš tikās ar ASV prezidenta amata kandidātu Donaldu Trampu (bet netikās ar esošo prezidentu Džo Baidenu), ir vērtīgi kaut vai tāpēc vien, ka viņi abi – Orbāns un Tramps – ir cilvēki, kurus vieno pasaules redzējums. Tāpēc viņi lieliski viens otrs saprot.
Tas, ko Orbāns saklausījis sarunā ar Trampu, jācitē precīzi vārds vārdā, lai nerastos pārpratumi vai divdomības. Orbāns: “Donaldam Trampam ir ļoti skaidrs redzējums, kuram grūti nepiekrist. Viņš teica: vispirms viņš nedos ne centu ukraiņu/krievu karam. Tāpēc karš beigsies. Ja amerikāņi līdztekus eiropiešiem nedos naudu un ieročus, tad karš beigsies. Un ja amerikāņi nedos naudu, tad eiropieši nespēs finansēt šo karu vieni paši. Un tad karš beigsies. Donalds Tramps varbūt arī vēl nav ASV prezidents, bet viņa partija jau ir apturējusi demokrātu naudas došanu karam. Tramps saka, kad tad, kad viņš atgriezīsies [Baltajā namā], viņš nedos Ukrainai ne centa. Tad arī ar karu būs cauri.”
Orbāns šos Trampa vārdus saka ar acīmredzamu sapratni un neviltotu atbalstu. “Skaidrs redzējums, kuram grūti nepiekrist,” konstatē Orbāns. Jāatzīst, ka šis Trampa redzējums ir plaši izplatīts ne tikai ASV trampistu vidū, bet arī konservatīvajās aprindās Eiropā, tajā skaitā Latvijā. Tāpēc par to ir vērts parunāt sīkāk.
Tramps izmanto ārkārtīgi efektīvu politiskās cīņas metodi. Uz sarežģītiem jautājumiem viņš dod pavisam vienkāršas un pirmajā brīdī pat it kā neapstrīdami pareizas atbildes. Cilvēkiem tas patīk, un politikā šī metode ir izmantota vienmēr, visos laikos ar apbrīnojamiem panākumiem. Kāpēc man dzīvē neiet tā, kā gribētos? Nu kā? Skaidrs, kurš vainīgs - Lembergs, “Vienotība”, Soross, krievi, komunisti/čekisti, Vīķene (Vaira Vīķe-Freiberga) - vajadzīgo pasvītrot, un tā šo sarakstu varētu turpināt līdz bezgalībai.
Orbāns minūtes laikā četras reizes atkārto vienu un to pašu frāzi - nebūs naudas, karš beigsies. Kāpēc beigsies, kā beigsies, to ne Tramps, ne Orbāns neprecizē. Tie, kuri šos personāžus atbalsta, to viņiem arī neprasa, jo vienkāršām atbildēm gari skaidrojumi nav nepieciešami. Tie tikai traucē. Jo īsāk, jo labāk. Formula apbrīnojami vienkārša: atnāks Tramps un, klusu ciešot, visu demokrātu/Baidena/voukistu sastrādāto salabos. Arī kaitinošo karu Ukrainā (kas izjauc ierasto politisko dienas kārtību) izbeigs. Vienkārši nedos naudu, tāpēc karš beigsies.
Šeit jānorāda uz diviem būtiskiem aspektiem. Sāksim ir pirmo, svarīgāko, ko daudzi Trampa atbalstītāji ne tikai ASV, bet visā pasaulē pieņem kā aksiomu, lai gan patiesībā ir tieši otrādi. Atbilstoši šim pieņēmumam, galvenais iemesls, kāpēc karš Ukrainā joprojām turpinās, ir Ukrainas nevēlēšanās samierināties ar teritorijas zaudēšanu. Respektīvi, miera atslēga atrodas ukraiņu rokās. Vajagot tikai pielauzt ukraiņus sēsties pie miera sarunu galda, un lieta atrisināsies.
Šādam pieņēmumam vēl varbūt bija kāds pamats 2022. gada nogalē, kad Ukrainā valdīja nosacīti eiforisks noskaņojums un šķita, ka uzvara (visas Ukrainas teritorijas atbrīvošana no okupācijas spēkiem) ir pavisam drīzas nākotnes jautājums. Pēc 2023. gada vasaras neveiksmīgā pretuzbrukuma (sauksim lietas īstajos vārdos), zaudētās Avdijivkas un Orbāna jau pieminētās trampistu bloķētās palīdzības Ukrainai ne par kādu drīzu “okupantu armijas iedzīšanu Azovas jūrā” nav ne runas. Par Krimu pat nerunājot. Šobrīd galvenais uzdevums ir noturēt fronti un nepieļaut kādu lielāku, stratēģiskas nozīmes sakāvi.
Par kādu mieru vai miera sarunām var runāt, ja Krievijas “zet patriotu” propagandas kanāli diendienā gaida frontes sairumu ukraiņu pusē. Par laimi, šādus frontes sabrukuma draudus neprognozē nopietni kara apskatnieki, bet pušu ekspektācijas ir nepārprotamas: krievi cer uz frontes sabrukumu un plašiem pārrāvumiem pēc 1944. gada parauga, kamēr ukraiņi sevi mierina, ka tiekot būvētas daudzpakāpju aizsardzības līnijas un fronti izdosies noturēt. Ne par kādu uzbrukumu pārskatāmā nākotnē netiek runāts, vēl jo vairāk rēķinoties ar iespējamo Trampa uzvaru vēlēšanās un viņa solīto “ne centu Ukrainai”.
Tajā pašā laikā nevienā Putina uzstāšanās reizē, bet viņš pēdējā laikā atkal ir sācis runāt bieži, nav dots pat mazākais mājiens, ka Krievija būtu gatava beigt karu un sēsties pie miera sarunu galda. Tieši otrādi. Katru reizi, kad saruna skar SVO (tā Krievijā sauc šo karu, abreviatūra no “speciālā militārā operācija”), Putins neatlaidīgi atkārto, ka tās mērķi neesot mainījušies un šie mērķi nenovēršami tikšot sasniegti.
Kara pirmajā gadā bija daudz ironijas pārpilnu vīpsnu par šī kara neskaidro, ārkārtīgi izplūduši formulēto mērķi, bet tagad, kad dūmi nosēdušies, šī kara mērķi ir pat ļoti skaidri: Ukrainas denacifikācija un demilitarizācija. Nevajag izlikties par naivu muļķīti un sākt ironiski spriedelēt par denacifikāciju 2. pasaules kara laiku izpratnē, piesaucot Ukrainas prezidenta etnisko izcelsmi un tamlīdzīgi. Denacifikācijai Putina izpratnē nav nekāda sakara ar ebrejiem vai antisemītismu. Putina izpratnē denacificējamie nacisti ir visi tie, kuri labi prot runāt krieviski, bet stūrgalvīgi grib runāt citās valodās.
Šajā sistēmā ar denacifikāciju un demilitarizāciju jāsaprot Ukrainas kā nacionālas, no Krievijas neatkarīgas valsts pastāvēšanas izbeigšanu. Tas nenozīmē, ka Ukrainai kā valstij pilnībā jāpazūd no pasaules kartes. Tai jākļūst par tādu pašu prokremlisku, prokrievisku satelītu kā Baltkrievija. Taču, tā kā pēc diviem kara gadiem un pastrādātajām zvērībām ukraiņus piespiest atteikties no savas nacionālās identitātes var tikai ar nežēlīgu teroru, tad visiem Ukrainā ir vairāk nekā skaidrs, ar ko viņiem draud sakāve šajā karā.
Bieži no proukrainisko trampistu (tādi samērā biezā slānī ir Austrumeiropā, bet tikpat kā nav ASV angliski runājošo vidū) puses skan versija, ka Tramps Putinu nolikšot gandrīz vai ultimāta priekšā: okei, es Ukrainai nepalīdzēšu, bet arī tu samierinies ar jau ieņemto un pietiek. Bet, ja turpināsi uzbrukt, tad piegāzīšu pilnu Ukrainu ar ieročiem un tev būs vēl sliktāk.
Par šādu miera formulu ar zināmiem nosacījumiem varētu pat diskutēt, taču tās otrā daļa par it kā iespējamiem plašajiem ieroču sūtījumiem Ukrainai ir tīra leģenda. Tramps nekad neko tādu nav teicis.
Viņš vienmēr par Ukrainu un tās pašreizējo prezidentu Volodimiru Zelenski ir izteicies ar vāji slēptu nepatiku. Šī nepatika ir viegli izskaidrojama, ja atceramies abu telefona sarunu, kurā Zelenskis atteicās meklēt kompromitējošus materiālus par Baidena dēlu Hanteru, un to, ka šī saruna deva iemeslu impīčmenta procedūrai. Faktiski kopš kara sākuma Tramps ne reizi nav izteicis skaidru un nepārprotamu atbalstu Ukrainai, toties ir neskaitāmas reizes solījis šo atbalstu samazināt vai pat pilnībā pārtraukt ievēlēšanas gadījumā.
Atgriežoties pie Trampa “miera” formulas primitīvā rakstura, nevar nepieminēt vēl kādu būtisku lietu. Tramps karu Ukrainā reducē uz viņam un daudziem viņa atbalstītājiem labi saprotamām lietām. Trampa pasaulē ir tikai viena cilvēku rīcības motivācija - nauda. Ir nauda, kaut kas notiek, nav naudas - nekas nenotiek. Atbilstoši šim pasaules redzējumam, karš turpinās tikai tāpēc, ka kādam (kādiem) tas ir izdevīgi.
Nav noliedzams, ka militārā industrija un viss, kas saistīts ar karu un drošību, šobrīd piedzīvo strauju uzplaukumu. Izdevumi aizsardzībai tiek palielināti ne tikai Eiropā, jo militārs spēks, agresija atkal kļuvis par vērā ņemamu un sava ziņā “normālu” politikas instrumentu.
Taču ne jau “Rheinmetall”, “Lockheed Martin” vai “Uralvagonzavod” kūdīja Putinu veikt iebrukumu Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Tas, ka šiem uzņēmumiem ir pieaudzis pasūtījumu skaits un apgrozījums, nenozīmē, ka tie tagad ir lielākie kara kurinātāji. Šī raksta mērķis nav aizrakties līdz šī kara izcelšanās dziļākajai būtībai, taču ir pilnīgi skaidrs, ka tam nav ekonomisks pamats tradicionālajā izpratnē. Tāpat kā kara turpināšana. Karu nevar izbeigt tikai viena iemesla dēļ.
Tā kā SVO tika uzsākta, “pateicoties” gandrīz vai vienpersoniskai Putina iegribai (2022. gada 21. februāra Krievijas Drošības padomes sēdes videoieraksts atsedza nenoslēpjamu apjukumu Kremļa augstākajā vadībā), tad arī karu var izbeigt tikai tad, kad to sagribēs Putins. Pagaidām, vismaz no Putina skatu punkta viss iet pieņemami vai pat labi. Nav ne mazākās nepieciešamības karu izbeigt, lai būtu jāsāk risināt visas tās nogurdinošās pēckara sadzīviskās problēmas.
Runājot par Trampa vēso, maigi sakot, attieksmi pret Ukrainu, jāņem vērā arī tas, ka Ukraina ir kļuvusi par ķīlnieku ASV pilnā sparā notiekošajam aukstajam pilsoņu karam, ko parasti dēvē arī par “[pasaules uzskata] kultūru kariem”. Amerikā šī voukistu un antivoukistu ideoloģiskā pretstāve notiek ne pa jokam.
Amerikāņiem pašiem šī iekšpolitiskā, demokrātu/republikāņu cīņa ir nesalīdzināmi tuvāka un saprotamāka nekā tāls karš Ukrainā, kuru retais amerikānis pratīs atrast kartē. Tas ir labi saprotams, jo Ukraina, Eiropa ir tālu, bet marksisti/progresisti ar savu “jauno ētiku” un (liekulīgo)morāli tepat blakus.
Var jau šausmināties par Trampu, kura “know how” ir haosa, nenoteiktības vairošana, robežu nojaukšana starp labo un ļauno. Proti, vēlētāju balsu zvejošana duļķainā ūdenī. Taču vienlaikus nevar noliegt, ka tāda personāža kā Tramps parādīšanās uz ASV politiskās skatuves nebūtu bijusi iespējama bez demokrātu partijas kreisā spārna pārmērībām. Daudzi ir tā noguruši no marksistu/progresistu “jaunās ētikas”, ka ir gatavi balsot pat par tādu kā Tramps, jo neredz nevienu citu, kurš šai “jaunajai ētikai” spētu stāvēt pretī.
Nelaime tikai tā, ka šajā duļķainajā ūdenī vēl labāk par Trampu jūtas tādi personāži kā Putins. Nobeigumā gribu atgādināt par Putina lielo sapni. Nākamgad apritēs apaļi 80 gadi kopš 1945. gada Jaltas konferences. Konference ilga no 4. līdz 11. februārim. Krimā, Livādijas pilī. 2025. gada februārī, tieši šajos datumos pēc 80 gadiem Putins gribētu sarīkot starptautisku konferenci, kurā lielvaras vienotos par jaunu pasaules pārdalīšanu. Starp ASV, Ķīnu un Krieviju. Tikai tajos pašos no fotogrāfijām labi zināmajos ādas krēslos Staļina, Rūzvelta un Čērčila vietā sēdētu Putins, Sji un Tramps.
