Kā mēdz teikt: nekad tā nebija bijis, un, še tev, atkal. Kārtējā skandālā iekuļas “svēto apvienība” – “Vienotība”. Izrādās, partijas biroja darbiniekiem maksātas algas aploksnēs. Tā vismaz ziņo TV3 raidījums “Nekā personīga”, un nav pamata tam neticēt. Diez vai “Vienotības” darbinieki, pieauguši cilvēki, nevis studenti/praktikanti, būtu ilgstoši strādājuši par minimālo algu.
Pikantumu šim stāstam piedod tas, ka Finanšu ministrija un līdz ar to arī VID ir ilgstoši (15 gadus ar īsu izņēmumu Danas Reiznieces-Ozolas laikos) bijusi tieši “Vienotības” pārraudzībā. VID fiksē visus, kuri saņem minimālo algu, un pārbauda šo algu saņēmēju ienākumus ar izdevumiem. Tāpat arī salīdzina viņu atalgojumu ar līdzīgas kvalifikācijas darbinieku vidējo algu nozarē.
Darba devējiem, kuri saviem darbiniekiem (ne apkopējiem vai citiem mazkvalificētiem strādniekiem) maksā minimālo algu, VID izsūta brīdinājumus un aicina šo praksi pārskatīt. Tā vismaz man intervijā stāstīja vēl nesenā VID vadītāja Ieva Jaunzeme. Respektīvi, šāda aplokšņu algu maksāšana nevar palikt VID nepamanīta.
Tātad aplokšņu algu maksāšana “Vienotības” partijas biroja darbiniekiem nebija nekāds “valsts noslēpums”. Ļoti iespējams, ka tāda bija vispārējā prakse un līdzīgi rīkojās arī citas partijas (citādi skandāls “uzpeldētu” jau sen) pēc principa - ja jau pat premjera, finanšu ministra un VID partija tā dara, tad kas - mēs sliktāki? Mēs kādi pamuļķi un maksāsim visus nodokļus kā pienākas? Nu nē taču.
Nav ne mazāko šaubu, ka “Vienotība” šo skandālu uztvers kā vienmēr: konkurenti uzsākuši kārtējo partijas nomelnošanas kampaņu. Jāatzīmē, ka viņiem piebalsos vai pat centīsies pirmie pasteigties atsevišķi “visziņi”, kuri augstprātīgi pavēstīs - par to jau es zināja sen un gaidīju, kad beidzot “Vienotības” pretinieki šo kaujas torpēdu palaidīs.
Šobrīd galvenais jautājums pat nav: kā pati “Vienotība” vai tās ietekmē esošās struktūras reaģēs uz šo nesmukumu? Svarīgākais: kā sabiedrība uz to reaģēs? Kas sekos, un kā tas ietekmēs “Vienotības” reitingus, jo attieksmi visprecīzāk raksturo nevis pati kļūda, bet gan reakcija uz to.
Nav vērts pat piesaukt izslavēto “Ziemeļvalstu politisko kultūru”, jo mēs jau varam skatīties kartē un pieprasīt, lai mūs dēvē par Ziemeļvalstīm, bet realitātē labākais, uz ko varam pretendēt, ir būt piederīgiem Austrumeiropas valstīm. Ja reiz tas ir labākais, tad jābūt arī sliktākajam: tas ir ārkārtīgi grūti nomazgājamais zīmols - “former republic of Soviet Union” (bijusī PSRS republika). Turklāt “republika” nevis kā sociālpolitiskā iekārta, bet gan kā administratīvi teritoriālā vienība.
Kad esam atskārtuši šo realitāti, tad prognozēt, kā šis skandāls ietekmēs “Vienotību” un tās reitingus, kļūst pavisam viegli. Nekā vai gandrīz nekā. Kopumā. Tas nenozīmē, ka šis skandāls kopā ar citiem nevar atstāt iespaidu uz jūnija sākumā paredzētajām Eiroparlamenta vēlēšanām, kurās izšķirsies, cik mandātus iegūs “Vienotība” - vienu vai divus. “Dombis”, kā “Vienotībā” mīlīgi sauca Valdi Dombrovski, kad viņš vēl kā “lācītis” (citām partijām) bija premjers, ir jau tikpat kā nodrošinājis vietu Briselē, bet Kariņa/Kalnietes politiskās karjeras liktenis ir visai neskaidrs.
Politiku netaisa baltiem cimdiem, tāpēc nevar izslēgt, ka šis skandāls patiešām ir speciāli nopludināts ar domu ieriebt Kariņam vai kādam citam, taču tas, ka tas ir nopludināts, nedrīkst ne mazākajā mērā kalpot par attaisnojumu tam, ka nekāda reakcija nesekos. Uz ko tomēr gribētos cerēt?
Ne velti pirmajā rindkopā “Vienotību” nodēvēju par “svēto apvienību”. Latvijas politiskajā mitoloģijā politiskie spēki strikti dalās “gaismas” un “tumsas” spēkos. Tiklīdz šis sadalījums kļūst izplūdis vai neskaidrs, kā, piemēram, tagad Rīgas domē, tā cilvēki apjūk, samulst un vairs nesaprot, kā “pareizi” jādomā un jāuztver notiekošais. Kurš tur “labais”, kurš “sliktais”?
“Vienotība”, kā to liecina pats tās nosaukums, 2010. gadā tika izveidota, apvienojoties visām šīm “gaismas spēku” partijām, kurām izdevās uzdoties par “svētām” (par spīti Kampara “tumbočkām”, Zaķa draugiem - vēlētāju vedējiem ar alkoholu pilnos autobusos, Āboltiņas tikšanai Saeimā caur “Honkongas” sētas durvīm un tamlīdzīgi).
“Vienotībai” nekas nelipa klāt. Tā, tāpat kā “Saskaņas” vēlētājam Ušakovs, bija vis, vis, vis. Vislabākais, smukākais, gudrākais. “Vienotība” - visgodīgākā, eiropeiskākā, nopietnākā un labākā. Psiholoģiski šis uztveres modelis trāpīgi aprakstīts Džordža Orvela romānā “Dzīvnieku ferma”, kur, tiklīdz darba lopi sāk kurnēt, tā par galvenajām uzmetušās cūkas viņus apsauc: Ko? Jūs gribat, lai atgriežas Džonss? Tiem, kas romānu nav lasījuši: Džonss - padzītais agrākais fermas saimnieks/cilvēks.
Tā arī visus šos 15 gadus ne tikai “Vienotības” politiķi, bet visa plaši sazarotā valdošā politiskā šķira ir diendienā atkārtojusi: Ko? Jūs gribat, lai atgriežas oligarhi? Ušakovs? Tāpēc izvēles jums nemaz nav. Vai nu mēs - “Vienotība” un tās satelīti, vai arī katastrofa. Atgriezīsies Džonss, un atkal būs elle (it kā šobrīd būtu paradīze). Tāpēc pacietiet.
Pasaules politiskajā vēsturē līdzīga situācija nav jaunums. Tāda bija vērojama Itālijā, kur pēc 2. pasaules kara gandrīz pusgadsimtu pie varas bija Kristīgo demokrātu partija. Opozīcijā bija ārkārtīgi spēcīgā Komunistiskā partija, un kristīgajiem demokrātiem politiskais uzdevums bija vieglāks par vieglu. Uzdot Itālijas iedzīvotājiem vienu jautājumu: vai jūs gribat, lai valstī valda komunisti?
Tā kā Itālijā komunistu atbalstītāju bija daudz, bet to nīdēju vēl vairāk, tad vēlēšanu liktenis bija izšķirts jau pirms vēlēšanām - atkal uzvarēs kristīgie demokrāti. Rezultātā lekni sazēla korupcija un visas pārējās nemainīga politiskā purva ligas. Tikai tad, kad sabruka PSRS un komunisms uz laiku zaudēja savu “taisnīguma un progresa” oreolu, Itālijā atjaunojās reāla demokrātija ar regulāru varas maiņu.
Līdz ar to šī “Vienotības” skandāla labākais iespējamais iznākums varētu būt politiskās normalitātes atjaunošanās Latvijā, lai izbeigtos situācija, kad nav tik svarīgi, kāda “šmuce” sadarīta, cik tas, kas to izdarījis. Ja korupcijā, neizdarībās, nolaidībā un citās nevēlamās lietās var apvainot politiskos pretiniekus, tad par to jākliedz no visiem skaļruņiem, bet, ja tas skar savējos, tad skandāls jāslāpē ar dziesmu par “konkurentu nomelnošanas kampaņu” un vēl jākaunina tie, kas šos nesmukumus ceļ gaismā.
Godīgi sakot, pagaidām neredzu tikpat kā ne mazāko pamatu šādām cerībām.
