Uzreiz jāsaka, ka šis sadalījums “pareizajās” un “disidentiskajās” filmās ir visai nosacīts un patiesībā par labākās filmas titulu svētdienas vakarā cīnīsies desmit filmas, kuras visas kaut kādā aspektā ir izcilas.
Nosauksim trīs “pareizās” filmas, kuras pilnībā atbilst visiem ASV Kinoakadēmijas politkorektuma standartiem. Tās ir: režisores Grētas Gervigas “Bārbija” (“Barbie”), Kristofera Nolana “Openheimers” (“Oppenheimer”), grieķu režisora Jorgesa Lantimosa “Nabaga radības” (“Poor Things”). Savukārt “disidentiskā” filma ir Korda Džefersona “Amerikāņu fikcija” (“American Fiction”), kura uz Latvijas kino lielajiem ekrāniem nemaz nav nonākusi. Visticamāk, iespējamā skatītāju zemā pieprasījuma dēļ.
Pie viena nosauksim arī pārējās filmas, kuras nominētas labākās filmas kategorijā. Tās ir: Žastīnes Trijē “Kritiena anatomija” (“Anatomy Of A Fall”), Aleksandra Peina “Atstātie” (“The Holdovers”), Martina Skorsēzes “Ziedošā mēness slepkavas” (“Killers Of The Flower Moon”), Bredlija Kūpera “Maestro”, Selīnas Songas “Pagājušās dzīves” (“Past Lives”) un Džonatana Gleizera “Interešu zona” (“The Zone Of Interest”).
Patiesībā intriga par labāko filmu nav visai liela, jo šajā cīņā ir izteikts favorīts (līdzīgi kā bija Dons “Supernovas” konkursā). Tā ir Nolana “Openheimers”. Šai filmai tikpat kā nav nekādu “progresisma” pārspīlējumu. Tās galvenie varoņi - fiziķi - nav diversificēti atbilstoši šodienas ASV demogrāfiskajai struktūrai. Tie ir baltādaini, visai patriarhāli noskaņoti vīrieši. Openheimers filmā nav nedz gejs, nedz bērnības traumu (cietsirdīgā tēva) nomocīts bērns, kurš par spīti netaisnīgajai pasaulei izmācījies par fiziķi un tagad, no vienas puses, šai “ļaunajai” pasaulei atriebjas, radot atombumbu, bet no otras, cieš morālas mokas par savas sīkmanīgās atriebes iespējamām sekām. Līdz tādai ideoloģiskai profanācijai Nolans, protams, nav nolaidies. Filma tāpat kā visas pārējās ir augstā mākslinieciskā un tehniskā kvalitātē.
Tad kāpēc “Openheimeru” ierindoju ideoloģiski izturēto, “pareizo” filmu kategorijā? Tā kā šī no minētās trijotnes ir ne tikai neitrālākā, bet arī ticamākā uzvarētāja, tad vispirms dažus vārdus par citām filmām.
Lai arī varētu domāt, ka ideoloģiski vispielādētākā ir superfeministiskā “Bārbija”, šajā filmā, ja labi grib, var pat saskatīt savdabīgas disidentisma iezīmes. Tieši šī pārspīlējuma dēļ, kurš liek domāt: vai tikai filmas veidotāji tā neuzkrītoši neizsmej visu šo radikālā feminisma diskursu. Vai viņi nemēģina apspēlēt feminisma kustības galamērķa realizēšanas absurdo scenāriju. Proti, kāda tad būs tā ideālā pasaule, kurā būs piepildījušies visi radikālo feministu sapņi.
“Barbija” ir daudzslāņaina, kurā katrs var atrast ko savu, turklāt daudz kas atkarīgs no tiem iepriekšējiem pieņēmumiem, ar kādiem esi sācis filmu skatīties. Šī ir filma, kurai būtu jācenšas pēc iespējas mazāk ideoloģiski “piesieties”, jo filmas stilistika it kā pieprasa uzlikt šīs ideoloģiskās brilles. Tāpēc labāk šīs uzspiestās “brilles” uzreiz novilkt un skatīties filmu, it kā nekāda radikālā vai pat parastā feminisma aiz kinoteātra sienām, uz ielas nebūtu. Šādā griezumā var novērtēt gan filmas novatorisko māksliniecisko risinājumu - īpaši krāsu, noskaņu, kadra izkārtojumu, gan intelektuālo - atsauces uz kino kultūras vēsturi, gan pašas galvenās varones atveidotājas Margo Robijas apbrīnojamo, sievišķīgo skaistumu un aktierisko meistarību.
Skaidrs, ka, mēģinot šo filmu “nomazgāt” no radikālā feminisma uzslāņojumiem, es nedaudz mānos. Tie tur nenoliedzami ir. Bet. Kas tieši ir šīs filmas milzīgo kases panākumu pamatā? Filma rāda zināmu pasaku pasauli, kurā katra sieviete var justies kā Margo Robijas varone. Problēma tikai tā, ka šīs Margo Robijas varones galvenais pievilcības avots ir tas pats feminisma tik ļoti ienīstais skaistums.
Filma it kā speciāli uzsver šo Barbijas nedabisko skaistumu - dzīvē tādu ideālu sieviešu kā Barbija nemaz nav - taču vienlaikus nekādi šo “aizspriedumaino stereotipu” lauzt nespēj. Varbūt pat negrib. Nekas cits sievietes skaistumam līdzvērtīgs piedāvāts netiek. Rodas iespaids, ka filmas autori apzināti to arī necenšas darīt, jo saprot, ka neapzinātā līmenī nav vēlamāka sieviešu sapņa kā būt skaistai. Būt seksuāli pievilcīgai. Nelaime tikai tā, ka ne visas var ar Bārbiju sacensties skaistumā. Bet tā jau tikai lelle, saka filmas autori.
Lai kaut kā līdzsvarotu šo dzimumu “netaisnību”, modernais feminisms piedāvā savu pretspēli. Sievietes drīkst un tiek pat speciāli iedrošinātas visos iespējamos veidos vīriešus seksuāli kārdināt, vienlaikus liekot viņiem valdīties: pat nedomā un neceri. Šādā veidā tiekot atjaunots “līdzsvars” starp dzimumiem “pieļaujamo un nepieņemamo”.
Kā jau minēju “Barbija”ir ļoti daudzslāņaina filma, tāpēc katrs tajā var atrast savas idejiskās atziņas. Iespējams, tieši šī “Barbijas” idejiskā neviendabība un faktiskā neskaidrība - ko tieši filmas autori gribējuši pateikt - neļauj tai pretendēt uz “Oskaru” par labāko filmu. Balsotāji nav pilnībā pārliecināti par to, cik filma “pareiza”, un tāpēc svārstās.
Ideoloģiskā neviennozīmība vēl vairāk jaušama citā antipatriarhālā filmā “Nabaga radības”. Ja “Barbijā” feminisma nots ir ietonēta izteikti rotaļīgā, skumji labsirdīgā noskaņā, tad “Nabaga radības” jau ir kā tāda agresīva, karojoša feminisma oratorija. Sieviete (monstrs, kuram pieaugušas, pašnāvību izdarījušas sievietes ķermenī pārstādītas viņas nedzimušā bērna smadzenes) atklājusi seksualitātes burvību un kļūst par kaislīgu nimfomāni. Viņa ar savu seksuālo “atbrīvotību” it kā protestē pret netaisnīgajām, patriarhālās sabiedrības uzspiestajām normām.
Filmā darbība norit ārpus konkrēta laika, bet morāles normas tajā atbilst 19. gadsimta karalienes Viktorijas laika Anglijai (kā filmas literārajā pirmavotā). Centrālais filmas vēstījums: sociālās normas nav nekas, brīvība (ar to saprotot seksuālo brīvību) ir viss. Galvenais ticēt sev un domāt par sevi. Visi apkārt, īpaši vīrieši, ir nelieši, kuri domā tikai, kā tevi izmantot. Turklāt nevis kā cilvēku, kā sievieti, bet gan kā lietu. No tā arī filmas nosaukums (“Poor Things”).
Filmas “Nabaga radības” režisors Jorgs Lantimoss ir pazīstams ar saviem fantastiskajiem, filozofiski sarežģītajiem un nemitīgas morālas dilemmas risinošiem sižetiem. Šī viņa filma, tāpat kā “Barbija”, ir pasaka, taču pilnīgi citā noskaņā. Lai arī filma tiek pieteikta kā melnā komēdija, smieklīga tajā nav gandrīz nekā. Šausmīga, brīžam atbaidoša, brīžam pikanta. Uzsvērti seksuāla, lai neteiktu pornogrāfiska.
Atšķirībā no “Barbijas”, kuras feministiskais patoss ir tik uzspēlēts, ka to samērā viegli “laist gar ausīm” un brīvi baudīt filmas mākslinieciskās kvalitātes, “Nabaga radības” problēma ir pretēja. Tā varētu pat būt samērā interesanta, savdabīga filma, ja vien to gluži kā padomju laiku filmas necaurvītu uzkrītošs ideoloģiskais stāsts par mūžīgo sieviešu apspiešanu. Lai gan, tā kā filmā arī pati nabaga radība/sieviete nav nekāds eņģelis, tad filma kopumā atstāj visai smagu iespaidu, kas arī to attālina no iespējas iegūt “Oskaru”.
Pret galveno “Oskara” pretendentu “Openheimeru” man ir lielākās pretenzijas. Iespējams, nepelnītas. Bet par visu pēc kārtas. Kopš bērnības man ir bijusi liela cieņa pret fiziķiem, arī pašam skolā patika fizika, kas man labi padevās. Līdz ar to par “Manhetenas projektu” interesējos jau sen, un atombumbas radīšanas process, tajā skaitā tīri zinātniskās problēmas, kuras zinātniekiem bija jāpārvar, man nebija svešas.
Diemžēl filmā zinātne un tieši šo problēmu atrisināšanas neiedomājamais smagums, manuprāt, palicis otrajā plānā. Lai arī par “bumbu” filmā runā daudz, mani Nolans un arī galvenās lomas tēlotājs Kilians Mērfijs (ticamākais “Oskara” laureāts par labāko vīriešu lomu) nepārliecināja. Par spīti centieniem vizualizēt Roberta Openheimera domu gaitu, neradās iespaids, ka viņa vadībā noticis brīnums, jo tāda līmeņa uzdevumi ir cilvēka prātam neatrisināmi. Tas vienkārši nav iespējams bez augstāku spēku līdzdalības.
Filmā daudz tiek atainota paša Openheimera dzīve, viņa sarežģītais, ne pārāk jaukais, uzsvērti vēsais raksturs, privātās dzīves kolīzijas. Tad vēl pa vidu visas šīs mūžīgās intrigas. Skaidrs, ka nav iespējama Holivudas filma bez antipodu pretstāves (Openheimers vs. Lūiss Strauss (Roberts Daunijs, jr.)), bez apnikušas, neuzticīgas sievas un seksīgas mīļākās ar komunistes pārliecību. Tad vēl pa vidu spriedelēšana par morāles tēmu.
Atļaušos atgādināt, ka “Manhetenas projekta” laikā notika ārkārtīgi asiņains 2. pasaules karš. ASV pārsvarā karoja Klusā okeāna baseinā ar Japānu. Karš bija uz dzīvību un nāvi. Ne tikai runas, pat domas par cilvēces nākotni, kā tā spēs sadzīvot ar atombumbu un tamlīdzīgi, nevarēja cilvēkiem nākt prātā. Pat ja kādam tās arī prātā ienāca, tad, atverot rīta avīzi un izlasot ziņas no kaujas lauka, šīs domas ātri izgaistu un pievērstos kam aktuālākam - kā ātrāk šo ieroci iegūt, lai karu varētu drīzāk izbeigt.
Kā arī notika. 1945. gada 6. un 9. augustā ASV nometa divas bumbas uz Japānas pilsētām Hirosimu un Nagasaki (gāja bojā mazāk cilvēku nekā bombardējot Drēzdeni, Hamburgu vai Ķelni), un jau pēc nedēļas, 15. augustā, Japāna padevās. Tikai pirms divām nedēļām, 1. augustā, Japānas tā brīža vadība ar imperatoru Hirohito priekšgalā solīja cīnīties līdz pēdējam elpas vilcienam.
Šodien, kad atkal aktualizējies kodolieroču izmantošanas jautājums, šī filmas pamattēma (atomieroču radītāju atbildība cilvēces priekšā) iegūst papildu vilkmi. Skaidrs, ka Nolanam nav nekādas saistības ar Kremli un Putinu, bet objektīvi filma lej ūdeni uz Krievijas propagandas kodolšantāžas dzirnavām. Galvenais filmas idejiskais patoss - karš ir slikti, bet atombumba vēl sliktāk. Skatoties filmu, gluži fiziski ir sajūtamas Nolana bailes no kodolkara.
Tas, ka patiesībā tieši atombumba ļāva 2. pasaules karu izbeigt ātrāk un izglāba simtiem tūkstošu vai pat miljoniem amerikāņu un japāņu dzīvības, filmā netiek pateikts pat ar attālākajiem vai slēptākajiem mājieniem. Tāpat kā tas, ka, pateicoties dažiem “noderīgajiem idiotiem (patiesībā nelietīgiem nodevējiem), atombumba nonāca Staļina ļaunuma impērijas rokās un no tā arī visas turpmākās ķibeles.
Gribu uzsvērt, ka no mākslinieciskā viedokļa droši vien “Openheimers” būs pelnījis iegūt “Oskaru” kā labākā filma, taču mūsdienu kontekstā, kad Putins visu pasauli tur sagrābis aiz kakla, draudot ar to pašu atombumbu, kuru amerikāņi izgudroja pirmie, bet tik nemākulīgi ar to izrīkojās, Nolana interpretācija man nešķiet pareiza. Man būtu gribējies citus uzsvarus, bet neesmu jau Nolans.
Šajā “Oskaru” dalīšanas reizē man ir cits izteikts favorīts. Iepriekšējo reizi tāds bija 2021. gadā, kad labākās filmas nominācijā uzvarēja ārkārtīgi sirsnīgā, mazliet pat naivā, bet tieši tāpēc Holivudai neparasti jaukā Šonas Heideres “CODA” (abreviatūra, ar ko ASV sociālie dienesti apzīmē nedzirdīgus cilvēkus).
Šogad tāds favorīts ir “Amerikāņu fikcija”. Filma ir gluži kā svaiga gaisa malks ideoloģiskajā purvā slīgstošajā Holivudā. Kad gandrīz jebkuru filmu caurvij ideoloģiski “pareizās” nostādnes, no kurām ne soli pa labi vai kreisi, parādās filma, kura par šīm nostādnēm atklāti ieņirdz. Jāsaka, ka ieņirdz bez ļaunuma un ar tādu labestīgu ironiju. Tas ir filmas samērā lielo panākumu pamatā, jo tā neatbaida arī tos kreisi liberālos skatītājus, kuri šos politkorektuma uzstādījumus uztur.
Šeit gan vairāk ir runa nevis par politkorektumu, kas netiek apšaubīts, bet gan par “melnuma” stereotipu izmantošanu. Augsti intelektuāls melnādainais profesors Teloniuss “Mūks” Elisons raksta vāji pirktas “gudras” grāmatas, kuras tāpat tiek ieliktas “melno” sasniegumu plauktā (“African American Studies”), līdz izgudro iekļauties “pamatplūsmā” un rakstīt kā īsts “melnais”. Prastā valodā, neinteliģenti un primitīvi. Viņš sev izgudro bijušā cietumnieka un ielu bandīta biogrāfiju, pat savu žargonu un kā šāds “tipisks” melno rakstnieks gūst lielus panākumus “balto” intelektuāļu vidū.
Filmā šī pārtapšana no profesora par “bandītu” parādīta asprātīgi, dzīvi un ārkārtīgi ticami, kaut arī pats sižets varbūt brīžam liekas mazliet par daudz samākslots. Taču šie komiskie pārspīlējumi piedod vēl lielāku absurdumu tai ažiotāžai, kas ASV raisās ap šo rasu jautājumu.
Lieki teikt, ka filmas režisors pats ir melnādainais, filma ir uzņemta pēc cita melnādainā - Persivala Evereta - grāmatas motīviem un arī pats filmas galvenais varonis, profesors “Mūks”, ir melnādainais (Džefrijs Raits). Lieki to bija teikt, jo skaidrs, ka neviens baltais par tādas filmas uzņemšanu mūsdienu Amerikā neuzdrošinātos pat sapņot. Tas vien liecina par “vārda brīvības” līmeni, kādu sasniegusi Rietumu civilizācijas demokrātijas citadele. Tieši tāpēc ceru, ka “Oskaru” iegūs tieši šī filma.
