Rīgas Valsts 1. ģimnāzija kārtējo reizi nodemonstrējusi, ka ne velti saucas “pirmā”. Nesen šīs skolas skolēnu duets “Vēstulēs” vairāk nekā cienīgi atzīmējās “Eirovīzijas” dziesmu atlases konkursā “Supernova”, un nupat šīs skolas audzēkņu sarīkotās politiķu debates daudz ko interesantu atklāja par pašiem politiķiem. Tajā skaitā to, ko viņi paši labprāt slēptu.
Šīs debates ieguva plašāku rezonansi ar divām lietām. Bijušā premjera, tagad ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa pašbilde ar kanonizēto oligarhu, partijas “Latvija pirmajā vietā” līderi Aināru Šleseru daudzus pārsteidza. Kā tad tā? Šāds selfijs taču absolūti neatbilst Latvijas politiskās mitoloģijas sižetiskajai līnijai.
Šajā mitoloģijā Kariņš un Šlesers ir divu nesamierināmu un idejiski pretēju nometņu pārstāvji. No sociālo lomu aspekta tie pilda divas gluži atšķirīgas funkcijas. Šlesera sociālā loma ir pildīt zibensnovedēja un grēkāža funkciju. Viņa uzdevums sociālajā sistēmā ir būt par cilvēku dusmu (neapmierinātības) novadītāju no sevis uz kādu citu. Būt par grēkāzi, kuram katrs var uzvelt vainu par savām un arī kopējām neveiksmēm.
Šlesers varētu darīt vienalga ko, viņš tāpat būtu sliktais. Lūk, kā šo attieksmi pret Šlesera funkciju apraksta 1. ģimnāzijas fizikas skolotājs Ģirts Zāģeris: “Šlesers ir sava aroda meistars. Saprotot, ka tipiskās metodes neies cauri, viņš pēkšņi pārvērtās par inteliģentu, spriestspējīgu, nosvērtu cilvēku. Ceru, ka jaunieši tam redz cauri.”
Kariņš savukārt šajā mitoloģiskajā pasaulē ir baltais tēvs, kurš ir bezgrēcīgs cīnītājs pret ļaunajiem “tumsas spēkiem” (visādiem šleseriem). Tiesa, Kariņa “bezgrēcības” šķidrautu pēdējā laikā nedaudz sasmērēja privātlidmašīnu lidojumu skandāls, bet šīs mitoloģijas priesteri šo skandālu amortizē ar vārdiem “konkurentu uzpūstais un joprojām uzturētais skandāls”. Citiem vārdiem, kaut kādi mūžīgi sliktie cenšas nomelnot mūžīgi labo.
Šajā primitīvajā dihotomijā pašbilde, kurā eņģelis un elles radījums kopā bildējas, izskatās kliedzoši nedabīgi. Protams, ja abus uztver kā cilvēkus vai pat kā konkurējošu partiju politiķus, tad nekā kliedzoša tur nav. Parasta bilde, kur divi ne pārāk vienotu uzskatu cilvēki nobildējušies. Šī bilde tikai liecina, ka paši politiķi ne vienmēr saprot, kādu mitoloģisko slodzi nes. No šī aspekta Kariņš pieļāva rupju politisku kļūdu.
Otra lieta, kura rezonēja varbūt vēl plašāk, bija kāds šajās politiķu debatēs uzdots jautājums. Pats par sevi jautājums bija ārkārtīgi viegls. Mierīgos apstākļos, bez stresa padomājot, jebkurš uz to būtu pareizi atbildējis, bet, tā kā tas bija ietonēts it kā eksaktas zināšanas prasošās krāsās (piesaucot Pitagora teorēmu), tad radīja politiķos nenoslēpjamu nervozitāti.
Jautājums bija šāds: cik gara ir taisnleņķa trijstūra hipotenūza, ja viena katete ir 3 cm gara, otra - 4 cm gara? Iespējamie atbilžu varianti - 4 cm, 5 cm, 25 cm. Agrāk tādus uzdevumus sauca par ābečnieku uzdevumiem, jo uz tiem var pareizi atbildēt, pat vielu nezinot. Kaut vai ar izslēgšanas metodi.
Jebkuram cilvēkam ar pamatskolas izglītību šis uzdevums nesagādātu ne mazākās grūtības. Īpaši jāuzsver, ka runa nav par kaut kādu skolas laiku iekalšanu vai atcerēšanos. Ir lietas, kuras ikvienam daudzmaz izglītotam cilvēkam ir jāzina nakts laikā. Teiksim, cik ir divreiz divi, jāzina katram ar divu klašu izglītību, bet kas ir taisnleņķa trīsstūris, jāzina ikvienam ar piecu klašu izglītību.
Netaisos apšaubīt to politiķu izglītības līmeni, kuri uz šo primitīvo jautājumu - par hipotenūzas garumu, ja zināms katešu garums - nevarēja atbildēt. Esmu pārliecināts, ka citos apstākļos viņi visi ar šo jautājumu viegli tiktu galā. Tad kāpēc šī nespēja atbildēt uz elementāru jautājumu publikas priekšā? Norakstīt to uz publiskās uzstāšanās satraukumu šie rūdītie politiķi nevar. Viņi visi ir gadiem bijuši neskaitāmās publiskās intervijās, debatēs un citās vietās uz skatuves. Tad kas tad?
Šī pēkšņā nespēja pareizi atbildēt uz pavisam viegliem jautājumiem ir psiholoģiski viegli izskaidrojama. Šie cilvēki paši nav pārliecināti par savām prāta spējām. Neapzināti, dziļi zemapziņā. Viņi jau iepriekš “zina”, ka uzdevumu nespēs atrisināt. Iedzirdot vārdus “Pitagora teorēma”, viņus pārņem iekšēja panika, kura paralizē mierīgu, saprātīgu domāšanu. Tā vietā smadzenes drudžaini sāk meklēt ceļus, kā attaisnoties par savu “nezināšanu”.
Sākas stāsti par to, cik ilgs laiks pagājis, kopš skolā tas viss bija jāmācās, par “slikto atmiņu”, un visbeidzot tiek piesaukta šādiem intelektuāli nepārliecinātiem cilvēkiem ārkārtīgi iecienītā teorija par “iekalšanas” metodes kaitīgumu. Kam gan pieaugušo cilvēku dzīvē vajadzīga tā nevienam nevajadzīgā Pitagora teorēma. Velti tikai smadzenes piegružotas.
Visā šajā “hipotenūzu” epizodē vissmagāk izgāzās Eiroparlamenta deputāta amata kandidāte Liāna Langa, kura gan pati šajās debatēs nepiedalījās, bet nevarēja noturēties, neizceļoties ar aizrādījumu tviterī: “Ir pilnīgi bezjēdzīgi - kā 1. ģimnāzijā - eksaminēt EP deputātu kandidātus par hipotenūzu un tamlīdzīgām lietām, lai tīši iegāztu. Šāda ķēmošanās jāizbeidz. Neviens deputāts nav enciklopēdija ar perfektu atmiņas cieto disku. EP deputāti piedalās likumdošanas procesā pēc labākās sirdsapziņas, iedziļinoties un izpētot katru apskatāmo likuma iniciatīvu tāpat kā Latvijas un citos parlamentos.”
Kad viņai aizrādīja, ka jautājums nebija par “hipotenūzu” vai “perfektu atmiņas cieto disku”, bet gan par spēju domāt kā tādu, tad Langa aizsvilās un jau pilnībā iebrauca grāvī: “Kādas tiesības zaļknābjiem, kuri tikko iemācījušies hipotenūzu, publiski testēt pieaugušu cilvēku “izpratni”?”
Jāsaka, ka šo “pieaugušu cilvēku izpratnes” testu neizturēja arī jau pieminētie Kariņš un Šlesers. Iespējams, sajutuši kaut kādu iekšēju tuvību “uz nesapratnes” bāzes, abi tad pēc pasākuma kā (bēdu)brāļi kopā bildējās. Taču arī šeit Kariņš pamanījās “atzīmēties” ar papildu mīnusu. Viņš ilgi neatbildēja (atbilde bija jārāda, paceļot attiecīgas krāsas zīmi), bet pēc tam vairākkārt savu atbildi mainīja, skatoties uz citu atbildēm. Respektīvi, centās no citiem noskatīties pareizo atbildi.
Šo debašu rezultāti ir ļoti uzskatāmi un vērtīgi. Langas piesauktie “zaļknābji” lieliski atsedza to, ko politiķi parasti cenšas noslēpt. Proti, savu intelektuālās pārliecības trūkumu un bailes, ka tūlīt šis defekts atklāsies.
Katrs, protams, vēlēšanās balso par sev sociāli tuviem cilvēkiem. Ja kāds bailīgi saraujas, tiklīdz izskan jebkas, kas varētu pārbaudīt viņa paša prāta spējas, tad droši var balsot par Langu, Kariņu vai Šleseru, bet, ja tomēr gribas par saviem priekšstāvjiem cilvēkus, kurus nebaida viegli prāta spēju testi, tad jābalso par citiem. Izvēle ir katra paša ziņā.
