Francijas prezidenta Emanuela Makrona izteikumi par to, ka nevarot izslēgt iespēju, ka kādā brīdī Ukrainā varētu parādīties arī Rietumu karavīri, izraisījuši plašu rezonansi pasaulē. Krievijā šī ziņa izraisīja kārtējo draudu lavīnu, kurai de facto piebalsoja Rietumu politiķi, gandrīz vienbalsīgi norobežojoties no šī Makrona “izlēciena”.
Jāatzīst, ka šie Makrona izteikumi patiesi ir visai negaidīti, jo līdz šim NATO pozīcija ir bijusi uzsvērti nepārprotama: “Nekādos apstākļos, nekādā situācijā NATO karavīra zābaks nebūs Ukrainā, kamēr tā karos ar Krieviju. Pēdējā var Ukrainā darīt ko grib, mēs tur iekšā ar saviem cilvēkiem nejauksimies.” Šī pozīcija it kā pilnībā atbilst Rietumu galvenajam stratēģiskajam mērķim - izvairīties no liela globālā kara par katru cenu.
Kāpēc tikai “it kā”? Tāpēc, ka situācijā, kad Putins ir uzsācis “lielo pārdali”, līdz galam palikt malā var tikai vienā gadījumā. Ja tiek pilnībā pieņemti Putina noteikumi. Ja, klusu ciešot, drusku paburkšķot bārdā, Rietumi šiem noteikumiem piekrīt. Taču tas nozīmē pilnībā pārformatizēt esošo pasaules kārtību.
Tas savukārt nozīmē, ka Rietumiem jāpieņem tā loma, uz kuru tie lēnām, bet jau ilgstoši iet. Proti, jāuzņemas vaina par visām pasaules ķibelēm, kopš cilvēki izlīduši no alām, un, lai šo vainu izpirktu, jāmaksā nebeidzamas reparācijas visai pārējai pasaulei. Vai Rietumi jau ir gatavi uz to? Makrona izteikumi liecina, ka pilnībā vēl ne.
Ko ar saviem izteikumiem Makrons gribēja panākt? Šeit jāņem vērā laiks un vieta, kurā viņš šos vārdus izteica. Tā bija Makrona speciāli sasaukta Parīzes drošības konference. “Ja ASV ir aizmirsuši par Ukrainu, par Eiropu, par pasaules drošības problēmām, tad tās vietu ieņemsim mēs - Francija,” tāda bija šī foruma galvenā ideja, kuras ietvaros Makrons mēģināja pacelt to Rietumu līderības zizli, ko ASV, slīkstot savās priekšvēlēšanu kaislībās, bija nometušas zemē. Nav brīnums, ka citas lielvalstis, kuras pret šīm Francijas līderības pretenzijām izturas, maigi sakot, piesardzīgi, šo Makrona ideju noraidīja jau pašā saknē.
No otras puses, tas, ka Makrons vispār kaut ko tamlīdzīgu uzdrošinājās pateikt, ir milzīgs izrāviens Rietumu izpratnē par to, kas vispār pasaulē notiek. Līdz šim gan Rietumu politiskā šķira, gan akadēmiskā vide, gan mediju vide šajā jautājumā demonstrēja apbrīnojamu tuvredzību. Ārkārtīgi trāpīgi šo (ne)izpratni kontekstā ar Makrona izteikumiem skaidro pazīstamais Krievijas huligāniskās žurnālistikas redzamākais pārstāvis Aleksandrs Ņevzorovs.
Vispirms jāpaskaidro, kāpēc atsaucos tieši uz Ņevzorovu, nevis kādu “nopietnu” ekspertu, politiķi vai politologu ar Sorbonas vai Oksfordas diplomiem kabatā. Tāpēc, ka, lai saprastu Putinu, pašam jābūt ar zināmām uzvedības deviācijām. “Vienmēr pareizie” vienkārši nevar saprast Putina “loģiku”, pat gribot. Lai kādiem gudru grāmatu kalniem viņi būtu cauri izbūrušies. Ņevzorovs vienmēr ir bijis televīzijas huligāns/nepareizais. Tāds viņš ir arī tagad, tāpēc viņa vērtējumos, kas attiecas uz Putinu un viņa kamarilju, ir vērts ieklausīties.
Ņevzorovs: “ASV un Eiropas politiskās elites par Makrona izteikumiem ir dziļi ierāvušās čokurā ar cieši sažmiegtām sejām. Pasaules reālā nākotne ir tik šausminoša un riebīga, ka uz to ne tikai paskatīties, bet vienkārši to redzēt ir neizturami.
Nekādas speciālas direktīvas par obligātu acu aizmiegšanu neeksistē. Visi tāpat saprot, ka acis atvērt nedrīkst. Kaut mazliet paskatoties caur plakstu šķirbu, var ieraudzīt “kaut ko tādu”, ka uzreiz nāktos sūtīt uz Ukrainu ne tikai taurusus, bet arī visus tomahaukus. Vēl vairāk, nāktos sākt kustēties, rosīties un pieņemt “sarežģītus” lēmumus.
Bet, redz, Francijas prezidents Makrons - aiz muļķības ņēma un pavēra vienu ačteli. Kā tas gadījās, vairs nav svarīgi. Varbūt Emanuelam kļuva vaļīgs sejas nervs - un babah - idiopātiskā paralīze. Acs atvērās un vairs neveras ciet.
Tādos gadījumos tiek veikta tarzorafija (ķirurģiska plakstiņu aizšūšana). Bet... mediķi šajā brīdī nebija pa rokai, un nabaga Makrons paguva ieraudzīt tuvāko nākotni. Atbilstoši ieraudzītajam viņš tūlīt pat ziņoja pasaulei par to, ka “neizslēdz Rietumu karaspēka sūtīšanu uz Ukrainu”.
Izdzirdot franču prezidentu, acis cieši aizmiegušie sacēla pamatīgu traci. Visi stiepa tuvāk mikrofoniem savus neredzīgos purniņus un korī kliedza: “Nekad!!!”
Bet Makronam actiņa kā neveras ciet, tā neveras. Tāpēc viņš paliek pie sava.
Tikai pēc tam, kad Makrona ačteli aizlipināja ar trīskāršu plāksteru kārtu, Emanuels nomierinājās un apklusa.”
Atgādināsim, ka Ņevzorovs “perestroikas” laikos un deviņdesmitajos bija dedzīgs impērists, ciešās un draudzīgās attiecībās ar Krievijas militāristiem un drošībniekiem. Četras reizes viņš bija Krievijas valsts domes deputāts un Putina midzeni pazīst no iekšienes. Tagad viņš ir pārmeties pretējā nometnē un asi, izsmējīgi nosoda Putina režīmu. Katrā ziņā viņa teiktajā ir vērts ieklausīties daudz vairāk nekā “mūžīgi pareizajos” ekspertos, kuri vienmēr kļūdās, bet tas viņus netraucē turpināt braukāt pa dažādām konferencēm, kur lasīt vienus un tos pašus referātus.
Ja runājam par šiem “mūžīgi pareizajiem” drošības ekspertiem, tad atmiņā uzpeld ainas no Džeimsa Kamerona 1984. gada grāvēja “Terminators”. Filmā Arnolda Švarcenegera tēlotais ļaundaris jau ir nogalinājis divas Sāras Konoras, bet kad trešā policistiem stāsta to, ko viņai par nākotnes pasaules šausmām pavēstījis viņas glābējs Kails Rīss, tad viszinīgs psihologs, kurš kā eksperts pieaicināts izvērtēt šos stāstus, priecīgi berzē rokas un fantazē par disertāciju, kuru uzrakstīšot par šo “interesanto keisu”. “Tik detalizētus un vispusīgi izvērstus murgus vēl nebiju dzirdējis,” viņš jūsmo.
Ļoti līdzīga ir “nopietno” ekspertu analīze par Putina darbībām un prognozējamo rīcību. Nemitīgi no racionālu cilvēku pozīcijām tiek spriests, kas Putinam izdevīgi, kas ne; kādus “valstiskus mērķus” viņš cenšoties panākt, ar kādām metodēm un tamlīdzīgi. Tā jau vairāk nekā desmit gadus dzirdam, ka tas un tas Putinam nebūšot izdevīgi, bet tas došot tikai pretēju efektu; viņš taču nav muļķis, nav pašnāvnieks un tamlīdzīgi, tāpēc viņš to nedarīšot. Tikai realitātē Putins dara tieši to, kas šo “ekspertu” skatījumā ir pretējs Putina interesēm.
Katram, protams, pašam ir izvēle, ko klausīties. Ja kāds grib zināt patiesību, tad vērts uzklausīt tādus cilvēkus kā Ņevzorovs, bet, ja gribas nomierināt nervus, tad labāk klausīties, ko saka tādi nekļūdīgi lietu zinātāji kā Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstniece Baiba Braže un citi augstos krēslos sēdošie. Viņi labāk zina, kā pareizi jādomā un jāredz.
