Pēc diviem gadiem pilna mēroga kara Ukrainā arī pie mums sākusies diskusija par to, ko īsti nozīmē izslavētais NATO 5. pants. Kā tas precīzi tulkojams gan tīri lingvistiski, gan arī praktiski? Vai ārēja uzbrukuma gadījumā tas darbosies automātiski, vai arī sāksies bēdīgi slavenā darbības saskaņošana?
Diskusija sākās pēc tam, kad bijušais ASV sauszemes karaspēka komandieris Eiropā ģenerālis Bens Hodžess Viļņas drošības forumā atzina: “Nezinu, vai visi izprot 5. pantu. Tā nav automātiska lieta. Tas ir politisks lēmums. Iespējams, pēc Krievijas uzbrukuma NATO dalībvalstij iestāsies rīcības pauze, varbūt pat divas nedēļas, līdz papildspēki varētu nonākt Lietuvā.”
ASV ģenerālis pēc būtības nepateica nekā jauna. Tas viss jau sen bija labi zināms, bet vispārējā drūmajā noskaņā, kāda valdīja Eiropā, sagaidot iebrukuma Ukrainā otro gadadienu, šie Hodžesa izteikumi atstāja bumbas sprādziena efektu. Apdraudējums un pašu neaizsargātība kļuva gluži vai fiziski izjūtama. Īpaši uz ukraiņu fona, kuri jau tagad cieš taustāmus zaudējumus no Rietumu palīdzības bremzēšanās.
Atkal darba kārtībā parādījās daudziem tik netīkamais un nekad līdz galam neatbildētais jautājums par Rietumu stratēģisko mērķi. Kāds ir galvenais mērķis šajā Rietumu demokrātiju un Austrumu autokrātiju pretstāvē, kuras karstā fāze šobrīd norit Ukrainā? Šis mērķis pamazām izkristalizējas, radot pieaugošu spriedzi starp Rietumu Rietumiem un Rietumu Austrumiem.
Ja atmetam dažādas skanīgas, bet patiesībā patukšas frāzes, tad Rietumu galvenais stratēģiskais mērķis ir skaidrs kā divreiz divi - izvairīties no aktīvas karadarbības pašu mājās. Tikai ne bumbas uz mūsu plaukstošajām, miermīlīgajām pilsētām. Jautājums, par kuru vēl notiek diskusijas - vai šī mērķa sasniegšanai ir arī kāda cenas robeža, vai arī tas jānodrošina “par katru cenu”?
Spriedze rodas no tā, ka Rietumu Rietumos sabiedrības noskaņojums pamazām nosliecas uz to, ka izvairīšanās no kara ar Krieviju ir jāpanāk “par katru cenu” un tas jāvirza par centrālo uzdevumu jebkādu lēmumu pieņemšanā (no šī uzdevuma arī izriet Vācijas atteikšanās piegādāt Ukrainai “Taurus” raķetes), savukārt Austrumu Rietumi (valstis, kas kādreiz jau pabijušas PSRS/Krievijas “ietekmes sfērā”) šādu pozīciju uztver kā gļēvulīgu vai pat nodevīgu [jo gribat nodrošināt sev mieru uz mūsu rēķina]. Iekavās minētā frāze gan nekad netiek skaļi teikta, bet, aizsteidzoties notikumiem priekšā, tieši tā arī ir mūsu iekšējo diskusiju pamatā.
Puses var saprast. Iespēja, ka Putins ar tankiem sadomātu ieņemt Parīzi, ir niecīga, bet tas, ka viņš gribētu atjaunot PSRS/Krievijas impēriju ar tās ietekmes zonām pēc 1985. gada parauga, ir pat ļoti iespējams. Tāpēc Madridē, Viļņā un Rīgā uz šiem jautājumiem skatās atšķirīgi.
Visiem Latvijas patriotiem skatījumam uz šiem jautājumiem it kā vajadzētu būt vienotam. Tāds tas arī it kā ir, taču tikai tiktāl, cik lielā mērā varam paļauties uz šo NATO drošības lietussargu. Vieni uzskata, ka šī paļāvība nav apšaubāma un to pat nedrīkst apšaubīt, kamēr otri neslēpj savu skepsi un norāda uz Hodžesa teikto: ko nozīmē divas nedēļas? Kur šajā brīdī būs frontes līnija, ja tā būs vispār?
Puses nosacīti var iedalīt panikas cēlājos un nomierinātājos. Redzamākā “mierinātāju” pārstāve šajā diskusijā bija Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstniece, bijusī NATO ģenerālsekretāra vietniece publiskās diplomātijas jautājumos Baiba Braže, kura pretējās puses pārstāvjus nievīgi nodēvēja par “dīvāna ekspertiem” un aicināja nekrist panikā. Viņa atsaucās uz NATO līgumiem, drošības garantijām (5. pantu) un vairākkārt izskanējušajiem solījumiem neatdot “ne collu NATO teritorijas”.
Nosacītie panikas cēlāji savukārt ķērās pie 5. panta teksta analīzes, cenšoties izlobīt, kas tur galu galā rakstīts un vai tulkojums latviešu valodā atbilst oriģinālam angļu valodā. Domas dalījās, tāpat kā līguma teksta interpretācijas. Atsaukšos uz šobrīd Latvijā autoritatīvāko cilvēku - Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču, kura galavārds diskusijā bija šāds: “Noslēdzot ieskatu par NATO līguma 5. pantu: mums ir sabiedrotie, uzbrukuma brīdī viņi nekavējoties nāks mums talkā, bet mums pašiem arī jāiespringst, lai stiprinātu savas pretestības spējas. Drošība maksā dārgi, bet brīvība ir nenovērtējama!”
Lasot prezidenta galavārdu, jāatzīst: no tā nestrāvo 100% pārliecība, ka X stundā viss būs tik gludi, kā gribētos. Jāiespringst būs arī pašiem, lai cik dārgi tas mums nemaksātu. Šim 100% pārliecības trūkumam ir pavisam viegls izskaidrojums.
Jebkura līguma precīzam formulējumam un tā viennozīmīgai interpretācijai ir ārkārtīgi svarīga nozīme, taču vēstures pieredze liecina, ka līgumi var būt vienalga cik labi un precīzi uzrakstīti, tie tāpat būs bezvērtīgi, ja nebūs gatavības tos pildīt. Uzskatāmākais piemērs ir Budapeštas memorands, kurš noteica triju kodolvalstu (ASV, Lielbritānijas
un Krievijas) garantijas Ukrainai, ja tā atteiksies no sava kodolarsenāla. 1994. gada 5. decembrī Ukraina parakstīja šo memorandu un, paļaujoties uz tajā noteiktajām garantijām, savus kodolieročus atdeva Krievijai. Ko Ukraina dabūja pretī? Karu. Valstis, Ukrainas teritoriālās integritātes garantētājas, par šo Budapeštas līgumu pat negrib atcerēties un meklē tajā vārdus, kas šo valstu bezdarbību attaisnotu.
Ko ar to gribu teikt? Nav tik svarīgi, kas līgumā rakstīts - vai palīdzība jāsniedz nekavējoties vai jāgaida politisks lēmums. Svarīga ir gatavība rīkoties. Kā to noteikt? Patiesībā pavisam vienkārši. Jāskatās uz darbiem.
Ko mēs redzam NATO austrumu spārna (Baltijas valstu un Polijas) aizsardzības ziņā? Baltijas valstīs un Polijā jau pirms iebrukuma Ukrainā uz rotācijas pamata bija izvietoti pa kaujas bataljonam katrā valstī. Saskaņā ar 2022. gada NATO Madrides samita lēmumiem līdz 2026. gadam šis bruņoto spēku apjoms jāpieaudzē līdz brigādes līmenim. Vai tas ir pietiekami, lai nosargātu, teiksim, Suvalku koridoru un Baltijas valstis tieša Krievijas uzbrukuma gadījumā?
Varam sevi mierināt, ka šobrīd Krievijai brīvu resursu šādam uzbrukumam nav, bet, karadarbībai Ukrainā noplokot, situācija varētu arī mainīties. Tad atbilde uz šo jautājumu būtu - nē. Līdz ar to arī Hodžesa izteikumi par nepieciešamību noturēties divas nedēļas.
Atgriezīsimies pie tā, kā novērtēt NATO gatavību rīkoties. Šim nolūkam mums palīdzēs vēsture. Aukstā kara laikā NATO austrumu spārna robeža gāja nevis pa Zilupes upi, kā tagad, bet tieši pa mūsdienu Vācijas vidieni. Vienā robežas pusē bija Rietumvācija (VFR) un NATO, otrā Austrumvācija (VDR) un Varšavas pakts.
Rietumvācija bija pārblīvēta ar daudzām NATO karabāzēm, kuras bija pilnas ar tankiem, raķetēm un munīcijas krājumiem. Otrpus robežai bija tas
pats, tikai vēl lielākos apjomos. Pašā Eiropas centrā atradās tūkstošiem tanku, kuri katru brīdi bija gatavi iet pāri robežām. Dažāda rādiusa darbības raķetes 24/7 režīmā bija gatavas iznīcināt nospraustos mērķus pretinieku nometnē.
Runas par to, vai notiks kāda pretošanās uzbrukuma gadījumā, nebija vispār. Tāpat kā runas par to, cik dienas jānoturas Eiropā dislocētajam NATO karaspēkam, līdz atnāks palīdzība no ASV. Diskutēt par to, kā pareizi vācu valodā jāpārtulko NATO 5. pants, pat prātā nevienam nenāca. Tāpat kā šaubīties par NATO gatavību dot pretsparu iebrucējam, ja tam pēkšņi galvā ienāktu šāda doma.
Vai kaut ko tamlīdzīgu mēs redzam šodien? Diemžēl atbilde ir - nē. Tas nenozīmē, ka NATO 5. pants būtu tukšs papīrītis. Tas nozīmē, ka ir spēki, kas gribētu, lai tā būtu. Būsim maksimāli atklāti paši pret sevi. Šādi spēki ir ne tikai Krievijā.
Arī starp NATO dalībvalstīm netrūkst to, kuras uzskata, ka pakļaut sevi kodoltrieciena draudiem nosacītas Narvas dēļ nav prātīga doma. Skaļi viņi to nesaka, bet ar darbiem pieturas pie sava stratēģiskā mērķa: lai vai kas, nedrīkstam pieļaut lielu karu pašu mājās. Nekādos apstākļos. Šādu uzskatu eksistence ir jāatzīst, un tieši šo uzskatu paudēji būs tie, kas X stundā bremzēs NATO izlēmīgu rīcību.
Nobeigumā jāatbild uz jautājumu, kas faktiski ir šo diskusiju pamatā. Kas ir bīstamāk mūsu drošībai - panikas celšana par to, ka 5. pants ir tikai tukšs papīrītis, vai aukstasinīga miera saglabāšana, kas balstās pārliecībā, ka zem NATO drošības lietussarga varam justies droši?
Pirmajā brīdī var šķist - nervoza panikas celšana vienmēr ir bīstamāka nekā aukstasinība, spēja saglabāt mieru kritiskā situācijā. Taču tā gluži nav. Slavenais Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Pols Krūgmans ieteica: ja banku sistēmā vai biržā ir sākusies panika, tad drošākā stratēģija ir pakļauties tai. Augstprātīga panikas ignorēšana ir visdrošākais ceļš uz lieliem zaudējumiem.
Šai “gudrībai” ir vienkāršs pamats. Ja, sākoties panikai, tai pakļaujies un centies glābt savu naudu, tad gadījumā, ja panika izrādīsies maldinoša, zaudēsi vienīgi to, ka būsi izskatījies “ne visai cienīgi”, skrienot izņemt naudu “kā visi”. Savukārt, ja būsi šo paniku ignorējis, augstprātīgi sevi pārliecinot: es jau esmu par citiem gudrāks un nedarīšu “kā visi”, bet panika izrādīsies pamatota, tad ar visu šo savu vīzdegunīgo “gudrību” beigās paliksi lielākais zaudētājs. Tas attiecas gandrīz uz visiem panikas gadījumiem, tāpēc tās ignorēšana ir sliktākā iespējamā stratēģija, ar lielākajiem zaudējumu riskiem.
Apbruņojušies ar šo Krūgmana atziņu, atgriežamies pie minētās diskusijas. Kāds labums/ļaunums no tā, ka aktualizējies “5. panta jautājums”? Ar ko tas labāks/sliktāks par attieksmi “nav par ko uztraukties”? Kādu Latvijas un citu Baltijas valstu reakciju labāk gribētu redzēt Putins? Ļoti iespējams, ka panika Baltijas valstīs silda viņa sirdi - redz, kā baidās no manis, riebekļi. To nevar noliegt. Taču tas arī ir viss negatīvais efekts.
Pie pozitīvā efekta var nosaukt pieaugošās sabiedrības prasības politiķiem aktivizēt drošības jautājumu risināšanu un, galvenais, aktualizēt šīs prasības starptautiskā līmenī. Šobrīd konkrēti rīcības plāni 5. panta sakarā ir it kā palikuši otrajā plānā, par kuriem smalkā internacionālā sabiedrībā neskaitās pieklājīgi runāt. Bet vajag. Gandrīz vai ar nekaunīgu neatlaidību.
Tas, ka tieši “starptautiskajos ūdeņos peldošā” Braže bija viena no lielākajām šī jautājuma slāpētājām, liecina, ka viņa nevēlas būt šī “nepiedienīgā” jautājuma aktualizētāja. Viņa labprātāk arī turpmāk operētu ar Rietumu politiskajos koridoros tik iecienītajām labskanīgajām frāzēm par abstraktām drošības garantijām un citām jaukām lietām, izvairoties no jebkādas konkrētības, kā tas sanāca tam pašam Hodžesam.
Sabiedrība vairs nav gatava klausīties nomierinošos stāstus par to, cik tur tās dienas “jānoturas”, līdz atnākšot gaidītā palīdzība. Šiem stāstiem vairs nav īstas ticības. Sabiedrība gaida nopietnākus risinājumus. Kaut ko līdzīgu tam, kas bija Aukstā kara laikā Vācijā. Spēcīga NATO nocietinājuma līnija ar iespaidīgu bruņojuma tehniku turpat netālu no Zilupes.
