Esmu pārliecināts, ka politiskā partija “Progresīvie” uz Latvijas politiskās skatuves ir “uz palikšanu”. Kaut vai tāpēc, ka tā ir partija ar savu, pagaidām varbūt vēl ne līdz galam noformulētu, bet diezgan skaidru ideoloģiju. Šādas orientācijas partija nemaz nevarēja Latvijā neparādīties, jo 30 gadu laikā kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas tā ir pirmā īsti kreisā partija.
Uzreiz teikšu, ka man pret šo partiju ir dalītas jūtas. Viņu kreisās, sociālās izlīdzināšanas idejas (iepretim labējam sociāldarvinismam, kur izdzīvo stiprākais) man ir tuvas, taču izteiktā tendence krist ideoloģiskās galējībās, pārspīlējumos rada atgrūšanās efektu. Lūk, viens šāds pārspīlējuma piemērs. Varbūt ne tas kliedzošākais, bet pietiekami būtisks, lai par to runātu.
Elīna Pinto, viena no “Progresīvo” līderēm, diskutējot par vēja parku izvietošanas vietām, iesaka: “Vēja parkus pēc iespējas vajadzētu būvēt vides ziņā degradētās teritorijās. Piemēram, plašās industriālās lauksaimniecības zemēs...”
Uzreiz jānorāda, ka “Progresīvajiem”, kā jau ideoloģiski uzlādētai partijai ir sava zīmju valoda, ar attiecīgi ietonētiem atslēgas vārdiem. Šie atslēgas vārdi vai frāzes jebkurā tekstā kā rādītājzīmes norāda uz “pareizo” virzienu - kā attiecīgais teksts “pareizi” jāsaprot.
Šajā teikumā šāda frāze ir “industriālā lauksaimniecības zeme”. Nevis “apstrādāta”, “kultivēta” zeme, bet gan “industriāla”, kas konkrētajā ideoloģiskajā konstrukcijā ir negatīvi uzlādēts vārds. Ja atceramies, ka vārda “industriāls” latviskais analogs ir “rūpniecisks”, tad sanāk “plašās rūpnieciskās lauksaimniecības zemes”.
Pirmajā brīdī var domāt - pilnīgs ķīselis, oksimorons, bet patiesībā ideja no propagandas, no emocionālās iedarbes viedokļa ir skaidra - modernā lauksaimniecība tāpat kā rūpniecība ir implicīti sliktas, iepretim “labajai” dabiskajai videi. Šajā ideoloģiskajā doktrīnā “industriālās lauksaimniecības” pretmets ir bioloģiskā jeb dabiskā lauksaimniecība, kurā netiek izmantoti vai minimāli tiek izmantoti minerālmēsli, agroķīmiskie produkti un citas modernās zemkopības metodes. Šī ideja par labo bioloģisko lauksaimniecību rada nākamo konsekvenci, pie kuras vēl atgriezīsimies, taču iesākumā atgādināšu, ka pie mums tepat Latvijā jau ir bijis laiks, kad šāda “neindustriāla” lauku saimniekošanas forma bija populāra. Turklāt pavisam vēl nesen.
Tiesa, liela daļa šodienas “Progresīvo” aktīvistu tad vēl nebija dzimuši vai bija pavisam mazi. Runa ir par laikiem, kad pēc kolhozu sistēmas sabrukuma agrākās lauksaimniecībā izmantojamās zemes industriālās platībās pārklāja ušņu audzes, tautā dēvētas par kokvilnas laukiem, ušņu pogaļu līdzības dēļ ar kokvilnas pogaļām. Tieši šajos brīnišķīgajos laikos notika arī tas, ko it kā vajadzētu slavēt “Progresīvajiem”, bet viņi to īpaši neafišē - ievērojams mežu platību pieaugums. Latvijas lauki vienkārši strauji aizauga, un tur, kur vēl nesen bija tīrumi un pļavas (vides ziņā degradētas teritorijas, Elīna Pinto), parādījās jauns mežs.
Pēdējos simt gados mežu platības Latvijā ir vairāk nekā dubultojušās. No 23% 1923. gadā līdz 54% 2024. gadā. Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Latvijā meži klāja ap 40% teritorijas, un tas jau skaitījās ļoti daudz. Mežu platības turpina pieaugt arī tagad, kas gan netraucē dažādiem aktīvistiem nenogurstoši žēloties par Latvijas mežu nežēlīgu izciršanu, lai gan katrs, kurš regulāri braukā pa Latviju vai lido virs tās ar lidmašīnu, var pats savām acīm pārliecināties, ka, ja nu kas Latvijai ir daudz vairāk nekā citiem, tad tas ir mežs. Ne velti saka - meži ir mūsu zaļais zelts.
Ja runājam par “labo” neskarto dabu un cik tā vēlama, tad vēl viens piemērs. Kad pirms dažiem gadiem (vēl pirms kara) speciāli devos pabraukāt pa Putina Krieviju un paskatīties, kā tur tagad izskatās, tad atpakaļceļā braucu no Maskavas ar autobusu. Vismaz 300 kilometru līdz Latvijas robežai Krievijas pusē nebija vērojama gandrīz nekāda lauksaimnieciskās darbības klātbūtne. Vieni meži, pusaizauguši lauki, šur tur kāds kaut ko audzē savām vajadzībām. Tā kā Krievija ir liels lauksaimniecības produkcijas (graudu) eksportētājs, tad pieļauju, ka šāda aina nav raksturīga visai Krievijai, bet tās nemelnzemes joslā, posmā starp Latviju un Maskavu, ainava ir trakāka, nekā tā bija pie mums deviņdesmitajos.
Uzreiz pārbraucot robežu un iebraucot Latvijā, jūties kā citā pasaulē, kur laukos ir kārtība un civilizēta vide. Var, protams, teikt, ka Latvijā ir “izvarota daba” un tur, Sebežas pusē, ir piepildījies katra “zaļā” sapnis - ekoloģiski tīra, neskarta vide, bet paradoksālā kārtā neviens no aktīvistiem tā nerunā. Tā vien šķiet, ka visas šīs viltus “zaļās” idejas rodas, balstoties nevis realitātē, bet gan iedomātā pasaulē, kurā viss notiek kā Ēdenes dārzā - skaistums un jaukums rodas pats no sevis.
Atgriezīsimies pie idejas par “labo” bioloģisko lauksaimniecību un tās radītajām konsekvencēm. Šī ideja ir arī pamatā visiem stāstiem par pasaules pārapdzīvotību. Tā kā ar sentēvu metodēm cilvēku miljardus paēdināt nevar, tad atliek tikai viens - jācīnās par cilvēku skaita samazināšanu. Dzimstība esot jāsamazina, nevis tā jāpalielina, kā to aicina darīt visādi “konservi” un “kartupeļi”.
Jāpopularizē apzināta bezbērnība, pārtikas askēze, jo lauksaimniecība degradē vidi, iepretim neskartajai dabai. Taču pat dedzīgākie aktīvisti nesaka: necaurejami brikšņi - lūk, ideāls, uz ko jātiecas. Viņi lieto daudz labskanīgākas frāzes - industriālās darbības neskarta vide, dabiskos apstākļos eksistējoša ekosistēma un tamlīdzīgas.
Ideja ir ārkārtīgi vienkārša, tāpēc daudziem pievilcīga. Jo cilvēks mazāk iejaucas dabas procesos, jo labāk. Ja egļu mežam uzkrīt mizgrauži, tad tur neko nevajagot darīt - daba pati tiks galā. Pat ja lieli mežu masīvi aizies bojā, tad tas nekas - tā vajag. Daba nekļūdās.
Tiesa, aktīvisti šo ideju, vismaz pagaidām, attiecina tikai uz dabu, bet ne uz cilvēku sabiedrību. Tur viņi pagaidām vēl neaicina uz atteikšanos no civilizācijas labumiem un medicīniskās aprūpes. Tur viņi nesaka, ka daba pati noteiks, kuram dzīvot, kuram ne. Nav ko lieki ar visiem tiem ārstiem un medikamentiem jaukties iekšā dabiskos procesos. Lai gan uz to pusi iet.
Te arī nonākam pie galvenās “Progresīvo” īpatnības. To varētu aprakstīt ar trāpīgo izteikumu - paēdušais izsalkušo nesaprot. Var pat iet tālāk. Tas, kurš pats nekad badu (ilgstošu pārtikas trūkumu) nav sajutis, vispār nesaprot, kas tas ir. Teorētiski viņš it kā to saprot, bet tā viņam ir tīrā abstrakcija.
“Progresīvo” un viņiem līdzīgas orientācijas aktīvistu kodolam visā pasaulē ir viena kopēja iezīme - tie pārsvarā ir cilvēki, kuri kopš bērnības nav jutuši trūkumu. Par pārtikas trūkumu pat nerunāsim. Runa ir par jebkādu trūkumu. Viss viņiem ir bijis it kā pats par sevi. Kā gaiss, kā saule debesīs. Līdz ar to viņi var bezbēdīgi nodarboties ar pasaules lāpīšanu, uzlabošanu, daudz nedomājot par to, kā ikviena ikdienā izmantojamā lieta rodas un ko tā prasa.
No kā un kādā veidā rodas tas elektromobiļa akumulators vai vēja rotora ģenerators. Kādā veidā tiek izaudzētas izejvielas izslavētajai sojas latei. Toties atliek milzum daudz laika, lai domātu par kukainīšu labbūtību, retu pļavas puķīšu areāla paplašināšanu un citām brīnišķīgām lietām.
Nevēlos, lai mani pārprot. Ar abām rokām esmu par dabas daudzveidību, tās saglabāšanu un aizstāvību. Arī mani uztrauc šie kukainīši un retās puķītes. Taču šī gluži pašsaprotamā dabas aizstāvība nedrīkst pārvērsties par absurdu. Kad pietiek ar kādu atslēgas vārdu, kuru dzirdot šiem pašpasludinātajiem “dabas draugiem” “aizkrīt šīberis” un viņi pārgrieztām acīm gatavi noslaucīt malā ikvienu, kurš stāvēs viņu ceļā. Ja šie slavenā neirologa Pavlova zvaniņi pirms pārdesmit gadiem bija “naftas terminālis” vai “ķīmiskā rūpnīca”, tad tagad šo funkciju pilda “mežu izciršana”, “industriālā lauksaimniecība”, “putnu ligzdošana,” “rets biotops”.
Vēlreiz atkārtoju, visi šie jēdzieni ir svarīgi, pret tiem jāizturas nopietni un cieņpilni, bet šeit mēs runājam par noteiktiem refleksiem. Zināmai ļaužu grupai, izdzirdot šos vārdus, apziņa atslēdzas un ieslēdzas primitīvi instinkti, kur darbojas vienīgi primitīvais - uzbrūc un nedomā.
Diemžēl “Progresīvie” šos cilvēku primitīvos, uz limbiskās nervu sistēmas balstītos instinktus bezkaunīgi ekspluatē. Jau paši šie termini “dabas draugi”, “klimata aktīvisti”, “zaļā domāšana” ir nepārprotami propagandas instrumenti, kuri citādi domājošos (ne pretēji, bet citādi domājošos) automātiski ierindo slikto kategorijā. Tāpēc nejauksim dabas aizsardzību ar politisko propagandistu aktivitātēm. Daba un tās aizstāvība ir viena lieta, bet politiskā propaganda pavisam cita.
