Pirms diviem gadiem sākās Krievijas plaša mēroga iebrukums Ukrainā. Vienā vārdā – karš. Mums kaimiņos. Tikai tagad ar atpakaļejošu datumu varam apjaust, cik gan ļoti mums paveicās, ka Putins par agresijas upuri neizvēlējās mūs. Izlaidīsim spriedelējumus par mūsu pašu bruņoto spēku kaujas spējām un NATO rīcību šādā gadījumā, jo vēsture kāda ir, tāda ir. Nav ko fantazēt par tēmu – kā būtu, ja būtu.
Kara sākums mani pārsteidza Čehijā, kur kopā ar latviešu žurnālistu grupu apmeklēju rūpnīcu “Škoda Vagonka” Ostravas pilsētā. Tur tika prezentēti Latvijas pasūtītie jaunie elektrovilcieni. Lai arī dienu pirms kara sākuma “Neatkarīgajā” jau rakstīju, ka karš ir tikpat kā neizbēgams, tik un tā šī ziņa bija šokējoša. Šo rakstu var izlasīt šeit https://neatkariga.nra.lv/komentari/bens-latkovskis/373083-putina-runa-atstaj-maz-ceribu-ka-viss-beigsies-ar-tuksu-paukski
Tagad, pārlasot to dienu presi, rodas sajūta, ka Rietumi un mēs tajā skaitā esam dzīvojoši (iespējams, arī joprojām dzīvojam) iluzorā ticībā, ka Rietumi kā vienots veselums ir gatavi stāvēt un krist par visu labo un taisno, par vērtībām, par starptautiskajām tiesībām, pret ļaunumu, pret agresiju. Diemžēl tā vien izskatās, ka šī gatavība par kaut ko stāvēt un krist vairāk ir vārdos, bet, kad lieta aiziet līdz darbiem, tad priekšplānā izvirzās citi faktori. Pārliecība, ka labais vienmēr uzvar un ļaunums tiek sodīts, pēdējā laikā ir krietni pabalējusi.
Ukrainas karā gluži kā psihodrāmā ir trīs galvenie spēlētāji: agresors - Krievija; upuris - Ukraina; glābējs - Rietumi. Katram no šiem trim ir atšķirīgi mērķi. Bieži vien grūti savietojami. Ieskicēsim šos mērķus, jo to apzināšana ļauj labāk saprast notiekošo.
Krievijai (Putinam) sākotnējais mērķis bija Ukrainas valstiskās neatkarības likvidēšana. Visticamāk, saglabājot tās formālo valstiskumu pēc Baltkrievijas parauga. Kijivā sēdētu Kremlim draudzīgs prezidents (Medvedčuks vai no politisko līķu rezervāta atkal dienas gaismā izvilktais Janukovičs), Ukrainas Radā apstiprinātu Maskavā, Krievijas prezidenta administrācijā izstrādātus likumus, bet Ukrainas bruņoto spēku vadību pamazām pārņemtu Krievijas ģenerāļi.
Pēc tam, kad sākotnējais plāns (Zelenskis bēg, armija pašķīst, zaudē vadību, nepretojas un padodas, valsts pārvalde, klusu ciešot, pakļaujas no Maskavas atbraukušo kuratoru vadībai) izgāzās, tika izstrādāts jauns plāns. Nograuzt no Ukrainas maksimāli lielu teritorijas kumosu. Lai nodedzinātu atkāpšanās tiltus, četri Ukrainas apgabali (Doņeckas, Luhanskas, Hersonas un Zaporižjas) gluži oficiāli tika pievienoti Krievijas Federācijai kā jauni federācijas subjekti.
Putina pašreizējais plāns nav īsti zināms, bet skaidrs, ka atkāpties no iecerētā viņš nedomā. Tā kā pēc Putina pārliecības karadarbība norit viņam labvēlīgā gultnē, tad iespējams, viņš ir atgriezies pie sākotnējā mērķa - nolauzt Ukrainu līdz galam. Iespējams, viņš būtu gatavs arī kādos sīkumos, sev nenozīmīgās lietās pat nedaudz piekāpties. Kā Putins teica intervijā Takeram Karlsonam, viņš pat būtu gatavs uz tādiem miera nosacījumiem, kas ļautu Rietumiem saglabāt seju.
Šī epizode Karlsona intervijā bija viena no efektīgākajām. Kamēr Rietumu līderi cenšas darīt visu, lai Putinu neiedzītu stūrī un ļautu viņam saglabāt seju (jo citādi viņam varot ieniezēties pirksts, kas tiek turēts uz kodolpogas), izrādās, Putins par savu “seju” pat nedomā uztraukties. Putins “augstsirdīgi” apgalvo, ka netaisās Rietumus pazemot. Viņš žēlīgi ļaušot Rietumiem padoties, “saglabājot seju”. Tas varētu nozīmēt: Baltijas valstīm un Polijai neuzbrukšu. Testu par 5. pantu nelikšu pildīt. Tas gan nedrīkst iemidzināt mūsu modrību, jo jāatceras: Putins melo vienmēr. Bez izņēmumiem.
Arī Ukrainas mērķi karadarbības gaitā ir vairākkārt mainījušies. Kara pirmajās dienās un nedēļās galvenais uzdevums bija noturēties, neatdot Kijivu un citas lielās pilsētas. Neanalizēsim abu pušu pieļautās kļūdas. Krievijas armija acīmredzami nebija gatavojusies nopietnai pretestībai, bet Ukraina savukārt nebija gatava tik milzīga apjoma postījumiem, kā rezultātā kara pirmajās dienās netika uzspridzināti visi tilti, dzelzceļa mezgli un citi objekti, kuri būtiski apgrūtinātu agresora kustību uz priekšu.
Piemēram, Hersona, kura atrodas Dņepras upes labajā krastā, būtu gandrīz vai neieņemama, ja būtu uzspridzināts Antonova tilts. Taču kara sākumā Ukrainai saglabājās pārspīlēta pietāte pret īpašumu. Kā tad tā? Tagad uzspridzināsim, un cik grūti pēc tam būs atjaunot. Tikai vēlāk, saskaroties ar necilvēcīgo kara nežēlību un milzīgajiem postījumiem, kļuva skaidrs, ka neko žēlot nevar un nedrīkst. Karš notiek pa īstam.
Ukraina pati bija patīkami pārsteigta un ārkārtīgi lepna, ka ir godam izturējusi Krievijas ofensīvu. Pēc pirmo mēnešu šoka nāca ideja par drīzu uzvaru un Krievijas armijas atsviešanu līdz 1991. gada robežām. Esot tikai jāsagaida lielā Rietumu palīdzība. Ar šo “lielo” Rietumu palīdzību saistās arī viss pašreizējais apmulsums, sajukums, neskaidrība par to, kas notiek un kas būs.
Atsevišķi jāpaskaidro, kāpēc lieku vārdu “lielā” Rietumu palīdzība pēdiņās. Tāpēc, ka šī palīdzība vienu brīdi ieguva mistisku, gluži vai sakrālu raksturu. Par to runāja apmēram tāpat kā pirmajos pēckara gados Kurzemes mežos. Tūlīt atnāks angļi un amerikāņi un Latviju atbrīvos.
Paralēles ir visai nosacītas, jo Ukrainas gadījumā palīdzība patiešām bija liela un ieroču nomenklatūra plaša. Runa vairāk ir par šīs palīdzības tieši mītisko raksturu. Runas par drīzu lidmašīnu un tanku sūtīšanu ļāva raisīties visjūsmīgākajām fantāzijām un saldākajiem sapņiem. Drīz sāksies ilgi gaidītais pretuzbrukums, okupanti tiks iedzīti jūrā, Ukraina atbrīvota, karš beigsies un visi laimīgi svinēsim uzvaru. Jau šogad.
Taču šī “lielā” palīdzība tik strauji nepienāca un nebija arī tik liela kā gribētos. Krievijas bruņotie spēki bija mācījušies no savām kļūdām, un pērnvasar uzsāktais Ukrainas pretuzbrukums līdz rudenim izsīka ar pavisam niecīgiem rezultātiem. 10-15 kilometri vienā frontes iecirknī Tokmakas virzienā.
Ukrainai nācās pāriet smagā aizsardzībā, un pēdējā laikā situācija ir pavisam drūma. Vēl jau fronte turas, un Avdijivkas atstāšana nav stratēģiska katastrofa. Taču šī stratēģiskā katastrofa iezīmējas arvien skaidrāk un iegūst jau konkrētas aprises. Ukrainas palīdzības pakotnes 61 miljarda ASV dolāru apmērā ieilgusī bloķēšana ASV Kongresa Pārstāvju palātā ir viens no šīs iespējamās katastrofas priekšvēstnešiem.
Ukrainas masu apziņā Rietumu “lielo” palīdzību nomaina Rietumu “lielā” nodevība. Vai, pareizāk sakot, lielā vienaldzība. Kamēr Ukrainā karš ir ikdienišķa realitāte, Rietumos tas, lietosim ārkārtīgi cinisku, bet jēdzieniski precīzu un ietilpīgu vārdu, ir apnicis. Nu cik var šīs “Hameleonu rotaļas” uz riņķi griezt. Tā kā tur nekas jauns un interesants nenotiek, tad gaidām jaunus seriālus, par ko jūsmot un šausmināties.
Un te mēs nonākam pie galvenā. Pie Rietumu stratēģiskā mērķa. Runa turklāt nav par kaut kādiem augstākā līmeņa politiķiem. Runa ir par Rietumu sabiedrības, Rietumu ierindas vēlētāju mērķi. Un šis mērķis ir principiāli atšķirīgs no Ukrainas mērķa.
Ja Krievijai un Ukrainai kara mērķis ir uzvarēt (lai arī katrs ar to saprot ko citu), tad Rietumiem ir gluži cits galvenais mērķis - nepieļaut karu pašu mājās. Jā, traki, ka kaut kur norit karš, bet galvenais, ka varu savā istabā ērti ieritināties uz dīvāna un baudīt dzīvi. Siltumā un drošībā. Bez šī galvenā ir vēl daži citi mazāk nozīmīgi mērķi, kurus arī varētu sasniegt, ja paveiktos (piemēram, tikt vaļā no Putina), bet galvenais ir šis - tikai ne karu.
Jāatzīst, ka šis mērķis nekad nav bijis liels noslēpums. Varbūt tas nav ticis tieši tā formulēts, bet tas vienmēr ir bijis daudzmaz skaidrs. Galvenais jautājums ir cits - vai šī mērķa sasniegšanai ir kādas robežas? Vai ir tāda cena, kuru Rietumi nebūtu gatavi maksāt par šādu mieru?
Mēs tagad nerunājam par slaveno 5. pantu un par to, “cik amerikāņu karavīru dzīvības vērta ir Narva”. Mēs runājam tikai par Ukrainu. Iedomāsimies ļaunāko scenāriju. Tāpat kā iznīcinātas jau ir Avdijivkas, Bahmutas, Marijinkas pilsētas, tā Putins varētu līdz ar zemi nolīdzināt visu Ukrainu, pusi Ukrainas, ceturtdaļu Ukrainas. Pārvērst gruvešu kaudzē Harkivu, Kijivu, Kramatorsku.
Ko iesāks Rietumi? Atbildes man nav, jo kļūst arvien skaidrāks, ka katram pašam savs krekls tuvāks. Tāda nu ir cilvēku daba, un, izrādās, to ne ar kādiem 21. gadsimtiem, civilizācijas attīstības sasniegumiem, jauno, progresīvo morāli izmanīt nevar. Vienīgais, kas nemainās, ir spējas izgudrot sev glaimojošus attaisnojumus paša neglaimojošai rīcībai. To nākas kārtējo reizi konstatēt.
Man pašam vēl nesen šķita, ka republikāņi, redzot ASV palīdzības bloķēšanas sekas Ukrainas frontēs, sajutīs kādus sirdsapziņas pārmetumus un jutīsies vismaz neveikli, bet izrādās - nē. Viņi ar lepnumu paziņo, ka nav ko dot mūsu nodokļu maksātāju naudu ukraiņiem, jo šī nauda tikai pagarina karu un laupa cilvēku dzīvības.
Klausoties Eiropas politiķus, varētu domāt, ka viņi, raugoties uz trampistu gājieniem Vašingtonā, darīs visu iespējamo un pat neiespējamo, lai nosegtu republikāņu radīto robu. Atsevišķi soļi tiešām tiek sperti, un tas ir tikai apsveicami, bet kopumā tiek atskaņota tā pati vecā dziesma - jā, jā, mēs jūs atbalstām un atbalstīsim, cik ilgi vien vajadzēs, bet pagaidām spārnotās raķetes “Taurus” gan vēl nedosim. Arī F-16 vēl nav īsti gatavi sūtīšanai uz Ukrainu. Un tā visos bruņojuma sektoros.
Vienlaikus krītas sabiedrības atbalsts palīdzības sniegšanai Ukrainai un, kas pats zīmīgākais - ievērojami pazeminājusies Krievijas apdraudējuma vieta globālo draudu reitingā. Nupat notikušajā Minhenes drošības konferencē tika publicēti pēc šīs konferences pasūtījuma veiktie ikgadējie pasaules sabiedriskās domās aptaujas rezultāti.
Ja ņemam atsevišķi G-7 valstis, tad pirms gada šajā valstu grupā Krievijas drauds bija pirmajā vietā, bet šogad vairs tikai ceturtajā vietā (aptauja veikta oktobrī/novembrī). Ja runājam par pasauli kopumā, tad šeit Krievija kā apdraudējums ir tikai devītajā vietā. Tālu aiz klimata izmaiņām, meža ugunsgrēkiem, augošās nevienlīdzības, islāma terorisma un citiem riskiem.
Tā ir ļoti nozīmīga uztveres īpatnība. Eksistenciālus draudus cilvēki uztver ļoti jūtīgi. Tas, ka šogad cilvēki Eiropā Krievijas draudus uztver krietni mierīgāk nekā pirms gada, nozīmē, ka draudi tiešām ir mazinājušies. Vienlaikus mēs zinām, ka Putins nav kļuvis miermīlīgāks un draudzīgāks pret cilvēci. Tātad izskaidrojums ir cits.
Mana versija: cilvēki neapzinātā līmenī ir samierinājušies un gatavi piekrist visam, lai tikai izvairītos no kara. Citiem vārdiem, Rietumi var runāt, cik grib, par nepārejošu palīdzību Ukrainai, faktiski tie Ukrainu jau uztver kā nolemtu. Netieši šo versiju apliecina tas, ka Latvijā, atšķirībā no Rietumeiropas, šī apdraudējuma sajūta, vismaz spriežot pēc izteikumiem publiskajā telpā, pieaug. Tas nozīmē: pārliecība, ka Rietumi par mums stāvēs un kritīs, mazinās.
Tā ir nelabvēlīga zīme ne tikai Ukrainai. Eiropā aug pārliecība, ka pēc tam, kad Ukraina būs padevusies, Putins pie viņiem jau ar tankiem nenāks. Tad varēs dzīvot kā Aukstā kara laikā, kad puse Eiropas bija aiz “dzelzs priekškara”, bet otra puse mierīgi attīstījās, baudīja dzīvi un par nosacīto “okupēto Latviju” nedomāja. Pat nezināja par tādas eksistenci. Visi latvieši no PSRS bija krievi.
Kādi ir secinājumi pēc diviem kara gadiem? Eduarda Veidenbauma viedie vārdi “Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks” atkal aktualizējušies un strauji pieņemas spēkā. Tāpat kā šī paša dzejoļa nemirstīgais turpinājums:
“Virs zemes nav laimes, tik zvēru pulks bļauj,
Viens otram iz mutes tie maizi sev rauj,
Un priecīgs ikkatris, kad vēders tik pilns,
Kad bērni ir veseli, dzīvoklis silts.
Un glaimojot salkušie rakstnieki sauc:
“Cik praktiska tauta! Tai cerību daudz.””
Nu, ko? Ticēsim glaimot salkstošajiem: Zem NATO drošības lietussarga mums cerību daudz.
