Poļu zemnieku robežas ar Ukrainu bloķēšana un uz sliedēm vai ceļmalā izbērtie Ukrainas graudi rada nepatīkamas sajūtas ikvienam, kurš jūt līdzi Ukrainai tās cīņā pret agresoru. Polija, kura kara sākumā bija viena no dedzīgākajām Ukrainas atbalstītājām, tagad ar to regulāri plēšas. Kas notiek? “Maskavas roka”, iekšpolitiskās cīņas vai visu ķīviņu biežākais cēlonis – nauda?
Sāksim ar aktuālāko. Polijas un Ukrainas robežu blokāde turpinās, un pagaidām nekas neliecina, ka problēma varētu ātri un viegli tikt atrisināta. Polijas zemkopības ministra vietnieks Mihals Kolodzeičaks vakar, 21. februārī, intervijā raidorganizācijai “PolsatNews” paziņoja, ka “bumba ir Ukrainas laukuma pusē. Vai nu jūs vienojieties ar Poliju, vai arī mums nāksies pastiprināt Ukrainas importa ierobežojumus”.
Arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis vakar sarīkoja videoapspriedi par šo jautājumu. Pēc tās viņš paziņoja, ka jāturpina tirgus liberalizācija ar ES un viņš augstu novērtējot Eiropas Komisijas principiālo nostāju šajā jautājumā. “Mūsu vienotībai jābūt maksimāli ciešai mūsu kopējās drošības dēļ un visu to valstu drošības dēļ, kuras apdraud Krievijas agresija. Situatīvas intereses nedrīkst šo vienotību apdraudēt,” uzsvēra Zelenskis. Piekāpīgas notis viņa paziņojumā nebija saklausāmas.
Kur slēpjas problēmas sakne? Gandrīz ikvienai valstij lielākā ārējās tirdzniecības partnere ir kāda no kaimiņvalstīm. Arī Latvijai lielākie importa/eksporta apjomi ir nevis ar Ķīnu vai Vāciju, bet gan ar Lietuvu un Igauniju. Tā kā Polija un Ukraina ir kaimiņvalstis, tad starp tām ir arī ievērojamas starptautiskās tirdzniecības plūsmas. 2023. gadā Polijā no Ukrainas tikai lauksaimniecības preces vien tika importētas 1,69 miljardu eiro vērtībā, bet eksports uz Ukrainu veidoja 1,03 miljardus eiro.
Par spīti karam, Ukraina joprojām ir milzīgs lauksaimniecības produkcijas ražotājs. ES, vēloties palīdzēt Ukrainai, ir atvieglojusi tās tirdzniecības nosacījumus ar ES, kas palielina Ukrainas preču konkurētspēju ES lauksaimniecības preču tirgū. Atcerēsimies Latvijas olu ražotāju neapmierinātību ar Ukrainas lētajām olām, kas graujot vietējo ražošanu.
Pirmajā brīdī var domāt, ka kaut kas līdzīgs notiek Polijā. Ukrainas graudi lielos apjomos ieplūst Polijā, sitot uz leju turienes graudu cenas. Polijas zemnieki jūtas apdraudēti, tāpēc bloķē ceļus uz robežpunktiem. Taču tā gluži nav. Ukrainas importa graudi netiek ielaisti Polijas iekšējā tirgū. Aizliegums attiecas uz kviešiem, kukurūzu, saulespuķu sēklām un rapsi. Nav guvis apstiprinājumu neviens presē izskanējušais gadījums, kad tranzītam domātie Ukrainas graudi it kā būtu tirgoti Polijā. Tā bijusi viltus informācija, kas ļauj izdarīt pieļāvumu, ka aiz šiem protestiem stāv kādi aizkulišu spēlētāji.
Kādi? Jāsāk ar to, ka robežas bloķēšana nesākās šajās dienās. Tā sākās pērnā gada 6. novembrī, kad protestēt sāka autopārvadātāji un nobloķēja trīs robežpārejas punktus.
Jāatkāpjas vēl tālāk. Karam sākoties, ES ieviesa bezvīzu režīmu Ukrainas pilsoņiem, tajā skaitā autopārvadātājiem. Faktiski autopārvadājumu tirgus kļuva atvērts un izveidojās līdzīga situācija, kāda bija ES pēc 2004. gada, kad ES tika uzņemtas vairākas Austrumeiropas valstis. Līdz tam pa Eiropas ceļiem braukāja vācu, franču, itāļu autopārvadātāji, kurus strauji no tirgus izspieda šoferi no tās pašas Polijas un citām Austrumeiropas valstīm. Cilvēki, kuri bija gatavi grozīt stūri ilgākas stundas par mazāku atalgojumu. Tagad lomas ir atkal mainījušās un poļu šoferu vietā ir ukraiņu šoferi.
Kādas prasības Polijas valdībai izvirzīja autopārvadātāji? Atcelt ukraiņu pārvadātājiem (gan šoferiem, gan uzņēmumiem) tiesības darboties ES telpā tāpat kā visiem pārējiem ES pārvadātājiem. Eiropas Komisija šādas tiesības ir noteikusi līdz 2024. gada 1. jūlijam, bet poļu pārvadātāji prasīja tās atcelt jau ar šī gada 1. janvāri. Tā kā tas bija ES kopējs lēmums, tad Polija vienpusēji šīs tiesības atcelt nemaz nevarēja.
Uzmanību piesaista arī tas, ka šos protestus organizēja kāda “Transporta darbinieku un pārvadātāju aizstāvības komiteja”, kura dibināta īsi pirms šo bloķēšanas akciju sākuma. Tāpat jāatzīmē, ka sākotnēji šajās akcijās piedalījās tikai daži desmiti uzņēmumu no vairāk nekā tūkstoša Polijā reģistrēto. Tomēr šīm akcijām izdevās pievērst sev pietiekami lielu uzmanību un tajās visai sekmīgi iesaistīt lauksaimniekus, kuri arī ir ar daudz ko neapmierināti.
Lai arī šī gada 16. janvārī protestētājiem un valdībai izdevās panākt vienošanos par blokādes pārtraukšanu, šis miera moratorijs ilgi nenoturējās. 9. februārī Polijas lauksaimnieku arodbiedrība “Solidaritāte” atsāka robežpunktu bloķēšanu, pamatojot šo rīcību ar iepriekšējo prasību nepildīšanu. Lauksaimniecības preču un izejvielu imports no Ukrainas netiekot ierobežots tādos apjomos, kādos poļu lauksaimnieki gribētu.
Lai arī Ukrainas avoti cenšas šos protestus izskaidrot ar “Maskavas roku”, ticamāka ir šo protestu iekšpolitiskā izcelsme, kas gan neizslēdz naida indes un finansējuma “piešprici” arī no Kremļa. Kad šodien žurnālisti jautā šiem robežu bloķētājiem, kāpēc viņi tur stāv, ja jau Ukrainas graudu tranzīts viņus neapdraud, tad viņi norāda uz Briseli, “zaļo kursu”, ķimikāliju lietošanas ierobežojumiem un turienes šķirisko naidu pret lauksaimniekiem kā šķiru.
Šis naids pret lauksaimniekiem vērojams arī daļā Latvijas politiskās šķiras, kura mēģina radīt sabiedrībā priekšstatu, ka lauksaimnieki dzīvo nepelnīti trekni, pāri saviem līdzekļiem, pērk luksusa traktorus un vispār dzīvo uz visu mūsu, “sūri grūtā darbā” savu dienišķo maizīti pelnošo, rēķina. Pārsvarā šī naida nesēji ir kādreiz laukos vai provincē dzimušie, kuriem izveidojusies vāji slēpta skaudība pret tiem, kuri laukos palikuši, bet nedzīvo vairs tik smagos apstākļos kā pašam nācies dzīvot bērnībā. Respektīvi, devalvējies paša sasniegtais Rīgā.
Tā kā Polijā savulaik nebija tādas vienlaidus kolektivizācijas kā Latvijā un PSRS, tad tur zemniecībai ir senas, nepārtrauktas tradīcijas. Līdz ar to lauksaimniecība un tajā nodarbinātie ir politiski ārkārtīgi spēcīgs un ietekmīgs spēks.
Savukārt jaunā Donalda Tuska valdība Polijas lauksaimnieku vidē nav īpaši populāra. Tusks skaitās “inteliģento pilsētnieku” pārstāvis, bet viņa valdība “Briseles pakalpiņi”. “Viņiem Polija un Polijas cilvēki nerūp”, tāds ir šo protestētāju “lielais stāsts”. Lūk, iepriekšējā labēji konservatīvā Mateuša Moravecka valdība, tā gan esot “rūpējusies par tautu”, pretojusies Briseles diktātam un aizstāvējusi “nabaga” poļu zemniekus pret ukraiņu ekspansiju.
Daļēji, vismaz retorikas līmenī tā arī bija. Moravecka valdība, apzinoties, ka tās bāzes elektorāts ir tieši ārpus lielpilsētām dzīvojošie saukļu “Polija pirmajā vietā” un “Padarīsim Poliju atkal diženu” fani, centās Ukrainas “privilēģijas” ierobežot. Tas gan izraisīja būtisku Polijas un Ukrainas attiecību pasliktināšanos pirms 2023. gada 15. oktobra Seima vēlēšanām.
Tomēr nevar noliegt, ka šiem saimnieciski politiskajiem kašķiem ir zināms objektīvs pamats, jo, kā jau tika minēts, pat ar visiem Moravecka valdības ierobežojumiem Ukrainas lauksaimniecības produkcijas eksports uz Poliju ir pusotras reizes lielāks nekā Polijas lauksaimniecības produkcijas imports Ukrainā. Vienlaikus tas nenozīmē, ka kāda puse tur ir “labā”, bet otra “sliktā”, kas pārkāpj godīgas tirdzniecības noteikumus. Konkurences cīņā katrai pusei ir sava taisnība. Vēl jo vairāk, zinot, ka bizness reti kad tiek taisīts baltiem cimdiem.
Tas pats attiecas arī uz politisko cīņu. Tuvojoties Polijas parlamenta vēlēšanām, abu valstu attiecības sāka būtiski pasliktināties. Septembrī tās pasliktinājās tiktāl, ka Varšava jau sāka dot mājienus par militārās palīdzības apturēšanu Ukrainai. “PiS” uzskatos tuvā partija “Konfederācija” uz vēlēšanām gāja jau ar pavisam atklātu antiukrainisku pozīciju Ungārijas premjera Viktora Orbāna un Slovākijas jaunā premjera Roberta Fico stilā. Arī Polijas prezidents Andžejs Duda atļāvās Ukrainu nodēvēt par “slīkstošo, kura var paraut līdzi sev dzelmē tos, kuri grib viņai palīdzēt”. Lai arī šis izteikums kopējā kontekstā varbūt arī nebija domāts tik ļauni, jau šādas tonalitātes retorika daudz par ko liecina.
Rezultātā Polijas vēlēšanu priekšvakarā Ukrainas politiskā šķira faktiski bija Tuska pusē. Lai gan formāli tā saglabāja neitralitāti, tā diezgan atklāti cerēja uz varas maiņu Varšavā, kas arī notika. Jāsaka gan, ka arī liberāla, rietumnieciskā Tuska valdība neuzdrošinās nostāties pret saviem lauksaimniekiem un koķetē ar robežas bloķētājiem.
Diemžēl arī Polijā mēs redzam kaut ko līdzīgu tam, kas vērojams ASV. Iekšpolitiskās batālijas pārnesās uz palīdzību Ukrainai. Opozīcijā nonākušo partiju “PiS” un it īpaši “Konfederācija” pārstāvji, izmantojot ļaužu neapmierinātību, aktīvi šo blokādi izmanto sava politiskā kapitāla audzēšanā. Cilvēki grib parādīt dūri netīkamajai pašmāju valdībai, bet rezultātā sit tam, kam vieglāk iesist - Ukrainai.
