Šodien Latvijas Krievu savienība (LKS) rīko protesta akciju pie Rīgas domes (RD) pret dažu Rīgas ielu pārdēvēšanu. Tas, ka pret šo ielu pārdēvēšanu atbildīgās komisijas sēdē balsoja “Saskaņas” un LKS deputāti, neizbrīna, taču arī “Progresīvo” frakcijas deputāti balsoja faktiski pret (Igors Kļaviņš, Mārtiņš Kossovičs – atturas; Mārtiņš Staķis – nebalso).
Runa ir par tām ielām, kuras savulaik nosauktas, lai iezīmētu attiecīgās teritorijas piederību Krievijas impērijai. Runa ir par Maskavas, Puškina, Ļermontova, Gogoļa, Turgeņeva un Lomonosova ielām. Nevienam no šiem personāžiem nav bijis nekāda sakara ar Rīgu, bet Latgales ielu 1940. gada jūnijā okupācijas vara pārdēvēja atpakaļ par Maskavas ielu. Laikraksta “Cīņa” vārdiem: “kā cieņas apliecinājumu mūsu kopējās tēvijas galvaspilsētai”.
Ja kāds grib teikt, ka šādā veidā notiekot vēršanās tieši pret krievu kultūras darbiniekiem, tad ievērosim - Rīgā dzimušā režisora Sergeja Eizenšteina iela netiek pārdēvēta. Tāpat kā ievērojamā PSRS disidenta un cilvēktiesību aktīvista Andreja Saharova iela. Līdz ar to nenotiek kaut kāda vēršanās pret krievu cilvēkiem. Notiek normāla Rīgas toponīmikas sakārtošana atbilstoši laikmeta prasībām.
Tajā pašā laikā nevar noliegt, ka šai ielu nosaukumu pārdēvēšanai ir noteikta saistība ar karu Ukrainā un ar Krievijas realizēto ārpolitiku, kura kļuvusi atklāti impēriska un apkārtējo pasauli apdraudoša. Šādā situācijā RD reakcija ir loģiska un pašsaprotama. Ja agrāk uz šīm impērijas laiku zīmēm varēja skatīties pielaidīgi, tad tagad šis laiks ir pagājis, un iemesls tam nav nekas cits kā vien Maskavas politika.
LKS noraidošā pozīcija šajā situācijā ir pašsaprotama. Šīs partijas ilggadēja seja - Tatjana Ždanoka - jau gandrīz vai oficiāli ir atzīta par Krievijas drošības dienestu aģenti (tiesa, pagaidām pret viņu nav ierosināts kriminālprocess kā pret Jāni Ādamsonu). Pati LKS Eiroparlamenta (EP) vēlēšanās it kā nepiedalās. “It kā”, jo šajās vēlēšanās piedalās LKS jaunā reinkarnācija - Centra partija.
Centra partija šobrīd ir visimpēriskāk noskaņotā, uz krievvalodīgo auditoriju orientētā partija Latvijas politiskajā spektrā. Līdz ar to būtu dīvaini, ja tā EP priekšvēlēšanu laikā neizmantotu šo ieganstu pazīmēties un vēlreiz atgādināt, ka tieši viņi, nevis Ušakovs vai Rosļikovs, ir “īstākie” no “īstākajiem”. Tur jautājumu nav. Viss tāpat skaidrs. Daudz būtiskāks un Latvijas politiskajā dzīvē svarīgāks ir jautājums par “Progresīvo” nostāju šajā situācijā.
Ne velti es virsrakstā nerunāju par visu partiju “Progresīvie”, bet gan tikai par tās RD frakciju. “Progresīvajiem” kā nopietnam vispārnacionālam spēkam, kurš, tā vien šķiet, ir uznācis uz Latvijas politiskās skatuves “uz palikšanu”, būtu laiks skaidri pozicionēties visos ar impērisko un koloniālo pagātni saistītos jautājumos. Jo ātrāk, jo labāk. Diemžēl pagaidām notiek acīmredzama koķetērija pat ne ar krievvalodīgo elektorātu, kas vēl būtu saprotami, bet tieši ar tā izteikti konservatīvo, impērisko spārnu.
“Progresīvo” kā kreisi noskaņotas partijas attieksme pret dažādām minoritātēm ir vispārzināma un saprotama. Taču konkrētajā gadījumā runa nav par minoritāšu tiesībām. Runa ir pilnīgi par ko citu. Tieši pretējo minoritāšu tiesībām. Runa ir par agrāko impērisko privilēģiju saglabāšanu.
Ja veicam nelielu iedomātu ģeogrāfiski vēsturisku inversiju, tad Kossovičs un Kļaviņš ieņem tieši tādu pašu pozīciju, kādu ieņem ASV dienvidu pavalstu konservatīvie, kuri protestē pret dažādu Konfederācijas piemiņas zīmju izņemšanu no mūsdienu ASV publiskās telpas. LKS un “Progresīvo” nostāšanās vienā “barikāžu” pusē izskatās, mazākais, neloģiski, ja vien pieņemam, ka “Progresīvie” patiešām ir progresīva, antikoloniāla, uz vērtībām balstīta partija. Ja tā katrā jautājumā rēķina, kā pozicionēties, lai nezaudētu krievvalodīgā elektorāta balsis, bet tās skaļi skandētie ideāli ir tikai piesegs balsu zvejošanai, tad cita lieta.
Skaidrs, ko aizstāv LKS, bet gribētos dzirdēt kaut vienu racionālu argumentu, kāpēc Rīgā būtu atstājami šie koloniālisma laiku relikti. Vienu argumentu mēs zinām - vēsture ir vēsture, un ar to nebūtu jākaro. Ja tā, tad atstājam ģenerāļa Lī statujas Džordžijā un Konfederācijas ģerboņus Alabamā, atstājam Sarkanarmijas un Frīdriha Engelsa ielas Rīgā un Tallinā. Par Ādolfa Hitlera štrasēm nemaz nerunājot.
Šajos jautājumos jābūt konsekvencei. Puškina un Ļermontova ielas Rīgā varbūt īpaši netraucēja laikos, kad Krievijas politika vēl nebija tik demonstratīvi agresīva. Mans viedoklis vienmēr ir bijis, ka šīs ielas jāpārdēvē, bet agrāk to vēl varēja kaut kā pieciest. Tagad, pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, situācija ir fundamentāli mainījusies.
Var jau teikt, ka cilvēki, kuru vārdos nosauktas šīs ielas, nav vainīgi pie šodienas Putina politikas. Viņi patiešām nav vainīgi, bet problēma ir tā, ka Putins visas tās zemes, kurās ir šādi ielu nosaukumi, uzskata par savām un vēlas tās agrāk vai vēlāk pievienot “lielajai” Krievijai.
Arguments, ka tas - vai mēs tagad šīs ielas pārdēvēsim vai nē - uz Putina redzējumu nekādu ietekmi neatstās, ir pašos pamatos principiāli aplams. Tas ir no to argumentu sērijas - ai, nu ko nu tur vairs. Noplātām rokas un neko nedarām. Tā var jebkuru bezdarbību attaisnot. Principiāli pareizs ir cits arguments - labāk vēlāk nekā nekad.
Atgriezīsimies pie jautājuma iekšpolitiskā aspekta. “Progresīvajiem” gaidāms ļoti izšķirīgs uzdevums - izlemt, pa kuru ceļu iet. Vai nu kopā ar LKS un citiem impēristiem (un tādā gadījumā arī turpmāk pelnīti klausīties pārmetumus kremļmīlībā), vai arī iet, no viņiem turoties pa gabalu. Uzdevums nav viegls, jo draud ar zināmas krievvalodīgo daļas balsu pazaudēšanu. Bet varbūt tas ir tā vērts? Politiskās tīrības dēļ.
