Krievijas galvenā opozicionāra Alekseja Navaļnija nāve ieslodzījuma nometnē Jamalas-Ņencu autonomajā apgabalā aiz polārā loka nebija negaidīta. Neatkarīgi no tā, kāds būs šīs nāves medicīniskais slēdziens, civilizētā pasaule savu verdiktu jau ir devusi – Navaļniju nogalināja Putins. Cits jautājums – vai šim verdiktam būs kādas tālejošākas sekas?
Gandrīz visu nosaka situācijas pareizs novērtējums. Nepareiza situācijas novērtēšana noveda Navaļniju līdz nāvei, bet pasaules politiķus līdz karam Ukrainā un trešā pasaules kara priekšvakaram.
Ja uz Putinu paskatāmies no pareizā skatu punkta, tad viss nostājas savās vietās. Navaļnija nāve ir loģisks Putina darbības rezultāts. Citādi nemaz nevarēja būt. Tas izriet no Putina režīma būtības. Tā ir ārkārtīgi vienkārša, lai gan joprojām ne visi to gatavi atzīt: Putina rīcību nenosaka politiskā loģika. To nosaka bandītu loģika un bandītu likumi. Pēc šiem likumiem ienaidnieks ir jāiznīcina. Viņu nedrīkst atstāt dzīvu, pat ja tas pašam nāktu par labu.
Politiski Putinam būtu izdevīgāk, ja tādi cilvēki kā Navaļnijs klusu uz mūžīgiem laikiem sēdētu kaut kur tālu apcietinājumā aiz polārā loka un visi pamazām par viņu aizmirstu. Taču Putins jau sen kā vairs nav politiķis šī vārda tradicionālā izpratnē. Viņš ir liela bandītiska grupējuma barvedis, kuram izdevies savās rokās sagrābt nevis kādu Maskavas rajonu vai piepilsētu kā izslavētajos deviņdesmitajos, bet gan veselu valsti. Turklāt nevis parastu valsti, bet valsti ar desmit tūkstošiem kodollādiņu.
Pēc šīs bandītu loģikas Putinam savs ienaidnieks bija publiski jānomoka līdz nāvei. Trijos apcietinājuma gados Navaļnijs 27 reizes tika nosūtīts uz karceri. Tas ir, uz dažus kvadrātmetrus lielu telpu, kur naktī uz sešām stundām tiek nolaista dēļu lāva, kur pagulēt. Tur viņš tika turēts mēnešiem ilgi. Apcietinājumā viņš tika speciāli mocīts gan ar spilgtu gaismu, gan ar regulāru neļaušanu gulēt (ik pēc stundas naktī modinot “uz pārbaudi”), gan ar psihiski slima cilvēka ielikšanu par kameras biedru.
Navaļniju jau 2020. gada vasarā mēģināja noindēt. Speciāla indētāju brigāde brauca Navaļnijam pa pēdām, līdz Tomskā viņiem izdevās iekļūt Navaļnija viesnīcas numurā un ar indi “Novičok” ieziest viņa apakšbikses. Navaļnijam lidmašīnā kļuva slikti, viņš zaudēja samaņu, taču lidmašīna steidzīgi nolaidās Omskā un mediķiem viņu izdevās izglābt. Vēl bezsamaņas stāvoklī viņu izveda uz Vāciju, kur viņš turpināja ārstēšanos.
To, ka inde tika ieziesta Navaļnija apakšbiksēs, Navļnijam izstāstīja pats indētājs. Žurnālista Hristo Grozeva vadītā pētnieku grupa “Bellingcat”, salīdzinot lidmašīnu pasažieru sarakstus tajos pašos maršrutos, kuros lidoja Navaļnijs, izskaitļoja šos indētājus un viņu tālruņa numurus iedeva Navaļnijam. Pēdējais, uzdevies par Krievijas Drošības padomes sekretāra Nikolaja Patruševa padomnieku, viņiem zvanīja un it kā steidzamam ziņojumam lūdza precizēt dažas indēšanas detaļas. Kaut vairums drošībnieku uz šo āķi neuzķērās, viens no indētājiem, Patruševa vārda apstulbots, vaļsirdīgi visu izstāstīja līdz pat pēdējam sīkumam. Šī gandrīz 40 minūšu ilgā saruna tika uzņemta video, un vēlāk tās ieraksts publicēts “You Tube” vietnē.
Kad pēc apārstēšanās Vācijā Navaļnijs paziņoja par savu atgriešanos Krievijā, daudzi viņa līdzgaitnieki un draugi centās viņu no šī soļa atrunāt. Arī Kremlis lika skaidri saprast, ka, tiklīdz Navaļnijs nokāps pa lidmašīnas trapu, viņš tiks apcietināts.
Navaļnija lēmums atgriezties daudzos izsauca neizpratni - kāpēc viņš pats lien pūķim rīklē? Izplatījās dažādas konspirāciju teorijas, pēc kurām Kremlis un Navaļnijs spēlējot kaut kādu abpusēji izdevīgu spēli. Tāpat tika dzīts Kremļa propagandistu iecienītais stāsts par Navaļniju - nacionālistu un impēristu. Jāatzīst, ka Navaļnijs nulltajos gados patiešām koķetēja ar krievu nacionālistiem, piedaloties viņu rīkotajos “Krievu maršos”.
Iespējams, ka Navaļnija uzskati nebija ideāli balti un pūkaini, taču viņš nekad ne pret vienu kaimiņvalsti nav izvirzījis kādas pretenzijas. Arī pēc Krievijas pilna mēroga uzbrukuma Ukrainai Navaļnijs jau no cietuma norādīja, ka atzīst Ukrainu 1991. gada robežās. Navaļnijs bija Putina personisks ienaidnieks, par ko liecina Putina konsekventā atturēšanās viņu saukt vārdā. Nav neviena publiski fiksēta gadījuma, kad Putins būtu izrunājis vārdu “Navaļnijs”.
Lai ko mēs katrs teiktu vai domātu par Navaļniju, viņš bija globāla mēroga personība. Viņš uzdrošinājās pilnā augumā nostāties pret Putina uzkonstruēto bandītisko sistēmu. Līdz ar to Navaļnijs neapstrīdami bija varonis, kurš drosmīgi, iespējams, pat pārgalvīgi stājās pretī visvarenajai Putina varas mašīnai. Tas jāatzīst, un kaut vai tāpēc viņš ir pelnījis dziļu cieņu.
2021. gada janvārī, atgriežoties Putina Krievijā, Navaļnijs, visticamāk, īsti nesaprata, ar ko viņam darīšana. Viņš līdz pat pēdējam domāja, ka piedalās politiskā procesā. Izejot no šīs pārliecības, viņš aicināja visus savus atbalstītājus piedalīties dažādās režīma rīkotajās “vēlēšanās”, izmantojot savu “gudrās balsošanas” metodi. Jābalso esot par jebkuru, kuram ir izredzes uzvarēt, bet kurš nav no partijas “Vienotā Krievija”.
Acīmredzot Navaļnijs visas šīs “vēlēšanas” un dažādās “partijas” uztvēra kā reālas vēlēšanas, kurās piedalās īstas politiskās partijas. Šī maldīgā pārliecība viņu beigu beigās arī pazudināja, jo viņš paļāvās, ka arī no cietuma varēs turpināt savu politisko darbību. Taču, kā jau teikts, Putina Krievijā nav politiskā procesa. Putina Krievija darbojas nevis atbilstoši konstitūcijai, bet atbilstoši bandītiskās subkultūras likumiem (“pacanskije poņatija”).
Navaļnijs ir miris, bet viņš kā pretošanās simbols paliek. Viņa nāve režīma popularitāti nevairo. Lai arī Latvijā ir populārs viedoklis, ka Krievijas iedzīvotāji ir gluži vai ģenētiski ieprogrammēti agri vai vēlu nonākt pie Putina režīmam līdzīgas iekārtas un pēc Putina nākšot cits Putins, es tomēr nebūtu tik pesimistisks. Var piekrist, ka šobrīd Krievijā pastāvošais režīms atbilst gandrīz visiem fašistiska režīma kritērijiem, taču parasti pēc šādu režīmu krišanas iestājas nosacīts atkusnis.
Tā kā Putina režīms ir nevis politisks, bet tīri bandītisks, tad tam pietrūkst ideoloģiskās bāzes. Putina izveidotajā konstrukcijā akūti trūkst “labo”. To, kurus likt par piemēru, ar kuriem lepoties. Staļins ar lepnumu sevi dēvēja par īstenu boļševiku-ļeņinieti, Hitlers runāja par dižo vācu tautu, lepojās ar
Gēti un Šilleru. Putins Tolstoju un Turgeņevu nepiesauc. Kā to apliecināja viņa intervija Takeram Karlsonam, Krievijas vadonim ir visai juceklīgs pasaules redzējums.
Cienījami cilvēki Krievijā necenšas izrādīt savu kvēlo atbalstu putinismam. Protams, netrūkst Putina apjūsmotāju, un droši vien viņš pārliecinoši uzvarētu brīvās vēlēšanās, bet Putina fanu kluba biedri ar intelektuāli apgarotām sejām neizceļas. Drīzāk otrādi.
Režīms turas tikai uz Putina autoritātes. Pērn Prigožina dumpja laikā tas atklājās īpaši spilgti. Visi, ieskaitot pašu Putinu, pēkšņi kaut kur pazuda, nolīda dziļāk savās alās un izlikās par beigtiem. Tikai paša Prigožina neizlēmība un bailes iet līdz galam paglāba Putinu un atbilstoši bandītu likumiem nolēma viņu pašu drīzai likvidācijai.
Lai arī pasaulē Navaļnija nāve pārsvarā tiek uztverta kā politiska slepkavība, kopējais redzējums liecina, ka tiek pieļauta tā pati kļūda, kuru pieļāva Navaļnijs, atgriežoties no Vācijas Krievijā. Proti, Putina režīms joprojām tiek uztverts kā politisks. Jā, tas esot totalitārs režīms un Putins ir diktators, bet viņš tomēr ir politiķis.
Tāda pārējai pasaulei uzvedības priekšzīmi rādoša raidorganizācija kā BBC turpinās pilnā nopietnībā Putinu saukt par Krievijas prezidentu un viņa darbību izvērtēt no valstiskā izdevīguma/neizdevīguma skatu punkta. Putina rīcību televizoru ekrānos un laikrakstu slejās analizēs un prognozes par viņa turpmākajiem soļiem izteiks cienījami profesori, komentētāji un politiķi kaklasaitēs, lai gan daudz precīzāk viņa darbību varētu prognozēt bandīti recidīvisti. Bijušie un esošie. Taču diez vai tas notiks. Tāpēc jārunā par liekulību, divkosību un citām 21. gadsimta sabiedriskās dzīves ķibelēm, kuras šī gadsimta trešajā desmitgadē cilvēci ir novedušas ne tikai pie Putina Krievijā, bet arī Trampa ASV.
Tā dēvētais kreisi liberālais diskurss ir ievedis pasauli grāvī. Kad acīmredzamas lietas (piemēram, meiteņu un zēnu psiholoģiskās atšķirības) tiek ar nesatricināmu, turklāt gudru, izglītotu sejas izteiksmi noliegtas, bet šo acīmredzamo patiesību teicēji apvainoti tumsonībā, tad kas atliek? Atliek balsot par tiem, kas šiem “gudrīšiem” aizbāž mutes. Prasti, nekaunīgi un tieši. Apmēram tā, kā to dara Tramps.
Kāpēc šī novirze no Navaļnija tēmas? Tāpēc, ka Putins tāds, kāds viņš ir tagad, ir bijis vienmēr. Varbūt mazāk nekaunīgs un ne tik daudz atļāvies, bet tieši par to jau runa. Putins iet tieši tik tālu, cik viņam atļauj iet. Lielie “demokrāti” Obama, Olands, Merkele un Makrons faktiski viņam ļāva darīt visu, ko vien viņš vēlējās.
2014. gadā Putins, uzspļaujot 1975. gadā pieņemtajam Helsinku Nobeiguma aktam par robežu negrozāmību, pievienoja Krievijai Krimu un uzsāka militāru avantūru Austrumukrainā. 2015. gadā burtiski simt metrus no Kremļa sienas tika nošauts cits opozicionārs Boriss Ņemcovs. Pirms tam bija Gruzija 2008. gadā un Andreja Ļitviņenko noindēšana ar poloniju. Putina dzimšanas dienā tika nogalināta žurnāliste Anna Poļitkovska. Bija Skripaļu lieta. Vai pēc šiem gājieniem sekoja kāda nopietna Rietumu līderu reakcija?
Nesekoja nekas tāds, kas liktu Putinam padomāt: bet varbūt tomēr nevajag? Makrons Putinu 2019. gadā aicināja uz savu Vidusjūras rezidenci Bregansonas cietoksni “apspriest pasaules kārtību”. Pat pēc iebrukuma Ukrainā viņš neskaitāmas reizes zvanīja savam Maskavas “kolēģim”, tā arī nesaprotot, ka Putinam Makrons nav nekāds kolēģis, bet gan parasts “lohs”, kurš jāslauc un jātin ap pirkstu tāpat kā jebkurš “komerss”.
Tagad daudzi pārmet Krievijas iedzīvotājiem, ka viņi esot vergu dvēseles, jo tikpat kā neprotestē. Es gribētu redzēt, kā šie pārmetumu izteicēji paši protestētu, ja par to draudētu ilgi gadi cietumā. Tajā pašā laikā nekādi, pat visniecīgākie protesti nav bijuši Francijā vai Vācijā par tās līderu pielaidīgo politiku attiecībās ar Kremļa bandītu.
Vai tagad pēc Navaļnija nobendēšanas cietumā attieksme pret Putinu pasaulē mainīsies? Gribētos jau cerēt, bet lielas pārliecības nav.
