Finanšu ministrs Arvils Ašeradens Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā”, runājot par iespējamām izmaiņām nodokļu sistēmā, it kā garāmejot izmeta, ka “nodokļu slogs no darbaspēka būtu jāpārceļ uz patēriņu”. Jālieto vārds “garāmejot”, jo tālāk šī frāze netika saturiski atšifrēta – ko gan tas īsti nozīmē?
Jāpiekrīt Ašeradenam, ka darbaspēka nodokļi Latvijā ir augstāki nekā kaimiņvalstīs, un tas rada zināmu konkurences spiedienu. Tajā pašā laikā arī algu līmenis pie mums ir zemāks, kas šo spiedienu savā ziņā līdzsvaro. Taču lai kā arī skatītos, sabiedrībā valda samērā liela vienprātība, ka konceptuāli darbaspēka nodokļu slogs ir jāsamazina. Vēl varētu būt runas par darbaspēka nodokļu lielāku progresivitāti, bet, spriežot pēc Ašeradena izteikumiem, šajā ziņā viss paliks pa vecam - lielo algu saņēmēji var īpaši neuztraukties: viņiem nodokļu likmes palielinātas netiks.
Vienlaikus ar iekšējām prasībām samazināt darbaspēka nodokļus regulāri jau gadiem izskan rekomendācijas no ārienes - no Eiropas Komisijas un citām starptautiskām institūcijām - palielināt caur nodokļiem pārdalāmo iekšzemes kopprodukta daļu. Pretēji dažkārt dzirdamajām runām par augstajiem Latvijas nodokļiem, Latvijā ir ļoti zems caur valsts budžetu pārdalāmās ekonomikas īpatsvars. Tas veido nedaudz virs 30% no IKP, kas skaitās ļoti maz. Attīstītajās valstīs (Vācijā, Zviedrijā, Nīderlandē) šis īpatsvars ir 40% un pat vairāk procentu.
Agrāko laiku (deviņdesmito gadu) stāsti par “sociālistisko” Skandināvijas un citu augsto nodokļu valstu drīzu bankrotu izrādījās aplami. Augsto nodokļu valstis ne tikai nebankrotēja, bet sasniedza augstākos investīciju piesaistes rādītājus. Izrādījās, augstā līmenī uzturēta infrastruktūra un sociālais nodrošinājums investīcijas piesaista labāk nekā zemi nodokļi.
Ja “Vienotībai” bieži tiek pārmesta pārlieka paklausība, pildot Briseles iegribas, tad šis nav tas gadījums. “Vienotība” Latvijā ir viens no stingrākajiem nodokļu sistēmas konceptuālas nemainīšanas balstiem. Šajā ziņā tā atrodas dziļi konservatīvās pozīcijās. Tāpēc ticība, ka šoreiz būs kaut kas citādi, nav liela. Kāpēc?
Darbaspēka nodokļi (iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN) un valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas) veido lielāko budžeta ieņēmumu daļu. Attiecīgi 18% un 37%. Kopā 55%. Jāsaprot, ka jebkādi šīs nodokļu grupas likmju samazinājumi, kā minētajā raidījumā teica Ašeradens, ir “naudas ietilpīgs notikums”. Cerēt, ka šos nodokļus varētu pārdalīt šīs grupas iekšienē, nevar, jo to varētu izdarīt vienīgi lielākas progresivitātes virzienā, bet Latvijas politiskā šķira šajā jautājumā ir vienoti konservatīva.
Tas nozīmē, ka, realizējot “naudas ietilpīgu notikumu”, jāatrod šo “notikumu” līdzsvarojošs finansējums. Ašeradens to it kā skaidri definē - “jāpārceļ nodokļu slogs uz patēriņu”. No ekonomiskā viedokļa viss skaidrs: ja ir vēlme samazināt nodokļu slogu nodokļu grupai, kura dod 55% no visiem budžeta ieņēmumiem, tad šis slogs jāpalielina kādā citā kaut cik līdzvērtīgā nodokļu grupā. Teikt, ka mēs uzliksim akcīzi cukuram, sālim un to palielināsim luksusa precēm, nav nopietni. Tie nav līdzvērtīgi lielumi.
Ir tikai viens patēriņa nodoklis, kurš veido daudzmaz līdzvērtīgu īpatsvaru valsts budžeta ieņēmumu bilancē. Tas ir pievienotās vērtības nodoklis (PVN). Vienīgais veids, kā nodokļu samazinājumu darbaspēkam līdzsvarot ar valsts ieņēmumiem, ir palielināt PVN (29% no kopējiem budžeta ieņēmumiem).
Tā tas izskatās no ekonomiskā aspekta. Ekonomisti tā vēl varētu runāt, bet no politiskā aspekta tā runāt diez vai kāds, izņemot “Progresīvos”, ir gatavs. Ir gan vēl viena nodokļu grupa, kurā Latvijas ieņēmumu daļa ir zem vidējā ES, bet arī tajā nekādas fundamentālas izmaiņas nav iespējamas. Tas ir nekustamā īpašuma nodoklis, kuru atsevišķi politiski spēki vēlas vēl vairāk samazināt. Runāt par palielināšanu neuzdrošinās neviens.
Tā kā politiski (bieži vien arī personiski) neko būtisku nodokļu jautājumos mainīt negribas, tad pamatot šo negribēšanu var ar kādu sen pārbaudītu līdzekli. Proti, runām par lielo ēnu ekonomiku, no kuras varētu paņemt trūkstošos līdzekļus.
Politiskajā šķirā visi saprot šī stāsta iluzoro raksturu, bet no politiskās propagandas viedokļa tas ir ideāls. Tas lieliski skan un labi darbojas. Ja jau ēnu ekonomika veido pārdesmit procentus no IKP (tā vismaz regulāri apgalvo autoritatīvi eksperti), tad kaut viens procents šīs ēnu ekonomikas samazinājuma papildus dotu 340 miljonus eiro (1% no 34 miljardiem eiro ir 340 miljoni eiro).
Samazinām ēnu ekonomikas īpatsvaru tikai par vienu procentpunktu (teiksim, no 24% uz 23%), un naudas pietiek gandrīz visam. Nekādi nodokļi nevienā sadaļā nav jāceļ. Izcili. Ko vēl var vairāk vēlēties, kā dziesmā dzied. Tā nu šī ēnu ekonomikas burvju nūjiņa tiek vicināta jau gadu desmitus. Uz katrām vēlēšanām un katru reizi, kad kāds ieminas par nopietnām nodokļu reformām. Kāpēc gan? Ja var trūkstošo naudu paņemt no šīs neizsmeļamās (tiesa, arī neredzamās) naudas lādes.
Patiesības labad jāsaka, ka stāstu par šo neizsmeļamo finansējuma avotu - ēnu ekonomiku - ir iecienījuši arī uzņēmēji, ar to iebilstot pret jebkurām sev nevēlamām kustībām nodokļu jautājumos. Doma apmēram tāda - kāpēc man jāuzņemas valsts finansēšanas slogs, ja citi šo slogu neuzņemas, krāpjoties ar nodokļiem? Šī ideja atbilstoši attiecīgā brīža vajadzībām tiek stiepta visos virzienos, un daļēji tai var piekrist. Tikai nevajadzētu aizmirst, ka valsts esam mēs paši un jāsāk būtu ar sevi.
Ašeradens savu stāstu par gaidāmajām izmaiņām nodokļu sistēmā iesāka ar to, ka jau esot izvērtēts uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) risinājums (neaplikt ar nodokli peļņas daļu, kura tiek novirzīta investīcijām) un tas atzīts par labu esam. Bankas uzņēmumus nekreditējot, tāpēc šādā veidā tie varot attīstīties. Taču tas, ka UIN veido tikai 3% no plānotajiem valsts budžeta ieņēmumiem, liek uz šo “pozitīvo” risinājumu raudzīties mazliet skeptiski. Šāds UIN īpatsvars kopējā nodokļu bilancē attīstītai valstij tomēr ir pārāk mazs.
Vēl jo vairāk tāpēc, ka arī pašas bankas pamanās izmantot šos UIN atvieglojumus. Tā vietā, lai bankām uzliktu virspeļņas nodokli, kā to jau pērn izdarīja Lietuva, mūsu Finanšu ministrijas “speci” kopā ar banku lobiju šādu risinājumu vienkārši “noairēja”, piedraudot ar kaut kādām mistiskām tiesvedībām (kuras Lietuvā tā arī neredzam).
Tieši Ašeradena un Finanšu ministrijas augstākās ierēdniecības (ar ilggadējo valsts sekretāri Baibu Bāni priekšgalā) agrākā darbība liek šaubīties par sekmīgu nodokļu reformas realizāciju tuvākajā laikā. Ašeradens “Krustpunktā” izteicās, ka jaunās nodokļu sistēmas dizains būšot iezīmēts jau tuvākajās nedēļās, bet galīgajā redakcijā tikšot iesniegts valdībā jūnija beigās. Pieļauju, ka šīs “dizaina” izmaiņas būs pēc principa - atvēziens par rubli, sitiens par santīmu. Nelielas, maznozīmīgas izmaiņas, bet kopumā bilde tā pati vecā. Gribētos gan cerēt, ka būšu kļūdījies.
