Lai nerastos pārpratumi, uzreiz jānorāda, ka ar šo virsrakstu nevēlos ne mazākajā veidā iedragāt ASV kā “brīvās pasaules” galvenā militārā aizstāvja reputāciju. Ir pilnīgi neapstrīdami, ka vienīgi ASV var pilnvērtīgi stāvēt pretī Krievijas kodolarsenālam un Ķīnas ekonomiskajam potenciālam, ja kādreiz izveidotos abu šo valstu militāri/politiska/ekonomiska savienība. Taču tieši tas uzliek ASV īpašu atbildību par pasaules likteņiem. Vai ASV ir gatavas pilnā apmērā šo atbildības nastu nest?
Nupat aģentūra “Bloomberg” publicējusi skotu/amerikāņu vēsturnieka Nīla Fērgusona (Niall Ferguson) rakstu, kurā viņš apskata iespējamo notikumu attīstību, ja tiek pārtraukta (netiek atjaunota) ASV militārā palīdzība Ukrainai, Izraēlai un Taivānai. Respektīvi, tiek realizētas Trampa ieceres bloķēt šo palīdzību.
Atgādināsim, ka 12. februārī ASV Senāts, par spīti Trampa organizētajai pretestības kampaņai, tomēr nobalsoja par ASV palīdzības piešķiršanu Ukrainai, Izraēlai un Taivānai 95 miljardu ASV dolāru apmērā. Taču šis likumprojekts vēl jāapstiprina Kongresa Pārstāvju palātā, kuras spīkers, paklausīgs Trampa atbalstītājs Maiks Džonsons jau paziņojis, ka to balsošanai nevirzīs.
Šīs spīkera pilnvaras (virzīt vai nevirzīt likumprojektus) gan var apiet “discharge petition” procedūras kārtībā ar vienkāršu balsu vairākumu (218 balsīm). Pagaidām šī likumprojekta liktenis ir neskaidrs, bet saglabājas samērā liela varbūtība, ka beigu beigās to izdosies pieņemt. Šobrīd Pārstāvju palātā pēc otrdien notikušajām papildu vēlēšanām Ņujorkas 3. iecirknī (mandātu zaudējušā republikāņa Džordža Santosa vietā), kurās uzvarēja demokrāts Toms Souzijs, spēku samērs ir 219 - 213 par labu republikāņiem.
Taču atgriezīsimies pie Fērgusona raksta un tajā izteiktajām bažām. Fērgusons norāda, ka ASV iedzīvotāji ļoti vāji uztver un saprot iespējamu militāru zaudējumu. Viņiem to ārkārtīgi grūti, gandrīz neiespējami iedomāties. Viņi arī neveiksmes Vjetnamas karā un pat neseno, 2021. gada augustā notikušo bēgšanu no Kabulas neuztvēra kā militāru zaudējumu. Tas viss notika kaut kur tālu, tālu prom un mūs nekādi neskar.
Izejot no šīm uztveres īpatnībām, Fērgusons uzdod vairākus it kā retoriskus jautājumus: kā ASV sabiedrība reaģēs, ja Ukrainas armija tiks sakauta munīcijas trūkuma dēļ? Vai ja Irāna paziņos, ka tā radījusi atombumbu, bet tās kontrolētie un atbalstītie spēki Libānā “Hezbollah” raidīs masīvu raķešu triecienu pa Izraēlu? Vai vēl trakāk, Ķīna uzsāks Taivānas militāru jūras blokādi.
Kā reaģēs ASV? Vai, izvērtējot trešā pasaules kara riskus, ASV sūtīs savus jūras spēkus atbloķēt savu sabiedroto? Vai Taivānas demokrātijas izbeigšanās ieinteresēs amerikāņus vairāk par “Grammy” balvas pasniegšanas ceremoniju vai “Superbowl” finālspēli?
Uz visiem šiem jautājumiem atbildes nav vai arī tās nav pārāk nomierinošas. Raksta autors cer, ka šīs atbildes nebūs arī jāmeklē, jo šie jautājumi reālajā dzīvē neizvirzīsies. Lai gan pašreizējo notikumu iespaidā viegli varam iedomāties, kas notiktu, ja Ķīna sāktu kādas īpašas aktivitātes Taivānas apkārtnē.
Ja ASV prezidenta Džo Baidena administrācija izrādītu gatavību dot Ķīnai pretsparu, tad nav šaubu: Tramps un viņa fanu klubs saceltu milzu troksni par kara kurināšanu un mēģinājumiem ievilkt ASV pasaules kara ugunīs. Savukārt, ja Baidens mēģinātu konfliktu risināt miermīlīgā ceļā, tad izskanētu pārmetumi pārliekā mīkstčaulībā, stingrības trūkumā.
Fērgusons šo iespējamo konfliktu ar Ķīnu ieskicē detalizētāk. Ķīna bloķē Taivānu, un turienes valdība lūdz ASV iesaistīties un atjaunot brīvu, netraucētu kuģošanu. Šim nolūkam nepieciešamas vismaz divas lidmašīnu bāzes kuģus pavadošās flotes trieciengrupas, ieskaitot lielu skaitu zemūdeņu. Teorētiski tas nebūtu grūti izdarāms. Viena šāda lidmašīnu bāzes kuģi pavadoša trieciengrupa šobrīd atrodas Sarkanajā jūrā (“Dwight D. Eisenhower”), divas Filipīnu piekrastē (“Carl Vinson” un “Ronald Reagan”) un vēl viena Japānas teritoriālajos ūdeņos (“Theodore Roosevelt”).
Šāda militāra aktivitāte nekavējoties izraisītu paniku biržās. Nedrīkst aizmirst, ka lielai daļai amerikāņu uzkrājumi ir ieguldīti akcijās un citos vērtspapīros. Šie cilvēki iet gulēt un mostas, skatoties biržas indeksus, no kuriem tieši atkarīga viņu attiecīgā brīža turība.
Pēc Fērgusona aplēsēm, akciju cenas kristos vidēji par 20%, bet, piemēram, uzņēmuma “Apple”, kura daudzas ražotnes atrodas Ķīnā, vai pasaulē lielākā grafisko procesoru ražošanas uzņēmuma “Nvidia” akcijas varētu zaudēt pat 50% no savas vērtības. Kā uz to reaģētu ASV iedzīvotāji, bankas un citi tirgus dalībnieki, labāk pat nedomāt.
Situācija kļūtu vēl sarežģītāka, ja Ķīna pati ar raķetēm un bezpilota lidaparātiem uzbruktu ASV kara kuģiem. Ko darītu Baltais nams? Kāda šajā situācijā būtu Japānas pozīcija? Fērgusons nedaudz zobgalīgi atgādina, ka pēc pāris karadarbības nedēļām ASV varētu izbeigties atsevišķi ieroču veidi, piemēram, tālas darbības raķetes pretinieka kara kuģu iznīcināšanai.
Vienlaikus tādās jauniešu vidū populārās vietnēs kā “Tik-Tok” parādītos neskaitāmi ieraksti ar ideju: sen jau kontinentālajai Ķīnai bija jāapvienojas ar tās atšķēlušos zaru - nomaldījušos avi Taivānu. Tā ka mums tur nav ko jaukties. Nav tā mūsu, amerikāņu, darīšana. Tāpat kā Ukrainas - Krievijas “konflikts”.
Tālākajā rakstā Fērgusons aiziet vēl tālāk, aprakstot situāciju, kad ASV jau ir nonākusi Ķīnas pārvaldībā. Autors pieņem, ka vismaz sākuma posmā ierindas amerikāņi arī šāda mēroga politiskās pārmaiņas varētu uztvert samērā vienaldzīgi, taču, manuprāt, šādas fantāzijas ar savu mazticamību tikai samazina reāli iespējamo situāciju izvērtējuma nozīmi.
Tagad, kad Ukrainā jau divus pilnus gadus turpinās augstas intensitātes karš, arī mēs varam atskatīties atpakaļ un izvērtēt savu agrāko drošības redzējumu. Cik neiedomājami naivi, pat bērnišķīgi liekas visi šie stāsti par to, cik tur tās stundas mums esot jānoturas, līdz atnākšot NATO palīdzība.
Šodien atskatoties uz to, kas notika pirms diviem gadiem, secinājums var būt tikai viens: mums visiem (Latvijā un Baltijā) nenormāli paveicās, ka Putins par savu mērķi izvēlējās Ukrainu. Ja viņš būtu izdomājis nolikt pie vietas NATO un šim nolūkam iebrukt Baltijas valstīs, lai ieliktu Rīgā, Tallinā un Viļņā Kremlim draudzīgu valdību (visticamāk, pat bez formālas aneksijas), tad diez vai NATO 2022. gada sākuma veidolā būtu spējīga novērst šo Baltijas valstu nonākšanu Krievijas pakļautībā.
Šajā ziņā pamācoša ir ilggadēja (17 gadu) žurnāla “Time” korespondenta Kijivā Saimona Šustera grāmata “The Showman”. Šajā grāmatā Šusters, kurš gan pirms karadarbības sākuma, gan arī kara pirmajos mēnešos bijis ciešā Zelenska tuvumā, visai bezkaislīgi un detalizēti dokumentē notiekošo. Viņš apraksta situāciju 2022. februārī dažas dienas pirms iebrukuma.
Zelenskis ir ieradies uz ikgadējo Minhenes drošības konferenci. Visi viņam sit uz pleca un izsaka atbalstu, taču vienlaikus aicina neatgriezties Kijivā, palikt Rietumos un tur jau veidot trimdas valdību. Citiem vārdiem, Zelenskim visai skaidri liek saprast, ka Rietumi nekādu nopietnu palīdzību Ukrainai nesniegs un novērst Krievijas okupāciju nav to spēkos. Būs vien jāsamierinās, tāpēc labāk vadīt trimdas valdību.
Arī pirmajā kara dienā no ASV puses Zelenskim tika piedāvāta vieta helikopterā, kas ļautu prezidentam droši evakuēties. Nopietni karot neviens nebija plānojis. Tikai gluži negaidītā Ukrainas bruņoto spēku pretestība un Krievijas armijas sākotnējais tizlums (acīmredzot arī tur neviens nebija paredzējis pa īstam karot) ļāva Ukrainai noturēties, ātri atgūties un situāciju nostabilizēt.
Par laimi, NATO šobrīd vairs nav tas pats NATO, kas bija 2022. gada sākumā. Vismaz gribētos tā cerēt. Visas atbildīgās amatpersonas ir tik bieži atkārtojušas frāzi par “ne collu NATO teritorijas”, ka atkāpties no šiem vārdiem jau būtu grūti.
Arī Eiropas politiskās šķiras noskaņojums ir būtiski mainījies. Pietiek paskatīties uz kādreizējo miera balodi, Vācijas kancleru Olafu Šolcu, kurš tagad kopā ar Vācijas aizsardzības ministru Borisu Pistoriusu vicina lāpstu, liekot pamatus jaunai “Rheinmetall” militārās produkcijas rūpnīcai. Vācija trešdien oficiāli paziņoja, ka plānotie izdevumi aizsardzībai jau šogad pārsniegšot 2% no IKP.
Tikmēr iekšpolitiskā situācija ASV saglabājas satraucoša un bažas par iespējamo Trampa atgriešanos Baltajā namā nākamā gada 20. janvārī nav zudušas, bet tas, ka Eiropa ir savā ziņā atmodusies no letarģiskā miega un arī Ukraina nedomā padoties, ļauj arī mums saglabāt mieru un ar samērā drošu skatu raudzīties nākotnē.
