Aizvadītajā nedēļā noslēdzās deputātu kandidātu sarakstu iesniegšana Eiroparlamenta (EP) vēlēšanām, kas paredzētas šā gada 6.–9. jūnijā (Latvijā 8. jūnijā). Vakar tika izlozēti sarakstu numuri. Sācies priekšvēlēšanu periods, un varam sākt vērtēt politisko piedāvājumu. Iesākumā par šī piedāvājuma kopējo “garšu”.
Var jau teikt, ka EP vēlēšanām ir neliela politiskā nozīme vietējā mērogā un no tā, kas tieši tur tiek ievēlēts, sabiedrībai ne silts, ne auksts. Pašiem ievēlētajiem tā, protams, ir milzīga veiksme, nopietns finansiālais nodrošinājums, bet sabiedrībai?
Nevarētu arī teikt, ka šīs vēlēšanas būtu pilnīgi nenozīmīgas. Kaut vai tāpēc, ka jebkuras vēlēšanas ir precīzākā iespējamā sabiedriskās domas aptauja, kas uzrāda tā brīža politisko noskaņojumu. Šajā gadījumā ne tikai vienā valstī, bet visā Eiropā kopumā.
Kopš iepriekšējām EP vēlēšanām 2019. gadā ģeopolitiskā situācija Eiropā un pasaulē ir fundamentāli mainījusies. Šīs izmaiņas nosaka ne tikai karš Ukrainā. Bija kovids un ar to saistītās peripetijas; ir saasinājusies migrācijas krīze, un padziļinās politiskā polarizācija. Pasaulē nenoliedzami pieaug turbulence, liela kara draudi. Tas viss nevar neatstāt ietekmi arī uz šīm vēlēšanām.
Ja runājam par EP vēlēšanu nozīmi Latvijas politiskajā dzīvē, tad joprojām prioritārs ir uzskats, ka deputāta mandāts šajā ES struktūrā ir balva, kas jāpiešķir tiem, kuri to kaut kādā ziņā pelnījuši. Uzskatāms piemērs ir tviterkonvoja organizētāja Reiņa Pozņaka izvirzīšana par pirmo numuru EP vēlēšanās no “Apvienotā saraksta”.
No vienas puses, šādi rīkojoties, “Apvienotais saraksts” liek saprast, ka pašu rindās nav tāda kalibra personību, kuras varētu paspēkoties par vietu Briselē/Strasbūrā, bet, no otras, demonstrē gatavību dot šo vietu cilvēkam, kas ar savu enerģisko rīcību to nopelnījis. Ne mirkli nešaubos, ka “Apvienotajā sarakstā”, tāpat kā pilnīgi visos citos politiskajos spēkos, netrūkst cilvēku, kuri alktin alkst tikt treknajā Briseles maizē, bet viņi ir spiesti pabīdīties sānis un dot vietu cilvēkam no malas. Acīmredzot pašu spēciņi nav pietiekami, lai izcīnītu vietu pirmajā rindā.
Protams, var rīkoties kā Aleksandrs Kiršteins, kurš, neizturot konkurences cīņu savā partijā, kopā ar domubiedriem izveidoja savu sarakstu. Viņi centīsies uzrāpties Briseles stikla kalnā pašu spēkiem. Kas no tā sanāks, redzēsim, bet lielas izredzes es viņiem nedotu. Latvijai šajās vēlēšanās ir deviņas vietas, un diez vai kādam ārpus Saeimas esošam partiju sarakstam izdosies iegūt kaut vienu vietu.
Jau minēju, ka pasaules politikā padziļinās polarizācija. Kļūst spēcīgāki abi politiskā spektra gali un vājāks centrs. Lai arī nemitīgi tiek runāts par toleranci (iecietību), inkluzivitāti (visu iekļaušanu) un diversitāti (dažādību), realitātē pieaug neiecietība pret atšķirīgiem viedokļiem, “citādi domājošo” izslēgšana un centieni visus vienādot (domāšanā) pēc kaut kādiem “pareizuma” lekāliem. Respektīvi, sludināts tiek viens, bet realitātē darīts pilnīgi kas cits. Šī kliedzošā liekulība un divkosība nevar palikt bez sekām.
Donalds Tramps un Vladimirs Putins ir šo seku redzamākais rezultāts. Mazāk uzkrītošs, bet tāpat redzams rezultāts ir visi šie alternatīvie, īstie “demokrāti”, nacionālās frontes un citi vakar vēl margināli politiskie spēki, kuri no “nepieskaramajiem” pamazām pārvēršas par “tiem, bez kuriem neiztikt”. No otras puses, skaļi sevi piesaka dažādi transu, genderu un klimata ekstrēmisti, kuru fanātisms bieži vien tālu pārsit dedzīgāko reliģisko fanātiķu apmātību.
Patiesības labad, Latvijā šie ekstrēmisti nav tik izteikti, jo mums kaimiņos ir gluži reāls, ne izdomāts drauds, kas šos kvazireliģiskos aktīvistus padara par vienkāršiem “ciema muļķīšiem”, kurus nav vērts ņemt vērā. Arī mūsu “Progresīvie” uz Rietumeiropas fona izskatās pavisam mēreni, gluži vai centriski. To pašu var teikt par, teiksim, Nacionālo apvienību pretējā spārnā.
Līdz ar to, atšķirībā no, teiksim, Vācijas, Francijas vai Nīderlandes, kur novērotāji paredz būtisku vēlētāju radikalizēšanos, Latvijā fundamentālas izmaiņas vēlētāju noskaņojumā nav gaidāmas. Protams, ja par tādām neuzskata to, ka “Vienotībai” atkārtot tos panākumus, kādus tā sasniedza pirms pieciem gadiem, iegūstot četras vietas EP, neizdosies pat lielākās veiksmes gadījumā. Turklāt pie vainas nebūs “sarežģītā ģeopolitiskā situācija”, bet gan “sarežģītā iekšpartejiskā situācija” pašā “Vienotībā”, kur Kariņa faktors “Vienotību” drīzāk velk uz leju, nevis uz augšu.
Ja nu kāds politiskais spēks šajās vēlēšanās var cerēt uz “ģeopolitiskās situācijas” palīdzību, tad tā ir Nacionālā apvienība, kura sevi pozicionē kā aktīvākais un nelokāmākais cīnītājs pret putinisko imperiālismu jebkurās tā izpausmēs. Ne velti saraksta līderis, ilggadējais EP deputāts, Briseles “mēbele” Roberts Zīle, iesniedzot sarakstu, norādīja, ka divas vietas EP uzskatīšot par neveiksmi, skaidri liekot noprast, ka šajās vēlēšanās cer uz pārliecinošu uzvaru. Tas nozīmē vismaz trīs vietas EP.
Viņa prognoze šķiet visnotaļ iespējama, jo “Vienotībai” savukārt jau divas vietas varēs uzskatīt par veiksmi. Turklāt vēl nav zināms, kas šīs vietas iegūs - Valdis Dombrovskis un Sandra Kalniete vai Krišjānis Kariņš.
Par pēdējo jārunā atsevišķi, jo nav šaubu, ka Kariņš medijos plaši izskanējušos pārmetumus sakarā ar saviem lidojumiem privātlidmašīnās uztver kā speciāli pret viņu sarīkotu kampaņu. Jāatceras, ka politiķi gandrīz vienmēr katru sev neglaimojošu ziņu uztver kā kādu nelabvēļu organizētas un apmaksātas pret sevi vērstas kampaņas sastāvdaļu. Šī pārliecība agri vai vēlu izlauzīsies arī Kariņa publiskajos izteikumos un darbībā. Līdz ar to viņa attiecības ar kolēģiem partijā ar katru dienu kļūs arvien saspringtākas, kas nevar neatsaukties uz vēlēšanu rezultātiem.
Tas, ka atsevišķas partijas - ZZS un “Apvienotais saraksts” - pret šīm vēlēšanām izturas demonstratīvi otršķirīgi, neko labu par šīm partijām neliecina, jo pasaka tikai vienu - nejūtamies tik pārliecināti par sevi, lai izliktu savus pirmos numurus un riskētu ar izgāšanos. Ja šīs partijas neiegūs nevienu vietu, tad varēs mierīgi teikt - bet mēs jau nemaz necīnījāmies. Tikai tā, simboliski piedalījāmies. Apbružājām politikā jaunus vārdus. Veicinājām viņu atpazīstamību, domājot par nākotni, par svarīgākām vēlēšanām pašu mājās.
EP vēlēšanu rezultāti interesantāki un politiski nozīmīgāki varētu būt tieši Eiropā kopumā, nevis kas iegūs mūsu deviņas vietas uz vietas. Kādas būs kreiso/labējo, progresistu/konservatīvo, Putina draugu/nedraugu skaitliskās attiecības EP kopumā.
No Latvijas deputātu aspekta lielākā intriga būs: tiks vai netiks ievēlēts Kariņš. Tiesa, arī šai intrigai būs tīri sportiska interese, nevis kāda dziļāka politiska nozīme. Bet mūsdienās, kā redzējām aizvadītajā gadā, kad divas reizes pulcējāmies pie Brīvības pieminekļa, lai godinātu mūsu sportistus, arī sportam ir milzīga nozīme.
